2009. gada 13. janvarī plkst. 17.30 (pēc Latvijas laika)
www.barikades.lv
“Konfrontācijas hronika:
1991. gads:
* 11. janvāris – Rīgas ielās vērojama armijas daļu un bruņutehnikas pārvietošanās.
* 12. janvāris – LTF Dome izsludina Vislatvijas tautas manifestāciju 13. janvārī, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību, un pieņem lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgos objektus.
A. Gorbunovs un I. Godmanis Maskavā tiekas ar M. Gorbačovu, kurš sola nepielietot bruņotu spēku.
* 13. janvāris – Plkst. 14.00 – Vislatvijas manifestācija Rīgā, Daugavmalā. Piedalās ap 700 000 cilvēku. BKA helikopteri kaisa brīdinājuma skrejlapas. LTF priekšsēdētājs R. Ražuks aicina celt barikādes. Pēc mītiņa dalībnieku gājiens uz Brīvības pieminekli. “
2009. gads:
Labrīt! Labdien! Labvakar! radi, draugi, paziņas un citi!
Ja esi neapmierināts ar valdošo ekonomisko aprindu varu, tad apliecini to:
* ja esi Latvijā, 2009. g. 13. janvarī, plkst. 17.30 (pēc Latvijas laika), dodies uz Doma laukumu, vai
* ja nevari nokļūt Rīgā, pārliecini visus radus draugus paziņas un citus to darīt.”
Ģirts Zeidenbergs
Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) Padome vakar nolēma atbalstīt arodbiedrību biedru un citu strādājošo dalību protesta mītiņā 13. janvārī Doma laukumā, kā galveno prasību Saeimai un valdībai izvirzot darba tiesību neaizskaramību. LBAS nav pievienojusies mītiņa organizatoru sagatavotajam „Aicinājumam Latvijas tautai”. Paredzams, ka LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers akcijas ietvaros uzstāsies ar publisku runu, kurā pieprasīs valdībai – „rokas nost no koplīguma!”, radikāli mainīt attieksmi pret strādājošajiem un visu turpmāko lēmumu pieņemšanā iesaistīt sociālos partnerus.
„Situācija tautsaimniecībā ir dramatiska, bet valsti ilgtermiņā ietekmējoši lēmumi tiek pieņemt šaurā lokā, balstoties uz neprofesionālu padomnieku subjektīviem viedokļiem,” uzskata P. Krīgers. „Mūsu pēdējo gadu pieredze ar valdībām liecina par ļoti lipīgu epidēmisku sērgu ministru vidū – kurlumu, kuru daļēji spēj ārstēt tikai masveidīgas akcijas ar plašu sabiedrības līdzdalību,” norāda Krīgers, mudinot ikvienu strādājošu rast iespēju klātienē paust attieksmi pret valstī notiekošo.
2007. gada nogalē līdzīgā situācijā, kad valdība neieklausījās strādājošo viedoklī, arodbiedrību iniciētās protesta akcijas, kā arī piedāvātie grozījumi Satversmē par tautas iespējām atlaist Saeimu, guva ļoti plaši elektorāta atbalstu, kā rezultātā demisionēja Kalvīša valdība, bet sekojošā referendumā savu nostāju par nepieciešamību grozīt Satversmi pauda vairāk nekā 600 000 vēlētāju.
LBAS Padome uzsver, ka joprojām gaida atbildes uz daudziem neatbildētiem jautājumiem. Viens no būtiskākajiem – zinot, ka Eiropas Komisijas izstrādātais ekonomikas stabilizācijas plāns paredz nodokļu samazināšanu un patēriņa stimulēšanu, kāpēc Latvijas valdība ir izvēlējusies rīkoties pilnīgi pretēji? „Mūs padarījuši par vergu valsti,” tāds viedoklis izskanēja Padomes debatēs.
LBAS Padome ir Latvijā lielākās nevalstiskās organizācijas lēmējinstitūcija, kura pārrauga LBAS valdes darbību, un tajā pārstāvētas visas 21 LBAS dalīborganizācija.
www.lbas.lv
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie
Morāls atbalsts arī ir atbalsts. Lai gan nav iespējas aizbraukt – tomēr parakstos http://www.tavabalss.lv/site3/. Kā Jūs?
Protams parakstijos.
Apokalipse Latvija iestajas 2009.gada.
