Pieturos vairāk pie latviešiem

Portāls baltic-ireland turpina izzināt, kā latvieši dzīvo Īrijā, par ko viņi domā, pēc kā ilgojas, kā plāno savu nākotni.
Šoreiz savās pārdomās dalās jaunietis, kuram vēl nav savas ģimenes un, kā saka “visa dzīve priekšā”.
Piedāvājam sarunu ar 25 gadus jaunu puisi Ati Kandi, kurš pašlaik dzīvo, strādā, muzicē un izklaidējas Īrijā (Limerikā). Viņš ir viens no tiem latviešiem, kurš ir ticies gan ar Īrijas prezidenti Mary McAleese, gan arī ar Latvijas eksprezidenti Vairu Vīķi – Freibergu šeit, Īrijā.

B-I: Tu un Īrija – cik ilgi esi te un ko šeit dari?
A.K.: Pats Īrijā esmu bez nedēļas jau gadu. Kā lielākā daļa no mums, kas te atbraukuši, strādāju parastu darbu. Kaut diendienā vēlos atgriezties Latvijā, pagaidām neredzu, ka tur būtu uz pusi tik viegli nomaksāt visus rēķinus cilvēkam strādājot parastā darbā. Un tomēr, ja man jāatzīstas, tad Īrija un es… varbūt sadarbosies savā starpā vēl maksimāli kādus pāris gadus, un tad gan atgriezīšos mājās. Jo ticu, ka, agrāk vai vēlāk, bet situācija arī Latvijā uzlabosies, jo te esam un paliekam tomēr iebraucēji. Varētu būt, ka daudzi mani apstrīdēs, bet kaut vai par piemēru, ja aizej uz kādu klubiņu patusēt, ja gribi uzaicināt īru meiču uz deju, lielāko tiesu viņa sākumā tev pajautās, no kurienes esi, un, ja atteiks, tad 80% tas būs tikai tāpēc, ka esi iebraucējs. Bet uzskatu, ka tā tam arī vajadzētu būt. Un tomēr, visiem taču jābūt brīviem izlemt par to, kur un kā dzīvot, ja viņi spēj pierādīt, ka nekādu kaitējumu tai vietai nenodara.

B-I: Kas jauniešiem visvairāk pietrūkst Īrijā?
A.K.: Manuprāt, tās tomēr ir un paliek mājas, vecāki un draugi, kas palikuši mājās, kā arī otrā pusīte, kas varbūt palikusi tur un studē. Tā varētu būt arī informācija par brīvā laika pavadīšanas iespējām, kā dažādi kursi, vai tās būtu dejas, aktieru, kori, sporta, tūrisma vai kā tamlīdzīga.
Līdz ar to jaunieši brīvo laiku lielāko tiesu pavada tusējoties pa bāriem, vai vienkārši taisot „house party”, jo tādā veidā viņiem ir vismaz kaut kāda iespēja sanākt kopā, lai gan liela daļa vienkārši garlaikojas un nedara nekā. Pats esmu tā kā pie pirmajiem, ja ir iespēja patusēties un tādā veidā sapazīties, tad parasti izmantoju to, bet pa dienas gaišajām stundām ar draugiem nodarbojamies ar kādu ekstrēmāku sporta veidu, vai vienkārši cenšamies kur pabraukāt, apskatīt Īrijas vietas kur neesam bijuši, jo kad tad vēl ja ne tagad… Lielākā daļa manu draugu ir latvieši, bet ir arī citu tautību pārstāvji, pa starpām arī kāds īrs, bet iebraucējiem un vietējiem ir dažādas uztveres par vienām un tām pašām lietām. Tā kā es pieturos vairāk pie latviešiem.

B-I: Tu un mūzika, kādi nākotnes plāni Tev ir saistībā ar to? Īrijā daudzi latvieši meklē kāzu muzikantus, vai Tu varētu spēlēt arī kāzās?
A.K.: Nu… grūti teikt, aizrauj mani ģitāra un uzdziedāt pa tusiņiem, un mazām „pārtijām”, īpaši, ja atrodas cilvēki, kas dzied līdzi. Nākotnē, protams, kā jau katra muzikanta sapnis, ir uztaisīt savu muzikantu blicīti un normālā studijā ierakstīt savas dziesmas. Taču ar mūziku vien jau iztikai naudu nopelnīt nevar, to zinu kā es, tā arī muzikanti, kas ar mūziku nodarbojas jau gadu gadiem.
Vai es varētu spēlēt arī kāzās… hmm.. nemāku teikt, droši vien pagaidām vēl īsti nē. Bet kas zin, kad būšu ar vēl vienu latviešu puisi kārtīgāk saspēlējies un būsim iegādājušies kaut kādu aparatūru, tad varbūt, ka pat varētu ar. Bet parastiem latviešu tusiņiem kā dzimšanas dienām, vai cita veida jubilejām, šad tad arī uzspēlēju.

B-I: Kādi bija Tavi iespaidi pēc tikšanās ar Īrijas un Latvijas prezidentēm?
A.K.: Nav komentu, skaista pils, skaista runa… Man patika, tas lika sajusties kaut kā dīvaini, jo tieši man bija iespēja tur būt. No runas, ko sniedza mūsu izbijusī prezidente Vaira, varēju daudz ko pārdomāt, kaut arī tā bija tikai runa par cilvēku vērtībām un to, kā viņa dabūja iespaidus, kas izmainīja viņas dzīves skatījumu, jau mazai meitenītei esot. Nezinu, ko daudz par to varētu komentēt, bet paldies tiem cilvēkiem, kuru dēļ tur tiku.

B-I: Vai Tu apmeklē latviešu pasākumus? Vai tie ir piemēroti arī jauniešiem?
A.K.: Cenšos, bet ne vienmēr sanāk. Man patīk latviešu ballītes, ja kāds tās uztaisa, tad cenšos ierasties. Taču pēdējā vienkārši aizgājis līdz durvīm sapratu, ka nebūs ko īsti darīt iekšā, jo nebija pat pietiekami jaunu meiteņu, ar ko danci uzraut. Tā nu aizgāju uz citu. Bet „cepuri nost” tiem, kas tiešām noorganizē kādu feinu pasākumu. Limerikā tiek rīkotas arī sporta dienas, taču ne visiem par viņām ir informācija un arī tur jau lielāko tiesu piedalās vidējā paaudze un viņu bērni. Kaut arī jāatzīstas, ka pats tā arī ne uz vienu neesmu ticis. Tagad gan, 30. augustā, ja būs brīvs, noteikti aiziešu.

B-I: Kādi ir Tavi nākotnes plāni?
A.K.: Par to vēl pāragri runāt, jo ir daudz un dažādi. Kā saka – ja izdosies vieni, palikšu pie tiem, ja nē, tad mēģināšu ko citu. Taču, kā mamma man teikusi – pirms neesi neko sasniedzis, nelielies un visiem pēc kārtas nestāsti.

Foto no Ata Kanda personīgā arhīva