Bezpriģels jeb kas notiek Latvijā?

„Vai Latvijā ir elektrība? Karstais ūdens? Cilvēki staigā ar kājām, jeb ir arī kāda mašīna?” šādus jautājumus patiešām nākas dzirdēt aizvien biežāk, aizceļojot uz kādu valsti, kur latvieši vēl nav devušies darba meklējumos tūkstošos mērāmā apjomā. Un tas nudien nav nekāds joks.

Vēl pirms kāda laika pukojāmies, kad kāds vaicāja, vai Latvijā oficiālā valoda ir krievu, dažkārt šķērsojot robežas robežsargi ilgu un dikti pētīja sarakstus, vai tiešām Latvija ir ES sastāvdaļa. Nu situācija ir vēl daudz bēdīgāka – esam kļuvuši ne gluži par apsmieklu, bet par kaut ko stipri jocīgu parasto eiropiešu (ne politiķu) acīs. Taisnības labad gan jāsaka, ka pašiem latviešiem ir grūti saprast, kas notiek Latvijā, kur nu vēl to ieskaidrot ārzemniekiem. Viena lieta – cilvēciskais kontakts, bet, ak, cik grūti tagad atrast ir normālus biznesa kontaktus uzņēmējiem no Latvijas ar citu Eiropas valstu potenciālajiem sadarbības partneriem! Uzticība ir zudusi, un kad to būs iespējams atjaunot, nezina neviens.
Tiešām, kas notiek Latvijā? Valsts ekonomiku mēģina stabilizēt ar līdzekļiem, kas nogriezti pensionāriem, māmiņām, skolotājiem, policistiem utt… Tai pat laikā ap 200 tūkstošiem latu mēnesī dividendēs saņem Viktors Krasovickis un Valērijs Kargins! Absurds, jo lielākās nepatikšanas jau sākās tieši tajā brīdī, kad valsts sagrūda līdzekļus nobankrotinātajā „Parex bankā”… Aigars Kalvītis pēc „trekno gadu” ēras beigās ērti iekārtojās „Lattelekom” valdē (tiesa gan, jau atkāpās), par Rīgas vicemēru kļuvis Ainars Šlesers – viens no cilvēkiem, kuram arī būtu jāuzņemas atbildība par Latvijas bankrota priekšvakaru… Bet tikmēr pensionāri cenšas nu jau izdzīvot no 100 latiem mēnesī, daži cilvēki gatavi strādāt jau par 150 latiem mēnesī, tērējot naudu vēl papildus ceļam.. Šie ir tikai daži piemēri, kas liecina, ka ar šo valsti nav kaut kas kārtībā.
Cilvēki ir apjukuši. Ja agrāk viņi smēlās informāciju, mēģināja rast skaidrojumu situācijai, lasot laikrakstus, tad tagad, šķiet, arī šī ēra būs beigusies. Līdz ar īpašnieku maiņu „Dienā” un neziņu, kurš tieši ir devis naudu šī zaudējumus nesošā medija iegādei, zudīs uzticība drukātajam medijam kā tādam. Un tas nozīmē, ka nebūs arī jēdziena „vārda brīvība”. Jo, kā var ticēt medijam, ja tas iestājas par taisnību un atklātību, bet vadība slēpj, kam tas patiesībā pieder? Maz ticams, ka kāds ir gatavs ieguldīt naudu produktā (un ne vienā vien) tāpat – kā filantrops, jo ir taču skaidrs, ka avīžu ēra ja nav gluži beigusies, tad visai drīz tās pēdējā stundiņa sitīs.
Krieviem ir tāds jauks vārds – „Bezpriģels” – latviešu valodā grūti atrast kaut uz pusi tik trāpīgu izteicienu kā šis, kas tik labi raksturotu to, kas notiek Latvijā.

Ludmila Glazunova speciāli portālam baltic-ireland.ie

FOTO: Agnese Liepiņa