Mācītāja vēstījums 2009. gada Lieldienās
Prieks un pārsteigums nāk līdz ar testamentu, kurā man atklājas novēlētāja mīlestība, rūpes un bagātība. Daudzreiz esmu dzirdējis dzīvesstāstus, kur kā brīnums un pagrieziena punkts ir nācis kāda ārzemju onkuļa vai tantes atstātais mantojums.
Tas pirmajā brīdī ir izsaucis neticību rakstītajam, vai advokāta pasludinātajam faktam. Tad ir nākušas prieka asaras par tik necerētu mīlestību no cilvēka, par kuru patiesībā biju aizmirsis savā ikdienas skrējienā. Pēc tam, kad testamentā izteiktais mīlestības dāvinājums ir reāli saņemts, rodas vēlēšanās par šo mīlestību stāstīt citiem un vairāk un vairāk kļūt par personu, kas arī padomā par citiem, kuriem ir vajadzība pēc iztikas, prieka un mīlestības. Testaments ir devis gan vērtīgu ieguvumu, gan iespēju nokaunēties, ka neesmu dāvinātāju mīlējis tāpat kā viņš mani. Mantojumā ietvertā mīlestība ir mani aizkustinājusi un pārmainījusi visu turpmāko dzīvi.
Kāpēc es to rakstu Lieldienās? Kāds sakars Kristus Augšāmcelšanās svētkiem ar testamentu un mantojumu?
Paskatīsimies!
Testaments ir novēlētāja gribas paudējs. Ar to tiek pateikts ko novēlētājs vēlas dāvināt saņēmējam. Testaments dod man saņemt to kas pieder citai personai. Tam ir tieša saikne ar to, kas notiek Zaļajā Ceturtdienā, Lielajā Piektdienā un Lieldienās. Jēzus kā patiess cilvēks un patiess Dievs, tanī naktī, kad viņš tika nodots, pavēstīja, ka tiek dots jauns testaments (latviešu val.tulk. ”derība”) Viņa asinīs kas par mums top izlietas. Tātad Jēzus visu savu svētumu, mieru un sadraudzību ar Dievu noraksta testamentā mums. Pat vēl vairāk! Mums tiek dāvināts viss, kas ir Jēzum. Pat augšāmcelšanās brīnums un mūžīgās dzīvības svētlaime Dieva valstībā. Tāpēc Kristus saka: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas man tic dzīvos mūžīgajā dzīvībā . Visa Bībele ir Dieva nodoma un gribas paudēja. Ne velti angļu valodā, apzīmējot Bībeles daļas, tiek lietoti vārdi: „Old Testament, New Testament” t.i. Vecā Derība (Testaments) un Jaunā Derība (Testaments). Un Dievs nemelo! To ko Viņš ir novēlējis, tas ir saņemams. Ir labi ja uzmanīgi izlasām, ko Viņš savā mīlestībā, domādams par mums, ir sagādājis un uzdāvinājis.
Atklāsme par Dieva lielo mīlestību, ko Viņš cilvēcei ir ienesis ar Jēzu Kristu, ir vienmēr kā necerēts un pārsteidzošs fakts. Izradās, ka Dievs par mums ir domājis tad, kad mums Viņš ir bijis vienaldzīgs vai pat licies par traucēkli mūsu „reālajai dzīvei”, kurā taču ir vispirms jādomā par sevi, savu komfortu, drošību utt. Dievs mūs ir jau atradis, pirms mēs Viņu sākām meklēt lūgšanās, dievkalpojumos un kristīgās grāmatās. Viņš mani ir pirmais mīlējis ! Viņš ir nācis meklēt un glābt grēciniekus . Un Viņš mani ir atradis un savu bagātību uzdāvinājis! Vai es to ticu, vai es to saņemu, vai es to lietoju? Tas paliek manā atbildībā. Dievs savu mīlestību ar varu neuzspiež. Tu vari turpināt dzīvot tā it kā tev nebūtu dota bagātība caur grēku piedošanu, dievkalpojumiem, kristībām, draudzi utt. Dievs ir pacietīgs un turpina aicināt mūs kas dzīvojam Īrijā. Bet Viņš patiesi vēlas, lai mūs nāve nepārsteidz ātrāk, pirms esam saņēmuši Kristus svētumu un mūžīgās dzīvības mantojumu. Viņam patiesi būs žēl, ka kāds no mums nebūs izmantojis tik labu iespēju kļūt par apžēlotu grēcinieku un Dieva bērnu.
