S. Beketa „Mērfijs” izdots latviešu valodā

Pirmo reizi latviešu valodā izdots pasaulslavenā īru rakstnieka un dramaturga, Nobela prēmijas laureāta Semjuela Barklaja Beketa (1906–1989) romāns „Mērfijs”. Romāns izdots izdevniecībā „Jumava”, to no angļu valodas tulkojusi Ieva Kolmane, mākslinieks – Arnis Zariņš.
“Mērfijs”, kas sarakstīts laikā no 1934. līdz 1936. gadam un publicēts 1938. gadā, ir pazīstams kā jauns pavērsiens Džeimsa Džoisa iedibinātajā īru rakstniecības tradīcijā — tas ir asprātīgs, komisks un vienlaikus drūms, dziļi filozofisks stāsts par cilvēka situāciju pasaulē, turklāt — viens no lasītāju iecienītākajiem Beketa darbiem.

Nožēla par nieka pasauli, kurā nekas nemainās, izteikta jau „Mērfija” izslavētajā pirmajā teikumā: „Saule, jo citas iespējas tai nebija, neapspīdēja neko jaunu”. Beketa „Mērfijs” tiek uzskatīts par visai asprātīgu parodiju par pieņēmumiem, uz kādiem balstās romāna žanrs.
Runājot par „Mērfija” tulkojumu, Pēteris Bankovskis atzīst: „ Par tulkojuma lieliskumu pārliecināsies jebkurš lasītājs. Lasāmais teksts plūst, līst, burbuļo, brīžiem savijas vērpetēs, tad atkal izlīdzinās platākos, rāmākos posmos. Kaut kā nemana latviskoto ārzemju autoru grāmatu parastās nelaimes: samākslotību, kokainumu, steigas un neieinteresētības radītu neprecizitāšu un muļķību klātbūtni.”
Romāns Mērfijs ir agrīns Beketa darbs, un jāpiebilst – ar šo autoru latviešu lasītājs līdz šim nav īpaši lutināts. Gandrīz vienīgais latviešu valodā līdz šim pieejamais slavenā īru rakstnieka Semjuela Beketa darbs bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem žurnālā „Avots” Romāna Baumaņa tulkojumā publicētā luga „Gaidot Godo”. Lai gan Semjuela Beketa darbi pēc definīcijas piestāv intelektuāļiem – šo viņa ģeniālo lugu vislabāk uztverot tie, kuri pasauli uztver nevis ar prātu, bet intuīciju.
1906. gada 13. aprīlī (Lielajā Piektdienā) dzimušais īru dramaturgs, novelists un vienlaikus dzejnieks Semjuels Barklajs Bekets pasaules slavu iekarojis ar ekstravaganto humora izjūtu un pavisam pretējo pesimismu attiecībā uz cilvēka esamību. Dzīvojot Dublinā no 1923. līdz 1927. gadam, Bekets studējis franču, itāļu un angļu valodu. Pēc bakalaura grāda iegūšanas viņš īsu laiku strādāja arī par skolotāju Belfāstā, taču vēlāk pārcēlās uz dzīvi Parīzē. 1930. gadā Bekets atgriezās Dublinā, kur pasniedza lekcijas Triniti koledžā. Drīz vien viņš kļuva neapmierināts un vīlies par profesijas izvēli, tāpēc 1931. gadā nolēma pamest akadēmisko karjeru un sāka ceļot pa Eiropu. 1961. gadā Bekets ieguva prestižo Starptautisko izdevēju balvu, bet paralēli savas karjeras uzplaukumam paklusām apprecēja sievieti vārdā Sūzena. 1969. gadā Bekets saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Gan Bekets, gan arī Sūzena nomira 1989. gadā, viņi abi ir apglabāti „Cimetiere du Montparnasse” kapsētā Parīzē.