Nakts un klubs.

Atpūta brīvdienās. Pareizāk sakot brīvdienu vakaros. Kas tas ir, un ko tas nozīmē? Nevienam šeit, Īrijā dzīvojošam latvietim vairs nav jāpaskaidro vai jāstāsta kā brīvdienās atpūšas īri. Vienalga, vai bijis atbilstoša līmeņa futbola mačs, vai kāds cits īriem saprotams sporta pasākums, vai arī nekas nav bijis, naktīs no piektdienas uz sestdienu, un vēl labāk no sestdienas uz svētdienu pilsētas ielas ir dažkārt pilnākas ar cilvēkiem, nekā trešdien pusdienas laikā. Jautrība ap vieniem, diviem naktī sit augstu vilni. Pat paviršam novērotājam ar „neapbruņotu aci” redzams, ka šī jautrība pat nav uzspēlēta. Vai īriem jautrības parametros ietilpst izdzertā alkohola daudzums? Šī tauta pēc darba nedēļas tieši tā arī atpūšas un priecājas. Brīvi, maksimāli pozitīvi, varbūt neierasti skaļi, bet tomēr savā būtībā citus neaizskaroši. Drošības dēļ gan jāpiemin, ka izņēmumi ir iespējami vienmēr. Bet kur un kā atpūšas mūsējie?

Sen jau pagājis laiks, kad daudziem zināmie Valērijs un Aija rīkoja nakts pasākumus, diskotēkas „mūsējiem”. Latviešu diskotēkas bija gan Parnell Sq, gan Portobello naktsklubā. Beidzās…. Pagaidām nekas īpašs vietā nav nācis. Jautājums – kāpēc? Dublinā joprojām darbojas leģendām apvītais „Flamingo”, jau kādu pusgadu ir atvērts krievu naktsklubs netālu no Dublinas autoostas. Nevar nepieminēt naktsklubu Swords, – „Zavedenije”, kur neizsīkstoši katrās brīvdienās naktsklubs ir piepildīts krievu, lietuviešu un latviešu valodās runājošiem jauniešiem. Un ne tikai jauniešiem.
Intereses pēc vēlā sestdienas vakarā maza latviešu kompānija devās uz kādu naktsklubu ar senu vēsturi Dublinas apkaimes Luskas pilsētiņā. „Stage”. Par šo vietu daudzi latvieši varētu stāstīt un stāstīt. Pat par to, ka zināmu iemeslu dēļ mūsējie kādu laiku nav tikuši laisti iekšā… . Un tā – pulksten 11 vakarā nomaksājot katrs 10 EUR esam iekšā. Nezinot situāciju pirmajā brīdī ir pārsteigums – esam pirmie, un kādu stundu pat vienīgie. Ap 12 naktī parādās vēl divi apmeklētāji, tad vēl kādi četri. Ir aizdomas, ka tie divi ir „mūsējie”, bet tie četri 100% ir īri. Jā un tikai ap pus vieniem naktī naktsklubs sāk pildīties. Nāk īri no paba, kurš tikko aizvēries, jo ir vēlēšanās vēl nedoties mājup, nāk mūsējie. Cits nedroši, cits kā mājās. Vakars dažam ir sācies ja krietni sen, „pamatā” ir savi vismaz 100, ja ne 400 grami viskija mājas kārtībā. Te vajag vēl tikai mazliet. Vajag būt drošam, lai spētu dejot, mēģinot pievērst pretējā dzimuma uzmanību. Skaļā vienveidīgā mūzika ar smago ritmu mums, protams, traucē sarunāties, pārspriest kādas lietas. Bet iespējams, ka tā tas arī ir paredzēts. Šeit ir jādejo, nevis jāpļāpā. Varbūt mūsu mentalitātei tas neliek justies īpaši komfortabli, iespējams par maz alkohola, vai arī neatbilstošs vecums. Varbūt neesam iemācījušies atbrīvoties, tā kā vajadzētu. Piemēram, kā tā īriete, kura var viena pati iziet dejas placī un dejot. Dejot, nedomājot par to, kā tas izskatās, vai ko par viņu domā. Dejot no sirds un sev.
Katra šāda brīvdienu pasākuma nobeigums individuāli atšķiras, viss ir atkarīgs no kompānijas, bet domājams, ka scenārijs pārsvarā vienmēr ir līdzīgs. Par cik piesātināti un izdejojušies esam, bet tomēr savlaicīgi dodamies prom, patiesi izbrīnīts ir tikai apsargs: are you finished?