Līdz ar atklāsmi par Dieva beznosacījuma mīlestību, cilvēkā ielīst jauna būtība, kuras pirmsākums ir meklējams Dievā. Dieva mīlestības, piedošanas un žēlastības iepriecināts, mūsos piedzimst jauns cilvēks, kas mīl Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu . Tās ir pārmaiņas! Ir vēlēšanās piedot tāpat, kā Kristus dēļ pašam ir piedots. Ir vēlēšanās izraut līdzcilvēkus no egocentrisma un rādīt uz Kristu, kurš pašam ir atklājies kā dzīves drošs pamats un uzticams Dievs. Gribās vairāk un vairāk dalīties ar savu laiku, naudu, spējām un cerību ar citiem, lai vairotu mīlestību sabiedrībā, draudzē un ģimenē.
To visu izraisa Dieva mīlestība, kas kā testaments ir atvērts un nolasīts Lieldienās.
Kristus ir miris un augšāmcēlies, lai es saņemtu testamentā pausto Dieva mīlestības gribu!
Neatkarīgi no tā ko jūs darīsiet Lieldienās, ripināsiet olas, vai svinēsiet Kristus Augšāmcelšanos, Dievs no savas puses visu ko solījis ir piepildījis. Vai mēs to nāksim saņemt, vai nē, paliek mūsu ziņā un atbildībā.
Vēlu piedzīvot Dieva mīlestību Kristū un aicinu uz priekpilniem draudzes dievkalpojumiem Īrijā!
Mīlestībā – Uģis Brūklene
Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas mācītājs Īrijā
FOTO: Harina Brūklene
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie
redakcija: info@baltic-ireland.ie
Tonna+
Labi ir tiem kuri ir palikuši kokos,jo viņi neizjūt to krīzi tik ļoti.Mērkaķis savā kokā dzīvo tālāk,bet cilvēkam arī tur nav vietas.
Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).
Administrācija
Nupat ar Šķēli runāju,un viņš teica ka tava nošaušanās neko nedos.Tapēc tu netikšot Mūsu valstībā.Vienīgais kā tu vari izpirkt savus grēkus,tas ir.
1 Ziedot visu savu mantu un naudu savas tautas partijai.
2 Samaksāt 5% starpību savai valstij.
3 Atlikušo dzīvi dzīvot Latvijā,nabadzībā un bez interneta,jo tu esi pārāk kaitīgs publikai.
4 Visus savus turpmākos ienākumus ziedot man un šķēlei.
Bet skolotāj,vai drīkst jautāt: vai tad tā šķēle arī ir nemirstīgais,nu dievs,kā tu? Un ja man viņam jāziedo,vai tad viņam nav ko ēst?
Viņš ir mirstīgs,bet viņam ir pārliecība par nemirstību,jo tā slēpjās naudā.
Viņam ir ko ēst,bet vai tu esi aizmirsis tādas rindiņas kā…
Tam kuram ir ,tam tiks dots,Tam kuram nav,tam tiks ņemts.ŠOS VĀRDUS ACERIES VIENMĒR.JO TIE IR DIEVA VĀRDI.
03.12.2008. 15:55 Aizvien vairāk vēsturnieku uzskata, ka Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās bija Poncija Pilāta organizēta mistifikācija, savukārt Jūda nebija nodevējs, bet Kristus uzticības persona. Noslēpuma atrisinājums slēpjas faktā, ka Jaunajā Derībā aprakstītajā laikā (pēc daudzu vēsturnieku domām – mūsu ēras 30. gadā) Romas impērijā visienesīgākā nodarbošanās bija naudas maiņa. Itālijā – impērijas sirdī – bija lielas sudraba raktuves, taču nebija zelta. Romas zelts tika iegūts Āzijas provincēs un tur bija daudz lētāks, nekā Romā, kur par 1 g zelta deva 12,6 g sudraba, kamēr Āzijā – tikai 4,7 g.
