Visu izteica sveču liesmiņas

Piektdien, 22.augusta vakarā vairāk kā 50 latviešu pulcējās Navanā pie „Flowerhill Road” tilta, lai pievienotos Latvijas 90. dzimšanas dienai veltītajai akcijai “Gaismas tilti”.
Protams, ņemot vērā, ka Īrijā dzīvo vismaz 30 000 latviešu, cilvēku nebija daudz. Bet tie, kas bija šeit, zināja, kāpēc…
Uz tilta margām rindojās gaismas lukturīši – gan veikalā pirkti, gan pašu rokām darināti, gan arī vienkāršas svecītes. Izskanēja no Latvijas sūtītie vēlējumi tautiešiem Īrijā no rakstnieces Noras Ikstenas, folkloristes Ilgas Reiznieces, režisores Māras Ķimeles, mākslinieka Imanta Lancmaņa, stilistes Žannas Dubskas un diriģenta Māra Sirmā.

Tomēr vārdi, lai cik patiesi, šoreiz nebija galvenie – visu izteica sveču liesmiņas, gādīgu roku šurp atnestas, aizdegtas un sargātas. Skanēja Latvijas valsts himna, „Pūt, vējiņi”, tautas dziesmas un vienkārši – latviešu valoda.
Klāt bija gan Latvijas vēstnieks Īrijā Indulis Ābelis ar ģimeni, gan vēstniecības pirmais sekretārs Jeļena Lobzova, gan latviešu luterāņu draudzes Īrijā mācītājs Uģis Brūklene ar ģimeni un daudzi latviešu sabiedrībā varbūt ne tik pazīstami cilvēki. Smējās un draiskojās bērni, plīvoja sarkanbalti sarkani karodziņi, mirdzēja fotoaparātu zibspuldzes un gaismiņas uz tilta. Upes straume čaloja gluži kā Latvijā. Un tas viss kopā veidoja vārdos grūti izsakāmu sajūtu – priecīgu un gaišu, varbūt tikai mazliet skumju. Zinu, ka šur tur Īrijas namos vai pagalmos iedegās vēl pa kādai gaismiņai, kas bija veltītas Latvijai.
Katram mums sirdī ir sava Latvija. Kādam tas ir zemes stūrītis vai meža ieloks, kur bērnībā staigāts, citam – mīļi cilvēki, kas tur mīt. Kādam – vienīgā vieta pasaulē, kur jūties kā mājās, bet citam – varbūt tik vien kā kapu kopiņa dzimtenes kapsētā. Tomēr lielāks vai mazāks dvēseles stūrītis, kas pieder tēvu zemītei, ir katram latvietim. Arī tiem, kas to nekad nepateiks, arī tiem, kam vārdos vieglāk izteikt savu sāpi un dusmu uz kungiem, kas pie varas, nekā pateikt vienu labu vārdu savai Dzimtenei.
Visi nepateiktie labie vārdi, gaišās domas un varbūt arī skumjas un sāpes plīvoja gaismiņās uz tilta. Tūkstošiem kilometru tālumā tapa „Gaismas tilts Latvijai” – manai, tavai, mūsu… Jo mēs zinām – gaismu tai ļoti vajadzēs.