Prezidenta V. Zatlera paziņojums pēc 13. janvāra notikumiem

Vakardienas notikumi Doma laukumā liek katram Latvijas iedzīvotājam – gan politiķim, gan žurnālistam, gan tiem, kas piedalījās mītiņā, gan tiem, kas palika mājās – pārdomāt, kādu ceļu mēs vēlamies iet savā valstī. Vakardienas politiskajam mītiņam, kurā cilvēki vēlējās paust savu politisko pārliecību, attieksmi pret notikumiem valstī, uzslāņojās vardarbība pret valsts un privāto īpašumu, pret cilvēkiem, bet vēl ļaunāk – vardarbība pret žurnālistiem, policistiem, Latvijas armijas karavīriem.

Vārda brīvība ir svēta Latvijā. Tā nodrošina mūsu sabiedrības attīstību un sabiedrības intereses, iespējas katram piedalīties gan politiskajos, gan ekonomiskajos procesos valstī un paust savu viedokli. Vārda brīvība vienmēr ir jāaizstāv.

Mums jābūt pārliecinātiem, ka tiem, kas pauž savu viedokli un aizstāv to, Latvijas varas iestādes nodrošina drošību, aizsargā viņu veselību un pat dzīvību to laikā. Laikā no Dziesmotās revolūcijas vienmēr esam lepojušies ar to, ka spējām pat ļoti sarežģītus politiskus un sabiedriskus notikumus risināt miermīlīgi, bez vardarbības. Vakar kaut kas ir mainījies.

Protams, es esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kas vakar pauda savu viedokli, bet es kategoriski nosodu tos, kas rīkojās huligāniski un pārkāpa likumu. Likumpārkāpējiem ir jāsaņem sods saskaņā ar mūsu valsts likumiem. Esmu pateicīgs arī tiem policistiem un karavīriem, kas vakar mazināja šo vardarbību, bija savā postenī un ierobežoja notiekošo vardarbību. Un šodien mēs esam atkal pamodušies miermīlīgā pilsētā un miermīlīgā valstī. Es novēlu visiem cietušajiem – gan tiem, kas bija pasākumā kā civilpersonas, gan tiem, kas pildīja savus pienākumus – ātru izveseļošanos.

Tomēr jāsaka, ka vakardienas notikumi parādīja, ka arī iekšlietu struktūras nebija pilnībā gatavas tiem apstākļiem, kādi vakar risinājās Doma laukumā. Mītiņš nebeidzas ar pēdējo runātāju, mītiņš beidzas tad, kad cilvēki, kas ir sapulcējušies, ieskaitot nevēlamas radikālas personas, ir pametušas mītiņa vietu. Rūpīgi jāizvērtē vakardienas gadījums Iekšlietu ministrijai un tās vadībai, un jānodrošina turpmākajām aktivitātēm, kas būs nākotnē, pietiekamu drošību. Vēlreiz uzsvēršu, ka politisku uzskatu paudējiem ir jāgarantē drošība viņu veselībai un dzīvībai.

Es domāju, ka arī organizatoriem ir jāizdara secinājumi. Arī viņiem ir jāuzņemas atbildība par to, kurā vietā, kādā laikā un kādā veidā tiek veidots šāds pasākums. Tā ir jārīkojas, lai labus nodomus nesabojātu radikāli elementi ar savu pretlikumīgo darbību.

Tomēr šobrīd ir jāskatās arī uz iemesliem, kādēļ cilvēki izgāja Doma laukumā, lai paustu savu viedokli. Galvenais iemesls ir tas, ka sabiedrībā katastrofāli krītas uzticība varai un valsts amatpersonām. Gan Saeima, gan Ministru kabinets ir zaudējuši saikni ar vēlētājiem. Jau agrāk esmu vairākkārtīgi uzsvēris, ka uzticību var atgūt tikai ar konkrētiem darbiem. Mēs nevaram iet tālākā konfrontācijā, mums ir jādara konkrēti darbi, pēc kuriem ir pieprasījums sabiedrībā, un tie būs gan Satversmes grozījumi, gan ekonomikas stimulēšanas plāns, gan arī valsts pārvaldes reforma.