Vienlaikus Jūdejā ticība liedza Templī – galvenajā jūdu svētnīcā – ienest monētas ar svešu dievu attēliem, bet likumi prasīja jūdiem svētkos ziedot Templim, tādēļ Sinode (vietējais reliģiskais parlaments) izlūdzās tiesības kalt īpašu reliģisko zelta naudu – siklus, kas bija derīga tikai ziedošanai un ko pie Tempļa mainīja pret sudraba monētām – par Āzijas cenu. Ticīgie siklus ziedoja Templim un tie tika pārdoti atkal, savukārt par sudrabu tika pirkts zelts (par Āzijas cenu), ko veda uz Romu, lai mainītu pret sudrabu (par Itālijas cenu), par šo sudrabu Āzijā atkal pirka zeltu, utt. Formāli skaitījās, ka Tempļa (lasiet – Jūdejas) līdzekļi ir kopīpašums, taču reāli ar tiem pēc saviem ieskaitiem rīkojās levītu (garīdznieku) elite.
Jūdejā pastāvēja divas legālas partijas – baņķieri praktiķi farizeji, kas kontrolēja naudas maiņu, un viņu algotie sadukeji – nacionālisti, kuru uzdevums bija problēmās vainot “romiešu okupantus”. Sinode sastāvēja tikai no aristokrātijas. Trešā partija – zeloti, bija ultranacionālisti, kas ar teroru un slepkavībām vērsās pret romiešiem un viņu sekotājiem.
Farizeji bija impērijas baņķieri, kuriem parādā bija lielākā daļa Romas aristokrātijas. Izņemot Romas Senātu un Tempļa Sinodi nevienam citam impērijas teritorijā nebija tiesību kalt un tātad arī mainīt naudu, bet romieši naudas mainīšanu uzskatīja par necienīgu nodarbi. Farizeju intereses Romā pārstāvēja ar Tepmli nesaraujami saistīti, uz impērijas galvaspilsētu pārcēlušies ebreji. Līdz ar to zelts no Romas aizplūda uz Jūdeju un radās draudi visai impērijas finanšu sistēmai. Sociālā spriedze Jūdejā arī bija sasniegusi maksimumu, jo tauta dzīvoja nabadzībā.
Lai ieviestu kārtību finansēs, imperators Tibērijs pieņēma lēmumus, kas ierobežoja galvenokārt Romas aristokrātu nesamērīgos tēriņus. Rezultātā pieauga neapmierinātība un tika gatavota sazvērestība, kuras priekšgalā atradās legāts (ģenerālis) Elijs Sejāns. Gadījumam, ja pēc Tibērija noslepkavošanas sāktos pilsoņu karš, Sejānam bija nepieciešams papildus karaspēks un viņš lūdza palīdzību draugiem, kuru vidū bija arī Jūdejas prokurators Poncijs Pilāts. Bet lai pārliecinātu leģionārus doties uz Romu, Pilātam bija vajadzīga nauda, pie kam steigšus un daudz, jo Jūdejā leģionāra alga bija trīs reizes vērtīgāka nekā Romā (4,7:12,6), bet par patriotismu nevarēja būt runas, jo Pilāts grasījās nostāties valsts nodevēja nevis imperatora pusē.
Tieši šajā brīdī, Pilātam esot netālu, pie Tempļa jauns cilvēks sāk demolēt naudas mijēju galdus, kliedzot: “Dodiet Cēzaram, kas pienākas Cēzaram!” Tas ir mājiens, ka viņš vēlas publiski tikties ar Pilātu.