13.janvaris paradis vai latviesu tauta vel spej atrast sevi spekus nolratot bolseviku jugu un atbrivoties no VDK darbiniekiem Valdiba.
(No neoficialiem avotiem ir zinams,ka aiz siem organizetajiem stav A.Skeles meita.)
Lidzigi ka Nerons dedzinaja Romu,tapat ari tagad oligarhi caur haosu cer izvairities no atbildibas par valsts arejiem paradiem.
Latvieši un latvietes, jums jāzina, ka arī pēc 4.maija republikas nodibināšanas imigrācija uz mūsu zemi ne uz brīdi nav pilnībā izbeigusies – tā bija tikai mazinājusies, salīdzinot ar padomju laikiem, bet nu atkal ar jaunu intensitāti pieaug. Katru mēnesi PIDā (Pilsonības un Imigrācijas departaments) tiek izsniegti vairāki desmiti, nereti pat simti tā saukto “pastāvīgo uzturēšanās atļauju”. Tās tiek izsniegtas gan Latvijā jau esošo pilsoņu un nepilsoņu radiniekiem, gan visādiem “neaizstājamiem” speciālistiem, ko uzaicina dažādu firmu un uzņēmumu vadītāji, kas reti pēc savas tautības ir latvieši un vēl retāk, protams, patrioti. Naivi būtu cerēt, ka pēc kāda laika šo papīriņu saņēmēji brauks prom no Latvijas uz savu etnisko dzimteni. Kāpēc to darīt, ja jau viņiem šeit tik labi klājas un pamattauta tos gatava uz rokām nēsāt? Ļoti daudzi apprecas ar vietējiem iedzīvotājiem – kā sveštautiešiem, tā diemžēl arī latviešiem. Un absolūtā vairumā šī jaundibinātā ģimenīte par mītnes zemi izvēlas Latviju. Starp citu, vai daudzi latvieši Latvijā zina, ka pietiek šādam ieklīdenim 5 gadus pastāvīgi nodzīvot Latvijā ar šo PIDa izdoto ausvaisu kabatā, un viņš jau var sākt pretendēt uz Latvijas pilsonības iegūšanu? Nevienam nav noslēpums, cik elementāri ir pārbaudījumi vēsturē un latviešu valodas zināšanās Naturalizācijas pārvaldē. Tur jābūt garīgi slimam, lai tos nevarētu nokārtot! Turklāt mūsu varturi dara visu iespējamo, lai šīs dažādu rasu un tautību atbiras mūsu zemītei piesaistītu kā ar tērauda tauvām.
Pastāv neskaitāmas “viesstrādnieku un imigrantu integrācijas programmas” (gan bēdīgi slavenā Sorosa fonda, gan arī valsts budžeta finansētas), tiek organizēti bezmaksas kursi, lai tiktu mācīta latviešu valoda (ne jau tādā apmērā, lai viņi to brīvi pārvaldītu, bet tik, cik tas nepieciešams uzturēšanās atļaujas un vēlāk arī LR pilsonības iegūšanai). Šajos pasākumos ne mazums latvju bāleliņu aktīvi iesaistās. Nezinu, vai viņi apzinās, ka tādējādi iznīcina savu tautu – iespējams, vairumā gadījumu neapzinās, taču tas viņu nekrietno rīcību nekādā ziņā neattaisno.
Sevišķi drūma situācija šajā jomā ir kļuvusi pēc Latvijas formālās neatkarības zaudēšanas un mūsu zemes iekļaušanas cionistiski-masoniskajā ES. Daudzi Latvijas iedzīvotāji, nespēdami atrast Tēvzemē sev atbilstoši apmaksātu (nereti – vispār jebkādu) darbu, ir devušies laimi meklēt ārzemēs. Tur viņi strādā un pelna sev iztiku, maksā arī nodokļus. Mūsu varturiem un darba devējiem tas, protams, nepatīk, taču tā vietā, lai ar atbilstošām algām un darba apstākļiem, kā arī jaunradītām darbavietām vilinātu atpakaļ uz Latviju latviešus, viņi labāk izvēlas ievest viesstrādniekus – visbiežāk no bijušās PSRS kaimiņu republikām. Te taču atšķirībā no Rietumeiropas visi tik labprāt runā ar viņiem, ja ne dzimtajā, tad vismaz labi saprotamajā krievu valodā. Pašlaik darba devējam tomēr ir jāmaksā valsts nodeva, uzaicinot šurp viesstrādnieku, taču inflācijas dēļ tā ir kļuvusi visai niecīga, un praktiski katrs uzņēmējs to var smiedamies samaksāt. Neviens no pie varas esošajiem nedomā šo nodevu palielināt, taisni otrādi – nepārtraukti tiek plānots to arvien samazināt, pēc iespējas atvieglojot ieklīdeņu ieplūšanu Latvijā.
