Nebeidzamā cīņa

Pēc publikācijas portālā baltic-ireland.ie šī gada 1.maijā par kādas sievietes cīņu tiesā par astoņus gadus vecās meitiņas aprūpes tiesībām, viņa pati uzrunāja redakciju un izteica vēlmi lasītājiem darīt zināmu savu viedokli par notikušo. Tā kā sākotnējā informācija par šo tiesvedību tika iegūta no Īrijas plašsaziņas līdzekļiem, bērna mamma Līga Kalāce izteica vēlmi pastāstīt vairākas nianses, kuras būtu vēlams ņemt vērā sakarā ar mēģinājumiem negodīgi šķirt māti un meitu.
Protams, nav iespējams vienas sarunas laikā izzināt visu, kas noticis tiesājoties vairāku gadu garumā, tomēr bērna mammas skatījumu uz šo lietu „no iekšienes” centīsimies parādīt.

Līga Kalāce Īrijā dzīvo teju vai desmit gadus un šeit viņa arī iepazinās ar savu bijušo partneri, vīrieti no Irānas, tolaik vēl dzīvojošu Zaļajā salā ar bēgļa statusu jeb, precīzāk, bezvalstnieku. Kā dzīvē bieži notiek, izveidojās attiecības, pēc kāda laika piedzima meita, taču attiecības izjuka. Vēlāk abi vecāki tika ierauti, šķiet, nebeidzamā cīņā par bērnu.
Līga stāsta, ka 2003.gadā, kad pāris izšķīrās, tiesa arī tēvam bija piešķīrusi tiesības noteiktās dienās tikties ar meitu, bērns noteiktās dienās atradās pie mātes, bet divas dienas nedēļā devās pie tēva. Taču vēlāk HSE iesniedza tiesā ziņojumu, kurā, kā Līga uzskata, bija iekļauti nepatiesi fakti, kā arī viņa netika iepazīstināta ar šī ziņojuma saturu ne tiesā, ne divu gadu laikā pēc tiesas. Pamatojoties uz šo ziņojumu, 2006.gada februārī tiesa tēvam piešķīra tikšanās ar meitu trīs dienas nedēļā. Līga uzskata, ka jau toreizējais tiesas lēmums nebija taisnīgs, jo tēvam tika piešķirtas tikšanās tiesības, neskatoties uz to, ka viņš bērna piedzimšanas brīdī bija bezvalstnieks un vecāki nebija oficiāli precējušies. Pēc Īrijas likumdošanas bērna bioloģiskajam tēvam nav nekādu konstitucionālu tiesību uz ārlaulībā dzimušu bērnu, norāda Līga. Bērna tēvs tolaik strādāja Īrijā ar svešu vārdu, ko pats vēlāk tiesā arī atzina. Pašlaik vīrietim jau ir piešķirta Īrijas pilsonība.
Līgai neizprotams ir fakts, ka 2006.gada maijā tiesā parādījās lēmums, kurš it kā bijis pieņemts šķiršanās procesa laikā, ka bērna māte ir piekritusi aizbildnības piešķiršanai arī tēvam. Tā kā māte pati ir piedalījusies visās tiesas prāvās, tad noteikti apgalvo, ka šādu piekrišanu nav devusi, kā arī Īrijas tiesa un tiesu serviss nav izsniedzis viņai šo tiesas lēmuma spriedumu rakstiski.
Līdz zināmam brīdim Līga pat nenojauta, ka bijušais partneris pilsētā, kurā viņi dzīvoja, izplata par sievieti nelāgas baumas. Tas atklājies, kad, balstoties uz kādu iepriekš laikrakstā publicētu rakstu par viņas darba vietu, Līgas Kalāces ģimenes ārsts nodēvējis viņu par prostitūtu. Sieviete pieprasīja atvainošanos, bet ārsts tā vietā paziņoja, ka Līgai ir paranoja, maldu iedomas un sniedza policijai nepatiesas ziņas par to, ka viņa ir ārstējusies psihiatriskajā slimnīcā. Uz tā pamata šīs pašas dienas vakarā sievietes dzīvesvietā ieradās policijas darbinieki un atņēma bērnu, neuzrādot mātei nekādus dokumentus vai tiesas lēmumu. Līga stāsta, ka meita kā zvērēns bēga pa dzīvokli, bet sieviete policiste viņu ķēra, kamēr vīrietis policists lauza mātes rokas un draudēja viņu arestēt, ja viņa kaut ko uzsāks. Bērnu aizveda pie tēva.