Kristus – ebreju galdnieka ģimenē audzis Romas leģionāra Pandiras un ebrejietes dēls – vēlas pasargāt Jūdeju no Romas leģionu atriebības par farizeju finanšu mahinācijām un piedāvāt sevi un sekotājus kā trešo partiju Sinodē, kas pārņemtu daļu naudas maiņas galdu, peļņu dalot ar Romu un Pilātu, bet savu daļu izlietojot Jūdejas labklājības celšanai („sadalīsim līdzīgi”). Iecelt Kristu Sinodē var tikai Pilāts, bet slepus tikties Kristus baidās, jo nav drošs, ka Pilāts nesaņem procentus no farizejiem. Šajā gadījumā slepena tikšanās būtu nāves spriedums.
Protams, ka arī farizeju līderi tikpat labi saprata, ko vēlas Kristus. Teorētiski Kristu jebkurā brīdī var apsūdzēt ticības zaimošanā un piespriest viņam nāvessodu, taču Romas prokurators pēc tradīcijas parasti tiekas ar tiem, kam tiek piespriesta krustā sišana, bet tikšanās ir tieši tas, ko vēlas Kristus. Farizejiem arī nav iespēju pašiem nogalināt Kristu, jo viņu vienmēr pavada vismaz desmit cilvēki, bet tieši sargā Pēteris – izbijis leģionārs un personiskais miesassargs. Ebrejs, Romas pilsonis. Par Romas pilsoni varēja kļūt piedzimstot pilsoņa ģimenē (Romā vai tuvākajās Itālijas pilsētās), par īpašiem nopelniem pilsonību piešķīra Senāts – parasti zinātniekiem vai māksliniekiem, kā arī to varēja iegūt par varonību kaujas laukā. Tikai pilsoņiem provincēs bija tiesības nēsāt ieročus (par šī likuma pārkāpumu sekoja nāvessods) bet Pēteris staigāja bruņots. Tempļa apsardzei bija tikai koka nūjas un tā nespēja pretoties kaujās rūdītam leģionāram.
Pilāts izrādi gan neievēro, tādēļ Kristus, kopā ar Jūdu un Pēteri izplāno sazvērestību. Jūda aiziet uz Templi un paziņo, ka Kristus ar domubiedriem piedzērušies atrodas vientuļā dārzā piepilsētā. Un lai nodevība nešķistu aizdomīga, pieprasa savus 30 sudraba grašus.
Tempļa apsardze ierodas norādītajā vietā nogalināt Kristu, nenojaušot, ka tiek gaidīta. Pēteris atsit uzbrukumu, nocērtot vienam uzbrucējam ausi, taču Kristus padodas gūstā. (Jūdas skūpsts nav nodevība, bet veiksmes vēlējums domubiedram.) Tā kā kautiņā iesaistīts Romas pilsonis Pēteris, gadījums jāizskata Pilātam personiski. Pēteris vēl pavada Kristu līdz pilsētai, lai būtu drošs, ka rezonanse ir pietiekama un farizeji viņu nenogalinās un pazūd. Nākamajā dienā Kristum jāstājas Pilāta priekšā.
Pilāts visu saprot, taču viņam nauda vajadzīga tūlīt un viņš Kristu vispirms atbrīvo, bet pēc tam iekasē no farizejiem 30 talantus zelta – leģiona gada algu, solot sodīt Kristu ar nāvi. 30 talanti ir 780 kg zelta un šādu summu neviens nepiedāvās par parastu sludinātāju. Tomēr solījumu pildīt Pilāts negrasās, jo Kristus var noderēt, tādēļ Pilāts vispirms izmēģina likumīgo ceļu – Lieldienās viens noziedznieks tiek apžēlots, bet kad tas neizdodas, pavēl leģionāriem paturēt Kristu pie krusta, nenodarot viņam pāri (Kristus tika vienkārši piesiets pie krusta un stāvēja uz īpaša paliktņa. Viņam pat nenācās pašam nest krustu līdz soda vietai.)
Tikmēr Jūda nezina, ka Kristu glābs un izdara pašnāvību. Gan tādēļ, ka sabrukuši visi plāni, gan tādēļ, ka visu acīs viņš ir nodevējs, gan tādēļ, ka farizeji viltību ir sapratuši un Jūdu, kas atšķirībā no Pētera nav Romas pilsonis, gaida neizbēgama atriebība un mokpilna nāve.