Oficiāli viņi tiek dēvēti par viesstrādniekiem, bet faktiski tie ir jauni “Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji”, t.i., neoimigranti. Nesen bēdīgi slavenā E.Aldermane intervijā “Latvijas Avīzei” izteicās, ka šobrīd gan naturalizējamo īpatņu apjoms esot krities, taču viņa cerot, ka drīzumā tas atkal pieaugšot, jo pēdējo piecu gadu laikā aktīvi esot palielinājies “pastāvīgo uzturēšanās atļauju” ieguvušo cilvēku skaits, un, kad likumā noteiktie 5 gadi būs pagājuši, viņi ar sparu metīsies naturalizēties. Lai arī šeit vēlamais, nelielā mērā pārspīlējot, tiek uzdots par esošo, tomēr, neapšaubāmi, daudzi pēdējo 10-15 gadu imigranti jau ir ieguvuši LR pilsonību un daudzi to iegūs tuvāko 3-5 gadu laikā.
Tā, lūk, mīļie latvieši, kamēr mēs pieprasām izraidīt no Latvijas padomju okupācijas laika ieklīdeņus, mūsu varturi šajā laikā rūpējas par arvien jaunu laimes meklētāju iepludināšanu! To mums noteikti vajag saprast un atcerēties! Īpaši jāņem vērā tas, ka izraidīt viņus saskaņā ar starptautiskajiem likumiem būs daudz grūtāk, jo ne jau okupācijas vara, bet pašmāju tautiešu-grūtgalvīšu ievēlētie nelieši un nodevēji tos Latvijā ielaiduši. Un tieši šjā ziņā mēs līdzināmies daudzām Eiropas valstīm. Nebūt ne visas tās piedzīvojušas okupāciju, bet imigranti gan tajās čum un mudž (iemesli tie paši, kas Latvijā). Sevišķi no šīs problēmas cieš Skandināvijas valstis – tā pati Zviedrija, par kuru raksta sākumā minētās publikācijas autors ir arī diezgan plaši rakstījis avīzē “DDD”.
Tātad kāpēc gan mēs nevarētu atrast kopīgu valodu ar tiem patriotiskajiem spēkiem Eiropā, kas pret šo sērgu cīnās? Kas mums to traucē darīt? Viņu patoloģiskais naids pret citām rasēm un tautām? Šaubos, vai vairumā šo cilvēku tāds pastāv. Viņi taču nedodas, piemēram, uz Āfriku, lai slepkavotu tur dzīvojošos melnādainos pamatiedzīvotājus. Viņiem gluži vienkārši nepatīk imigranti, lai kādai rasei un tautībai tie piederētu. Mulsina viņu darbības metodes? Nu labi, mēs varam izmantot citas. Es personīgi neesmu vardarbības piekritējs un neaicinu uz to arī citus, vienlaikus man neceļas arī roka un mēle nosodīt tos, kas, novesti līdz izmisumam (līdzīgi kā modžahedi Čečenijā), ir ķērušies pie mietiem un nažiem, lai atbrīvotu savu zemi.
A.Garda un citi patrioti mūsu varturus ir vairākkārt brīdinājuši, ka arī Latvijā var notikt kas tamlīdzīgs, un ne jau tāpēc, ka mēs to tīšuprāt organizēsim. Vienkārši tautas pacietības mērs nav bezgalīgs, un, kad tā tiek novesta līdz galējai robežai, arī stihiskā veidā var sākties dažādi protesti, kas, kā to liecina tās pašas Eiropas valstu pieredze, bieži vien pāraug vardarbīgās sadursmēs. Mēs, protams, nevēlamies, lai tas tā notiktu, tāpēc arī karam šo problēmu pie lielā zvana un aicinām jau vistuvākajā laikā uzsākt aktīvu tās risināšanu. Un lieliski būtu, ja citu valstu patrioti nāktu mums talkā, lai aktualizētu šo problēmu vienlaicīgi visā ES!