Lai apgāztu visus apmelojumus, Līga devās uz Latviju, izgāja visas iestādes un ārstus un pēc tam ar oficiāli apstiprinātām izziņām, ka viņa nav bijusi psihiatriskajā uzskaitē, nekad nav ārstējusies psihiatriskajā slimnīcā, devās uz tiesu. Tiesā vienīgie argumenti bija apgalvojumi, ka sieviete ir ārstējusies psihiatriskajā slimnīcā. Tomēr tiesas procesa laikā ne ārsts, ne bijušais partneris, ne sociālie darbinieki nevarēja iesniegt pierādījumus, ka bērna mātei ir jebkādi psihiski traucējumi, ka viņa ir ārstējusies pie speciālista vai atradusies sociālā darbinieka uzraudzībā. Līdz tiesai, kamēr meitene atradās pie tēva, viņš, lai izolētu meiteni no mātes, 15 dienas neveda viņu uz skolu, apgalvojot, ka meitai ir bīstami kontaktēties ar māti, jo viņa ir „jukusi”. Līga un skolas direktors par šo faktu informēja arī HSE darbiniekus, tomēr nekādas darbības no iestādes puses, lai novērstu šo nelikumību, netika veiktas.
Neskatoties uz to, ka Līgai tika atteikts tiesas prāvu pārcelt uz vēlāku datumu, jo viņai nebija jurista, kas varētu sniegt padomus, viņa tiesas prāvā uzvarēja un atguva bērna aprūpes tiesības. Spriedums stājās spēkā un neviens tolaik nemēģināja to pārsūdzēt.
Viņa uzskata, ka līdz ar šo brīdi HSE, ģimenes ārsts un bijušais partneris, lai slēptu veiktās nelikumības, sāka netaisnīgus uzbrukumus viņai un viņas ģimenei. Viņa stāsta, ka regulāri tika tiranizēta ar vēstulēm no bijušā partnera un HSE, kurā tika aicināta ierasties uz pārrunām. Līga uzskata, ka šādā veidā sociālie darbinieki vēlējās uzņemties ārsta lomu un noteikt viņai diagnozi – vai viņa ir psihiski vesela vai nē, lai arī tas neietilpst iestādes kompetencē. Sieviete stāsta, ka viņai tika pieprasīts iziet psihiatrisko ekspertīzi, neskatoties uz to, ka tiesā bija iesniegti visi Latvijas ārstu atzinumi par viņas psihisko veselību, kā arī papildus – Īrijas ārstu komisijas slēdziens par to, ka viņa var vadīt automašīnu. Turpmākajās tiesās ticis apgalvots, ka Latvijas ārstu atzinumi nav ņemami vērā, vajadzīgs Īrijas speciālistu slēdziens, tomēr Līga uzskata, ka tas ir pretrunā ar Eiropas Hāgas Konvenciju un Īrijas Augstāko tiesu regulām.
Līga ir pārliecināta, ka HSE centās panākt viņas ierašanos uz interviju, lai iegūtu informāciju, uz kuras pamata varētu safabricēt lietu, kas pierādītu, ka sieviete nav psihiski vesela.
2009.gada maijā HSE tiesā iesniedza subjektīvu ziņojumu, kurš bija sagatavots bez Līgas līdzdalības, un saturēja nepatiesas ziņas. Līgas brālis vēlāk tiesā pierādīja, ka ziņojumā ietvertā informācija nav patiesa.
Līga savu neuzticēšanos HSE darbiniekiem pamato ar to, ka jau iepriekšējās tiesvedības laikā bija piekritusi un ieradusies uz tikšanos ar sociālo darbinieku. Tomēr vēlāk tiesā netika iesniegts intervijas protokols, ko sieviete bija parakstījusi, bet gan sociālā darbinieka ziņojums, kurā bija būtiski sagrozīti Līgas sniegtie fakti un informācija. Šo sociālā darbinieka ziņojumu Līgai tiesa izsniedza tikai pēc trīs gadu ilgas tiesāšanās. Kad tika pieprasīts viņas parakstītais protokols, HSE darbinieki paziņojuši, ka tas birojā pazudis. Līga uzskata, ka šis safabricētais ziņojums , kas cītīgi tika no viņas slēpts, tika radīts ar konkrētu mērķi, iespējams, kāds bija par to samaksājis.
Saistībā ar visiem šiem pārkāpumiem sieviete iesūdzēja tiesā arī savu valsts piešķirto advokātu, jo uzskatīja, ka tas neaizstāv viņas tiesības. Tā kā Līga uzskatīja, ka sociālie darbinieki neveica savus tiešos pienākumus, viņa iesūdzēja tiesā HSE un savu bijušo partneri par faktu, ka tēva vainas dēļ meita nav 15 darba dienas apmeklējusi skolu. Līdztekus tam, tiesā tika iesūdzēts arī meitas skolas direktors, kurš bija pieļāvis, ka tēvs bez mātes piekrišanas paņem bērnu no skolas dienās, kad meitai būtu jāatrodas pie mātes. Kā arī tika iesniegta prasība mainīt pastāvošo tiesas lēmumu, izdotu 2006.gada februārī, norādot, ka bērna izglītībai ir traucējoši mācību gada laikā apmeklēt skolu no divām mājām.