Vakarā tiek paziņots, ka noziedznieki miruši un sekotāji (cita starpā – Jēzum simpatizējoši Sinodes locekļi – farizeju frakcijas pārstāvji Nikodims un Josifs) savāc “līķi”. Naktī tas pazūd no kapličas, kuru apsargā romieši. Vēsturnieki nešaubās, ka Kristus paslēpās pie Idumejas – otras Palestīnā esošās valsts – valdnieka Hēroda, kas bija uzticīgs Romai. Kristus dzimtā pilsēta Nācarete arī atradās Idumejā.
Drīzumā Romā tika atklāta Sejāna sazvērestība, taču Pilāta līdzdalību tajā nepierādīja. Bet līdzko beidzās izmeklēšana, Jūdejā aktīvi sāka darboties kristiešu kopiena, kas nežēlīgām metodēm vāca ziedojumus, par kuriem iepirka naudas mijēju vietas pie Tempļa. Protams, plaši tika tiražēts mīts par nāvi pie krusta un augšāmcelšanos. Akciju vadīja Pēteris, bet par “jumtu” gādāja Pilāts. Kristus Jeruzalemē tā arī neparādījās. Pēc vienas no versijām – viņu strīda laikā nogalinājis Pēteris, kuram Kristus regulāri pārmeta ideālu nomainīšanu pret pasaulīgajiem labumiem, pēc citas – Kristus nogalināts pēc Pilāta pavēles, jo karavīram un romietim Pilātam daudz izdevīgāk bija sadarboties ar karavīru un Romas pilsoni Pēteri, nevis neprognozējamu vietējo politiķi Kristu, vēl pēc citas – sapratis, ka varu partijā pārņēmis Pēteris, Kristus kopā ar ģimeni devies uz Indiju, kur tūristiem joprojām tiek rādīts viņa mātes kaps.
Par labu šai teorijai liecina citāti no Jaunās Derības, virkne apokrifu un vēsturnieku stāstījumi, ziņas par Pilāta labklājību pēc kristiešu parādīšanās, kā arī Pētera rīcībā esošajām summas, par kurām tika izveidota kristiešu draudze Romā utt. Teorija arī lielā mērā izskaidro, kādēļ daudzi vēlākie Romas imperatori neieredzēja kristiešus – pasakas par pieticību bija domātas ierindas ticīgajiem, savukārt kristiešu elite bija ieņēmusi jūdu augļotāju vietu impērijas galvaspilsētā.
P.S. Ierobežotā apjoma dēļ šeit izklāstīta tikai galvenā teorijas līnija un nav pieminētas nianses vai darbi, kuros atrodami versiju apliecinoši fakti.
Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).
Administrācija
Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).
Administrācija
Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).
Administrācija
Ūģis bez manas atļaujas nevienam nedrīkst atbijdēt.
To Jezum un TONNAI.
Ka tik Jus neuzsit krusta! Ha ha, bet visuma tiri interesanti.
Es jau baidījos,ka patiešām šorīt jau būšu pieklapēts krustā.Uh,labi ka tomēr nē…
Vēl sieva jāpamīlē,bērni jāpatramda…
Palasot komentārus varu tik teikt, ka tā jau ir krimināli sodāma darbība – reliģiskā naida kurināšana! Tonna un tev līdzīgie- pēc jums cietums raud!
Bezvārda cilvēkam
Cietumā par reliģiozu nekļūsi.Drīzāk gan par simtkārtīgu recidīvistu.Tāds gan būtu bīstams sabiedrībai,atšķirībā no maniem uzskatiem par reliģiju.
Vai par to nepadomāji?
Atsaucoties uz portāla baltic-ireland.ie lietošanas noteikumiem, šis komentārs ir dzēsts, jo neatbilst morāles, ētikas un pieklājības normām (aicina uz vardarbību, veicina etnisku, rasu, reliģisko, sociālo, seksuālo, dzimuma vai cita veida diskrimināciju un naidu, aizskar citas personas cieņu un godu).
Administrācija