Tātad – kas būtu jādara mūsu varturiem? Ko mums, patriotiem, no viņiem ir stingri jāpieprasa? Pirmkārt, nekavējoties izbeigt jebkādu imigrāciju uz Latviju! Ne par kādu naudu – ne tūkstošiem, ne miljoniem – mēs nedrīkstam ielaist šeit viesstrādniekus! Lai firmači paši domā, kā risināt darbaspēka problēmu! Lai bankrotē, ja nespēj eksistēt! Galu galā mums ir tirgus ekonomika, un valsts privātajā biznesā neiejaucas. Mūsu varasvīrus un sievas taču neuztrauc, kā trūcīgie Latvijas iedzīvotāji pārdzīvo inflāciju, dzīves dārdzības nepārtrauktu celšanos, kam netiek līdzi algas un pensijas. Par to viņi neuztraucas, cita lieta – ak vai, ja kādam jaunbagātniekam nav, kas villu uzceļ par pusvelti, tad sākas vaimanas: nav Latvijā darba roku, jāaicina viesstrādnieki…
Otrkārt, jāanulē visas izsniegtās uzturēšanās atļaujas (tāpat piešķirtās LR pilsonības) visiem imigrantiem un jāliek viņiem nekavējoties atstāt Latviju! Viņu legalizēšana Latvijā jāpasludina par nelikumīgu kopš tās norises brīža. Palikt te drīkstētu vienīgi tie, kuriem ir palaimējies apprecēties ar likumīgajiem LR pilsoņiem – tiem, kas te dzīvoja līdz 1940.gadam un viņu pēcnācējiem.
Treškārt, viesstrādnieku un imigrantu iepludināšana jāpasludina par genocīdu pret latviešu tautu un jāsoda gan par tā realizēšanu, gan aicināšanu uz to (KL 71.p. un 71.-1.p.).
Protams, paši varturi nekad to nedarīs, ja tauta neizies ielās un to neprasīs. Pilnīgi pretēji – viņi turpinās te iepludināt arvien jaunus integrējamos un mūsu tautu iznīcināt! Lūk, pret ko būtu jāprotestē, bet nevis jāceļ trobele Loskutova jautājumā un jāšausminās, ka kāds dakteris paņem aploksni ar naudu, ko pacients bezmaz ar varu iegrūž viņam kabatā. Tāpat nav būtiski, kur – kafejnīcā, zvēru dārzā vai varbūt stacijas tualetē – tiek izvirzīts varasvīrs, bet gan – kādu politiku viņš realizē pret latviešu tautu, iekļuvis augstajā amatā. Iemācīsimies taču atšķirt nebūtisko no latviešu izdzīvošanai vitāli svarīgā! Un sāksim beidzot vērtēt savas tautas nacionālās intereses augstāk par visādām laicīgām, sadzīviskām lietām. Laiks negaida, latviešu tautu iznīcina jau ne vairs pa dienām, bet gan stundām. Mūsu varā ir to nepieļaut!
Pagājušā gada rudenī Saeima jau trešo reizi nobalsoja par čekas “maisu” atvēršanu. Patrioti, kas visādos veidos ir pretojušies okupācijas režīmam, cerēja, ka beidzot pienākusi vēsturiskā taisnība, kad varas elite viņus vairs neturēs par kājslauķi. Beidzot būs iespēja uzzināt savus spīdzinātājus, nodevējus, izspiegotājus, kuri visu laiku tikuši slēpti un priviliģēti.
Bet čekistu aizstāve Vīķe-Freiberga šīm cerībām uzgāza aukstu ūdens šalti, kārtējo reizi neļaujot atmaskot Latvijas valsts un tautas kapračus – čeku.
Iedomājieties – ja, piemēram, Vācijas prezidents atklāti trīs reizes aizliegtu publicēt gestapo, SD un SS darbinieku vārdus un bez sirdsapziņas pārmetumiem nostātot viņu pusē, tādējādi ignorējot holokaustu un pārējās represijas… Bet Latvijā čekisti veica tādu pašu holokaustu pret latviešu tautu, ko varas kungi negribīgi piemin 2-3 reizes gadā.