Tiesnesis noraidīja Līgas prasības, apgalvojot, ka tās nav bijušas iesniegtas tiesā paredzētajā kārtībā, ko sieviete savukārt noliedz. Šo lēmumu viņa centās vairakkārt pārsūdzēt , tomēr nākošajā tiesā tiesnesis apgalvoja, ka šo lietu termiņš ir iztecējis (Līga norāda, ka tas neatbilst patiesībai), savukārt apelācija Augstākajā tiesā netika pieņemta, tādējādi liedzot viņai kā Latvijas pilsonei iespēju saņemt taisnīgu lietas izskatīšanu Īrijā.
Šajā tiesāšanās virpulī bērna tēvs vairākkārt nelikumīgi aizturējis meitu, liedzot viņai atgriezties pie mātes, kā arī mēģinājis ierosināt lietu par to, ka mātes mājās bērnu it kā apdraud pedofīls – jauns vīrietis, kurš patiesībā bija Līgas pusbrālis Ritvars, kurš uz pāris dienām bija ieradies ciemos. Šīs lietas izskatīšanā tiesnesis liedza pieaicināt kā liecinieku gan pusbrāli, gan mājas saimnieku, kuram Līgas mājas otrajā stāvā piederēja arhitektu birojs. Tā kā mājas saimnieks birojā atradās arī vēlu vakaros un pat naktīs, viņam bija redzami visi cilvēki, kas ieradās pie sievietes mājās. Arī pēc šīs tiesas bērns tika atgriezts mātei , tomēr tēvs par tiesas lēmumā paredzēto normu pārkāpšanu pēc likuma sodīts netika.
Tiesa ir divkārt aizturējusi Līgas Kalāces Latvijas pilsoņa pasi, par iemeslu minot viņas vēlmi bērnu slepus izvest no valsts. Viņa pati šo iemeslu uzskata par pilnīgi nepamatotu, tas nav balstīts uz faktiem, bet gan uz nepatiesiem pieņēmumiem. Viņa norāda, ka tas ir klajš cilvēktiesību pārkāpums, jo tiesa pēc likuma drīkst aizturēt pilsoņa pasi (kas turklāt šajā gadījumā ir Latvijas Republikas īpašums) tikai tajos gadījumos, kad ir pastrādāts kriminālnoziegums Īrijas teritorijā.
Līga stāsta, ka, kamēr meita dzīvoja pie viņas, regulāri apmeklēja skolu, ļoti labi mācījās, apmeklēja arī dažādas ārpusskolas nodarbības – franču valodas un klavierstundas, peldēšanu un īru deju nodarbības, kā arī mācījās latviešu valodu. Meitenīte mātei un vecmāmiņai regulāri apgalvojusi, ka baidās no tēva un nevēlas noteiktajās dienās doties pie viņa. Sociālajiem darbiniekiem nav faktu, kas pierādītu, ka Līga nav pienācīgi rūpējusies par savu meitu vai bijusi slikta māte, tomēr tiesa vairākkārt ir izdevusi lēmumu, ka viņai jāierodas HSE uz tikšanos – interviju. Sieviete visus šos lēmumus 10 dienu laikā ir pārsūdzējusi, kas savukārt nozīmē, ka tiem nav likumīga spēka un Līgai nav pienākums tos pildīt. Tiesā ticis apgalvots, ka Līga Kalāce nekādā veidā nav kontaktējusies ar HSE darbiniekiem, ko viņa kategoriski noliedz, un to apliecina kaudzīte pasta čeku par ierakstītajām vēstulēm, ko viņa gada garumā rakstījusi sociālajam dienestam, bet uz kurām nav saņēmusi nevienu atbildi.
Pēc virknes šādu tiesu, kuru lēmumi katru reizi tika pārsūdzēti, tiesa 2009.gada oktobrī pieņēma lēmumu aizbildnību pār bērnu piešķirt HSE, bet meitenīti aprūpē nodot tēvam, kā iemeslu minot mātes nevēlēšanos sadarboties ar sociālajiem darbiniekiem situācijas atrisināšanā. Līga saka, ka viņai nav saprotami šāda lēmuma iemesli, jo bērna tēvs kādas tiesas sēdes laikā ir atteicies no meitas un apgalvojis, ka viņam bērna liktenis ir pilnīgi vienaldzīgs. Tiesas priekšā ir bijuši pierādījumi gan par tēva agresivitāti un viņa draudiem bērna un mātes dzīvībai, gan par meitai nodarītajiem miesas bojājumiem, atrodoties tēva aprūpē, tomēr ne no policijas, ne HSE, ne valsts juristu puses nav sekojusi ne šo gadījumu izmeklēšana ne vēršanās tiesā. Māte uzskata, ka meitas atstāšana tēva aprūpē pierāda HSE nolaidību attiecībā pret viņas bērna dzīvību un drošību.
