Vai TAVS bērns tevi ciena?

Mūsu portāla uzdotie jautājumi Latvijas Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijai un nesen portālā publicētais raksts „Īrijā pazudušie tēvi” sakustināja sabiedrību. Izrādās, ka tā ir tēma, kurai neviens līdz tam Latvijā nepievērsa uzmanību. Bērnu barošana tika uzskatīta par katras ģimenes iekšējo problēmu. Pieklusināta un skaļi nerunāta šī tēma šķiet ir arī dažkārt izbraukušajiem. Mēs, kas dzīvojam un strādājam Īrijā, zinām, cik vidēji šeit nedēļā iespējams nopelnīt. Daudz, daudzas reizes vairāk kā LV. Mēs aicinām tēvus un dažkārt arī mātes, atcerēties, ka Latvijā, kur dzīvo un aug jūsu radītais bērns nav, un vēl ilgi nebūs ne tādas algas, ne sociālās garantijas, ne attieksmes pret cilvēkiem, kādas tās ir šajā zemē. Ja arī ir nācies dzīvē visu izmainīt, aizbraukt, varbūt pazust un noslēpties, tad no sevis – nenoslēpsies. Vai būtu jāslēpjas arī no sava bērna? Nav runa tikai par naudu. Kaut gan… . Naivi ir domāt, ka neatceroties meitu vai dēlu, kādam ar to var ieriebt. Pēc Īrijas prezidentes vārdiem – latviešus Īrijā ciena. Vai TAVS bērns tevi ciena?

Šodien laikrakstā “Diena” -

Nesamaksātais parāds bērniem.