Silti iesaku Vīķei-Freibergai nemācīties tikai pantiņus, bet vairākas reizes aiziet uz Okupācijas muzeju un izlasīt “Baigo gadu”, lai no tā pamācītos, kas ir čeka, un uzzinātu par nežēlīgo holokaustu pret latviešu tautu. Tāpat lai pārliecinātos, ka Latvija 1940.gada 17.jūnijā tika okupēta un šīs okupācijas, okupantu, kolonistu klātbūtnes sekas ir aktuālas arī šodien.
Kad TV žurnālisti vaicāja, ko Vīķe-Freiberga darīs pēc prezidenta termiņa beigām, viņa atbildēja, ka mācīsies adīt un apgūs krievu valodu… Dzīvojot okupētajā Latvijā, čekisti terorizēja mūsu ģimeni un pārkāpa visas saprāta robežas, piespriezdami mūsu 1 un 3 gadus vecajiem bērniem mācīt svešo okupantu valodu. To, protams, nedarījām, un šis fakts figurēja Apsūdzības rakstā un politiskajā farsā, kas notika Augstākajā tiesā 1981. gada 6.-8. jūlijā. Es tiku apsūdzēts, ka, cīnoties pret pārkrievošanu, prasīju, lai izbeidz latviešu valodas diskrimināciju. Kad latviešu patrioti Latvijā, riskējot ar savām dzīvībām, brīvību un personisko laimi, aktīvi iestājās par latviešu nacionālajām interesēm un neatkarību, daži dzīvoja Kanādā pārtikušu, bezrūpīgu dzīvi, neiedrošinoties kaut ko redzami iebilst pret okupācijas režīmu. Daži braukāja uz okupēto Latviju, bet patriotiskajiem trimdas latviešiem tas bija liegts, jo čeka nedeva vīzu.
Pirms 8 gadiem, kad Vīķi-Freibergu ievēlēja par prezidenti, mēs aiz prieka un sajūsmas negulējām visu nakti, jo cerējām, ka nu beidzot iestāsies vēsturiskā taisnība. Beidzot latvju tauta būs īstie kungi savā tēvu zemē. Nosūtījām Vīķei-Freibergai ļoti sirsnīgu apsveikuma un laba vēlējuma vēstuli, kas viņai nebija pieņemama un acīmredzot nokļuva Rīgas pils atkritumu tvertnē. Protams, paldies viņa nepateica un arī atbildi neatsūtīja, kaut to paredz Latvijas likumi…
Kad viņa pirmoreiz nostājās pārkrievoto kolonistu pusē pret mūsu valsts – latviešu – valodu, mēs sapratām, ka zem pantiņu skaitīšanas maskas slēpjas ne tā persona, kurai būtu mīļa un tuva latviešu tauta un valoda.
2006.gada 18.decembrī tika atklāta bijušā čekas priekšnieka Edmunda Johansona grāmata “Čekas ģenerāļa piezīmes”. Bija redzami kuriozi skati, piemēram, kad A.Gorbunovs, draudzīgi smaidot, čekas priekšniekam uzsita uz pleca kā vecam draugam. Tāpat Johansons skaidri pateica, ka čeka ir bijusi iefiltrēta Tautas frontē. Tagad redzam, kur ar čekas palīdzību Latvija ir novesta, – to katru dienu izjūt katrs latvietis.
Mūs šokēja vēl kas – 9.novembrī TV3 ziņās Agnese Vārpiņa pavēstīja, ka Amerikā, Sanfrancisko pilsētā dzīvojošais gleznotājs un dramaturgs Raimonds Staprāns žurnālā “Rīgas Laiks” apgalvo, ka čekas “maisos” atrodams arī Vīķes-Freibergas vārds. Viņš atzīstas, ka uzturējis saikni ar čekistiem, taču uzsver, ka no ārzemju latviešiem visaktīvākā bijusi tagadējā Valsts prezidente…
“Rīgas Laika” novembra numurā rakstā “Tup’ un turies” sarunā ar žurnālistu Gintu Grūbi Raimonds Staprāns pastāsta: “Mūsu tagadējā prezidente bija pakalpiņš Nr.1. Tas radikāli mainījās, jo pēkšņi tie, kas bija tie čekas pakalpiņi, pēkšņi bija tie labie cilvēki…”
Daudziem palicis atmiņā, cik Vīķe-Freiberga bija neapmierināta, jo par prezidenta kancelejas vadītāju gribēja bez konkursa ielikt Aivaru Zaķi, kuru latviešu brīvības cīnītāji raksturoja kā okupācijas režīmam izpildīgu prokuroru, kas nicinājis Latvijas karogu. Politiski represētie protestēja, un Aivars Zaķis bija pietiekami godīgs, lai atteiktos no darba Rīgas pilī.