Līga uzskata, ka viss šis process ir safabricēts, ka tiek pārkāptas viņas un meitas cilvēktiesības un viņa šajā cīņā ir sastapusies ar klaju diskrimināciju. Viņa stāsta, ka visu šo laiku ir pieredzējusi milzīgu spiedienu gan no sociālā dienesta, gan tiesas, gan bijušā partnera puses, un šajos pieaugušo cilvēku un iestāžu cīniņos bērna intereses vispār netiek ņemtas vērā. Tiesa šajā gadījumā pilnībā aizstāv organizācijas (HSE) intereses. Līga uzskata, ka tiesā notiek ilgstoša viņas pazemošana un faktiski tiek piekopta psiholoģiska vardarbība pret māti un bērnu. Viņa norāda, ka kā klaja diskriminācija vērtējams fakts, ka sociālie darbinieki ir aizlieguši meitenītei tikties ar jebkuru ģimenes locekli, kas runā latviešu valodā – gan Līgas brāli, gan mammu, attiecībā uz kuriem nav izdots nekāds tiesas lēmums. Bērnam ir aizliegts ar māti un vecmāmiņu pat sazvanīties, māte savu bērnu nav satikusi kopš 2009.gada jūlija.
Pārmetumus Līga Kalāce velta arī Latvijas vēstniecības Īrijā darbiniekiem, norādot, ka ilgstoši maksājusi par notariālajām darbībām, kuras saskaņā ar likumu aizbildnības lietu ietvaros tiek veiktas bez maksas. Vēlāk gan pārmaksātā nauda viņai atgriezta. Viņa saka, ka neizprot arī vēstniecības lūgumu iesūtīt e-pastā notariāli apstiprināmos dokumentus izvērtēšanai, norādot, ka tas neatbilst Vīnes Konvencijai par konsulārajiem sakariem.
Šobrīd Līga ir ceļā uz kārtējo tiesas procesu, atkal tiek gatavoti dokumenti un studēti likumi. Tas viņai jādara pašai, jo Legal Aid Board ir noraidījuši viņas sertifikātu – tiesības uz valsts juristu, kaut arī Līga pašlaik ir bezdarbniece un apmaksāt jurista pakalpojumus vienkārši nevar. Tiesa noraidīja arī viņas lūgumu piešķirt tulku. Viņa vēlas pierādīt gan to, ka viņas lietas izskatīšanā ir pārkāpts likums, gan arī to, ka ir pārkāptas viņas un viņas meitas cilvēktiesības. Līga norāda, ka HSE darbinieki ir snieguši tiesai nepatiesas ziņas un viņu nomelnojuši, bet tiesa šos būtiski svarīgos faktus vienkārši nav ņēmusi vērā pie lietas taisnīgas izskatīšanas. Viņai kā mātei tika liegta iespēja pieaicināt lieciniekus un netika ļauts pašai liecināt tiesā, kā rezultātā ir pieņemts nepareizs lēmums. Līga arī nosoda izturēšanos, ko pret viņu un meitiņu īsteno bijušais partneris, jo tas viņai un bērnam sagādā sāpes un ciešanas.
Saistībā ar šo lietu Līga ir vērsusies pēc palīdzības pie Īrijas tieslietu ministra, kurš diemžēl nav uzskatījis par vajadzīgu Latvijas pilsonei atbildēt. Ir rakstīts gan Īrijas veselības ministrei , gan Īrijas prezidentei, bet arī šeit ir saņemtas īsas un izvairīgas atbildes.
Katrā ziņā šajā lietā jautājumu ir vairāk nekā atbilžu un galu tiesvedībai vēl neredz. Līga saka, ka neapstāsies arī tad, ja vienīgā iespēja būs meklēt taisnību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Tas būs iespējams tikai tad, kad lieta būs izskatīta visās iespējamās Īrijas tiesu instancēs. Tomēr viņa apsver iespēju vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā sakarā ar to, ka amatpersonas lietu tik ilgi novilcina. Līga cer, ka viņas lieta pievērsīs pasaules uzmanību faktam, ka uz HSE un tiesu sirdsapziņas Īrijā ir aptuveni 200 bērnu dzīvības.

Foto no Līgas Kalāces personīgā arhīva