Tūkstošiem vecāku, devušies peļņā uz ārzemēm, aizmirst par saviem bērniem Latvijā. Pagaidām neviens viņiem to neatgādina
Gunita Nagle
Ir aptuvenas aplēses, ka Īrijā ir 30—40 tūkstoši latviešu, 25—35 tūkstoši viesstrādnieku no Latvijas ir Anglijā. Bet nav ne visaptuvenākās nojautas, cik starp šiem cilvēkiem ir tādu, kuri, pamezdami šeit mājas, ģimeni un draugus peļņas dēļ, aizbēguši arī no atbildības un pienākumiem — kredītiem, parādiem, sievas un, jā, arī bērniem. Stāsta, ka tādu esot daudz. Pagaidām neviena valsts institūcija viņus nemeklē.
Nesasniedzamais tētis
Dobelniece Irita Bērziņa (viņa nevēlējās savu īsto vārdu publiskot) savu desmitgadīgo dēlu audzina bez viņa tēva. Puikas vecāku attiecības tika pārtrauktas, kad viņš tikko bija iemācījies staigāt. Tā kā viņi nebija precējušies, nebija arī tiesas un tās sprieduma par uzturlīdzekļu maksāšanu. Tikai tēva vārdi, ka viņš ļoti mīl savu bērnu un rūpēsies par viņu. Vārdi tā arī palika tikai vārdi, jo Irita saka — tā arī līdz šai dienai nav piedzīvojusi, ka puikas tēvs interesētos par dēlu, kurš tik ļoti ilgojas pēc tēta. «Bija laiks, kad es vairs nelūdzu naudu, bet lūdzu, lai viņš nodarbojas ar bērnu, jo bērnam ir vajadzīga ne tikai materiālā palīdzība, bet arī tēva iesaistīšanās audzināšanā,» stāsta Irita. «Bet tikai vienu reizi, kad zēnam bija pieci gadi, tēvs viņu uzaicināja pie sevis ciemos Rīgā, kur viņš toreiz dzīvoja. Tas arī bija viss. Bet, protams, puikam tas bija liels psiholoģisks pārdzīvojums, viņš tik ļoti pie tā tēta gribēja. Īstenībā viņš bija arī tas, kurš nesen sameklēja savu tēti draugiem.lv un tā es arī uzzināju, ka viņš tagad dzīvo Anglijā.»
Irita neslēpj, ka viņa pati bērna tēvu vairs nav meklējusi, lai atgādinātu — tev ir dēls. Vienkārši iesniegusi tiesā prasību par uzturlīdzekļu piedziņu. «Tiesā mums smagi gāja. Viņš neuzrādīja nevienu darba vietu un to, ka viņš strādā, mūsu valstī ir iespējams noslēpt. Tas nekas, ka viņš atnāca uz tiesas zāli ļoti labi ģērbies, bet tiesai pateica, ka viņam nav darba un nav nekā, ko dot dēlam,» ar rūgtu smaidu stāsta Irita. Pirms diviem gadiem 1.februārī bijis tiesas spriedums un tagad viņas dēlam ik mēnesi no Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) tiekot pārskaitīti 36 lati. «Tas nav daudz, bet es tik un tā esmu ļoti pateicīga fondam. Ja man nav nekā un tad ir nauda, lai nopirktu grāmatas vai bikses, es jau esmu priecīga,» saka Irita, kura naudu savai ģimenei pelna kā farmaceite.
Tagad, kad dēlam neizmaksāto uzturlīdzekļu piedzīšana no bērna tēva ir valsts uzdevums, Irita varētu viņu aizmirst. Bet dēls neaizmirst. «Viņš sameklēja pat viņa telefona numuru, norunāja ar viņu manis doto mēneša limitu telefonsarunām, un tēvs solīja, ka atbrauks uz dzimšanas dienu. Dzimšanas diena pagājusi un tēva nav bijis. Dēlam solīja atsūtīt dāvanu un dēls aizsūtīja viņam savu pasta adresi, pats sameklēja pasta indeksu, lai būtu drošs, ka dāvana sasniegs viņu. Bet nekādas dāvanas, protams, nav,» stāsta Irita. «Psiholoģiskas traumas bērnam ir bijis ļoti daudz. Vai mūsu vīriešiem nav iemācīta atbildības sajūta par saviem bērniem? Dēļ visa tā mums bija ļoti lielas problēmas skolā, mācībās, dabūjām iet pie psihologa. Smilšu terapijas nodarbībās zēns ieraka mammu un tēti dziļi smiltīs, jo puika mani vainoja tanī, ka tēva viņam nav.»
Atšķirīgie ģimenes modeļi
«Šādu gadījumu ir ļoti daudz. Es zinu, jo Īrijā esmu jau septiņus gadus,» Dienai elektroniskā vēstulē atraksta portāla baltic-ireland.ie administratore Laima Ozola. Tieši pēc šī portāla lūguma UGF sagatavoja informāciju, ar ko būtu jārēķinās vecākiem, kuri devušies peļņā uz ārzemēm un nemaksā uzturlīdzekļus saviem bērniem. «Ir tik muļķīgi nesūtīt tos Latvijas tiesu noteiktos smieklīgos alimentus, kas ir tikai kādi pārdesmit lati mēnesī, kamēr Īrijā alimenti ir pāris simti eiro nedēļā.»
Latvijā minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam no piedzimšanas līdz septiņu gadu vecumam ir 25% no minimālās mēnešalgas, tas ir, 30 lati. Bērnam no septiņu gadu vecuma — 30% no minimālās mēnešalgas, tātad 36 lati. Īrijā, cik zināms L.Ozolai, uzturlīdzekļu apjoms ir apmēram 150 eiro nedēļā katram bērnam. «Bet te ir citas tradīcijas, jo vīrietis precas tikai tad, kad var uzturēt ģimeni. Vārda tiešā nozīmē «uzturēt»,» raksta L.Ozola. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka cilvēki, kas nemaksā uzturlīdzekļus, vairākumā gadījumu ir no Austrumeiropas vīrieši. «Lomu dalīšana ģimenē Latvijā ir mantojums no agrākiem laikiem, kad uz sievietes pleciem bija darbs, mājas, bērni. Tie alimentu nemaksātāji pārsvarā ir padomju vīrieši,» raksta L.Ozola. «Mani sākumā pārsteidza Īrijā brīvdienās novērotais: vienalga kur — baseinā, veikalos, futbola un bērnu atrakciju laukumos — tikai tēvi un bērni. Mamma visu nedēļu ir rūpējusies par bērniem, brīvdienās to dara tēvi, turklāt ar lielāko prieku. Cik atceros, Latvijā tēviem brīvdienās svarīgas ir medības, makšķerēšana, rauti, uz parku ar bērniem atkal iet tikai māmiņas.»
Kā meklēt parādnieku?
Iritas aizdomas un L.Ozolas pārliecību, ka «pazudušie tēvi ārzemēs var dzīvot vienā mierā», netieši apstiprina Uzturlīdzekļu garantiju fonda administratīvais direktors Edgars Līcītis un Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Jana Saulīte.
Ja Irita, zinot, ka viņas bērna tēvs pelna naudu Anglijā, gribētu, lai viņš maksā dēlam uzturlīdzekļus, tad viņai pašai būtu jāmeklē viņa dzīvesvieta ārzemēs un jāsagatavo dokumenti neizmaksāto uzturlīdzekļu piedzīšanai. Vienīgais, ko pagaidām var ieteikt E.Līcītis — mēģināt dzīvesvietu noskaidrot Iedzīvotāju reģistrā. «Ja cilvēks ir ilgāk par pusgadu prom no Latvijas, viņam Iedzīvotāju reģistrā ir jādeklarē sava dzīvesvieta ārzemēs,» saka E.Līcītis un piebilst, ka «mums ir vairāki parādnieki, kuriem ir deklarēta dzīvesvieta Īrijā».
Kad zināma parādnieka dzīvesvieta, Iritai būtu jāiet uz to tiesu, kurā tika pieņemts spriedums par uzturlīdzekļu maksāšanu, jāpaņem sprieduma noraksts un tiesas izsniegts apliecinājums par spriedumu ar faktu izklāstu. Un tad šie dokumenti kopā ar iesniegumu, kurā norādīta parādnieka dzīves vai darba vieta ārzemēs, jāved uz Tieslietu ministrijas Tiesiskās sadarbības nodaļu, kas tos pārsūtītu uz Lielbritānijas Tieslietu ministriju. ES dalībvalstis sadarbojas, pamatojoties uz regulu Par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Ar deviņām valstīm — Krieviju, Baltkrieviju, Uzbekistānu, Kirgizstānu, Ukrainu, Lietuvu, Igauniju un Poliju — Latvijai esot tiesiskās sadarbības līgumi.
E.Līcītis neiebilst, dzirdot teikumu — parādnieku meklēšana ir sarežģīta. Tieši tādēļ ES tiekot izstrādāta regula par pārrobežu uzturlīdzekļu piedziņu, saskaņā ar kuru katrai valstij būs jāizveido «atbildīgā valsts institūcija», kas nodarbosies ar parādnieku meklēšanu un uzturlīdzekļu piedziņu. Regula stāšoties spēkā 2008.gadā un to īstenot jāsāk tikai 2009.gadā. Tiekot izstrādāts arī dokuments, kas tiekot saukts par pārrobežu uzturlīdzekļu piedziņas Hāgas konvenciju, kas būs vienošanās par šādu sadarbību ar ASV, Kanādu un Austrāliju.

Gunita Nagle.