2001.gadā, viesodamies Latvijā, sēru dienā 14.jūnijā pabiju “Rīgas Balss” redakcijā un pastāstīju, ka, līdzīgi prokuroram Aivaram Zaķim, Rīgas pilī strādā vēl augstāka ranga prokurore – okupētās Latvijas jeb LPSR Prokuratūras Izmeklēšanas nodaļas priekšniece Rita Aksenoka, kura pēc čekas pasūtījuma izrēķinājās ar latviešu brīvības cīnītājiem.
1981.gada 2.aprīlī VDK priekšnieks Boriss Pugo nosūtīja vēstuli LPSR prokuroram Dzenītim, lai pret mani ierosina politisko lietu. Šis čekas priekšnieka lūgums tika uzticēts jau minētajai Ritai Aksenokai. Viņa to darīja kopā ar savu padoto, Sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju Gunti Grūtupu, ierosinot lietu un sastādot Apsūdzības rakstu, kuru R.Aksenoka 1981.gada 5.jūnijā nosūtīja Augstākajai tiesai.
Tūlīt pēc publikācijas R.Aksenoka “Rīgas Balsij” publiski apgalvoja, ka neesot “viņu (Lotāru Stūri) redzējusi visu mūžu”. Tāpat viņa kategoriski noliedza, ka būtu tiesai nosūtījusi pretpadomju lietas, jo ar tām nodarbojusies VDK. Lai atmaskotu R.Aksenokas publiskos melus, es nosūtu dokumenta kopiju, kurā redzams, ka čekas priekšnieka Borisa Pugo iesniegums tiek nodots R.Aksenokai. Bet otrajā kopijā varam pārliecināties, ka R.Aksenoka ar savu parakstu apliecina, ka manu lietu jau 1981.gada 5.jūnijā ir nosūtījusi uz Augstāko tiesu. Tā, atklāti melojot, viņa negrib pazīt mani – savu upuri, kurš varētu liecināt, ka tādā veidā viņa ir sadarbojusies ar VDK un, fabricējot lietas pret latviešu brīvības cīnītājiem, ir bijusi čekas pakalpiņš. Man ir arī adioieraksts – mana saruna ar R.Aksenoku, kas atmasko viņas melus, ka viņa mani “savā mūžā nav redzējusi”.
Janvāra sākumā par Varšavas ahibīskapu ievēlēja Staņislavu Velgusu – bijušo Polijas čekistu ziņotāju. Polijā ne prezidents, ne kāds cits bijušos čekistus nepriviliģē un neaizstāv ar “mātes jūtām”, bet gan uzskata par neliešiem. Tādējādi ahibīskapam sirdsapziņa lika augsto posteni atteikt.
Žēl, ka Latvijā, pašā Rīgas pilī, nevienu nemoca sirdsapziņa. Tomēr vēsture mūs māca, ka cilvēkam, lai cik viņš šobrīd varens, taisnības stundā būs jāatbild par saviem darbiem tik un tā. Ādolfs Hitlers par saviem darbiem saņēma atmaksu. Arī Čīles prezidentam Augusto Pinočetam bija neierobežota vara, tomēr vēlāk viņš stājās tiesas priekšā. Arī sākotnēji ASV atbalstītajam Irākas prezidentam piesprieda sodu…
Lotārs Stūre
nacionālais disidents
politiski represēts PSRS okupācijā
Indianopolisā, ASV
http://nostarsaeimu.ucoz.es/index.html
Nav tiesa ka apokalipse iestajas 2009 g.Ta iestajas jau pasa sakuma kad Latvija atguva “BRIVIBU”.Ta ka tagad jau ir tikai sekas kuras nepieciesams likvidet.Nav ko rakaties pagatne bet jadoma par nakotni tikai ta var izklut sudiem kuros klausidamies saldos solijumos esam nonakusi.