Tādēļ es kā Valsts prezidents, pārstāvot Latvijas tautas intereses, uzstāju uz trīs uzdevumiem Saeimai un Ministru kabinetam:
Saeimai līdz 31.martam būtu jāpieņem grozījumi Satversmē par tautas tiesībām lemt par Saeimas atlaišanu. Līdzšinējais darbs šī jautājuma risināšanā ir bijis neapmierinošs vai arī noraidošs. Esmu apņēmies nedēļas laikā Saeimai iesniegt konkrētu Satversmes grozījumu likumprojektu ar skaidru redakciju. Lemt atliks Saeimai.

Tāpat neatliekams uzdevums Saeimai ir veidot grozījumus Vēlēšanu likumā. Varu viegli paskaidrot. Ir divas problēmas, kas ir samilzušas. Pirmkārt, lokomotīvju problēma, kad daži cilvēki ievelk Saeimā sabiedrībai pilnīgi nepazīstamus pilsoņus. Otrkārt, Saeimā desmit procenti no politiskajiem spēkiem nav ievēlēti pēc to partiju sarakstiem, kas piedalījās Saeimas vēlēšanās. Desmit procenti ir ļoti daudz. Tātad Saeimā ir politiskās partijas, kuras nav tur ievēlētas vēlēšanu ceļā. Šīs anahronisms ir jānovērš.

Trešais uzdevums ir pavisam konkrēts, balstīts uz Adventes vienošanos. Pēc iespējas ātrāk Saeimai ir jāizveido ekonomikas attīstības plāna un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plāna uzraudzības padome. Šī institūcija noteikti vairos uzticību un būs instruments, kas kalpos situācijas analīzei un priekšlikumu apkopošanai, gan arī kā kopsavilkuma devējs Saeimai un valdībai. Īpaši šai padomē jāiesaista eksperti finanšu un ekonomikas jomās, kuri var skaidri paust savu viedokli, un kurai sabiedrība uzticas.

Ja mēs runājam par Ministru kabinetu, ir steidzīgi, vienas, divu nedēļu laikā, Ministru prezidentam jānāk klajā ar skaidru valsts pārvaldes reorganizācijas plānu. Ne variantu, bet skaidru rīcības modeli. Tāpat ir ar institucionālo reformu. Kādas institūcijas un kā tiks reformētas – lai to zinātu ne tikai ierēdņi, bet arī sabiedrība. Un sabiedrībai kļūtu skaidrs, kāds labums tiek gūts un kāpēc tiek taupīts. Tai pašā laikā sabiedrībai jābūt pārliecībai, ka tās intereses šajās reformās netiks aizskartas.

Un vēlreiz gribu uzsvērt, ka Ministru kabineta sastāvā iespējama reorganizācija. Es aicināju valdībā ieviest jaunas sejas un uz to pastāvu. Valdībā jābūt jaunām sejām, un partijām ir jāvadās nevis pēc politiķu ietekmes partijā, bet pēc to profesionalitātes. Es vēlos redzēt ministrus, kas ir kompetenti savās jomās, kas labi pārvalda svešvalodas un var veiksmīgi veikt valsts pārvaldes reformas un veiksmīgi pārstāvēt Latviju Eiropas institūcijās. Ja nepieciešams, jāpiesaista profesionāļi ar partejisku atbildību. Ja valdība netiek ar šo uzdevumu galā, ir nopietni jādomā par koalīcijas paplašināšanu, par iespējamu nacionālā izlīguma valdību, kam sabiedrība vairāk uzticētos un kurā būtu vairāk pārliecības, ka šie grūtie, sarežģītie un sāpīgie soļi, kas jāveic ekonomikas stabilizācijas plāna ietvaros, tiešām tiks veikti vislabākajā iespējamajā veidā un pēc labākās sirdsapziņas.

Un, protams, ir vēl viens darbs, kas jāizdara – jānozīmē KNAB vadītājs. Šis process ir pārāk ilgs un nav nekāds attaisnojums par to, ka tas nav paveikts.

Tikai ar šiem konkrētajiem darbiem mēs varētu nomierināt sabiedrību un varētu dot tai nelielu cerību, ka process valstī virzīsies uz labo pusi. Šoreiz pilnīgi skaidri nosaku termiņu šo darbu veikšanai, jo viens ir strādāt, bet pavisam cits ir strādāt efektīvi, ar rezultātu. Strādāt ar rezultātu, pēc kura ir pieprasījums sabiedrībā, rezultātu, kurš kalpo sabiedrībai. Šoreiz šis termiņš ir 31.marts.

Uz jautājumu, kas notiks, ja tas netiks izpildīts līdz 31. martam, atbildēšu kategoriski – es rosināšu tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.