Kas notiek Latvijā?

Jānis Kučinskis (Jēkabpils):
Tiem vecāko paaudžu cilvēkiem, kuri darbu nezaudēja nu jau divus gadus ieilgušajā banku spekulantu glābšanas akcijā, kaut kāds darbs vēl pagaidām ir. Ja neskaita tās amatpersonas, piemēram, LB vadību, kuras algu sev nosaka paši, algas cilvēkiem ir zem faktiskā iztikas minimuma līmeņa, bet tomēr kaut kā izdzīvot vēl var. Pagaidām.

Daudz bēdīgāks ir to jauniešu stāvoklis, kuri šajos gados pabeiguši vidusskolas, tehnikumus vai pat augstskolas. Ja vien viņi nav kādas ministrijas vai pašvaldības šoferu dēli vai meitas, ja vien viņiem nav citas īpašas pazīšanās vai radniecības priviliģētajā slānī, tad brīvu darbavietu, kas šos jauniešus gaidītu, vienkārši nav.
Bankas glābjošie valdības ierēdņi dižojas ar oficiālā bezdarba līmeņa rādītāju krišanos un jau steidz izsludināt ekonomikas atveseļošanos. Taču rūgtā patiesība ir pavisam cita: katru dienu Rīgas lidosta ir pilna ar cilvēkiem, kuri Latviju atstāj, lai sev izdzīvošanu meklētu citās valstīs (aizbrauc arī ar vilcieniem, autobusiem un automobiļiem). Pārsvarā šie izbraucēji ir jaunieši, kuri nu, kā lēts darbaspēks, būvēs citu zemju labklājību, vai arī nonāks cilvēku tirgotāju mafijas verdzībā. Lidostas sienas jau piesūkušās ar aizbraucēju un palicēju šķiršanās asarām, pēdējiem apskāvieniem un … Latvijas – savas Dzimtenes – nolādēšanu. Bet tikmēr ar šodienu – 2010. gada 1. jūliju – stājas spēkā jaunie grozījumi Imigrācijas likumā, kas būtiski atvieglo ārzemnieku ieceļošanu Latvijā. Vai mūsu jauniešu nomainīšana ar naudīgiem ārvalstu ieceļotājiem, kuriem šeit piedāvās nekustāmos īpašumus, ir mērķtiecīga, iepriekš izplānota politika?

Augstākās izglītības slazds
Izglītība, tāpat kā citas jomas jaunajā Latvijas Republikā, ir komercializēta atbilstoši Pasaules Bankas un citu globālo institūciju priekšrakstiem. Izglītība ir tikai viens no biznesiem, kura galvenais mērķis ir nevis sniegt dzīvei nepieciešamo izglītību, bet gan gādāt garantētu peļņu kleptokrātiem, kā arī nodrošināt treknu ierēdniecības slāni. Protams, gadās izņēmumi, kad bērnus izglītoties iedvesmo gudri vecāki vai talantīgi pedagogi (riskējot ar savu stāvokli ierēdņu ieviestajā birokrātiskajā režīmā), taču pārsvarā vidusskola ir tīri formāls process, ko var iziet, sevi neapgrūtinot ar izglītošanās darbu. Ja vien skolnieks kaut cik regulāri apmeklē skolu, viņu cauri vidusskolai vai deviņām klasēm kaut kā izvilks. Jo arī skolas ir ieinteresētas ministrijai iesniegt „labas”, pieņemtajiem indikatoriem atbilstošas atskaites. Taisnība tiem publicistiem, piemēram, Viktoram Avotiņam, kas mūsdienu izglītības sistēmu Latvijā nosaukuši par debilizācijas sistēmu.
Tā kā mūsu valstij nav nekādas attīstības stratēģijas, netiek domāts arī par valsts attīstībai nepieciešamo speciālistu gatavošanu specializētajās un augstākajās izglītības iestādēs. Vidusskolu beigušie skolnieki, kurus uz augstāko izglītību pierunā vecāki, klasesbiedri, reklāmas kampaņas, vai arī kuri to izdomā paši, pārsvarā izvēlas vai nu modes specialitātes (kuras tiek reklamētas gluži kā veļas pulveris), vai tās specialitātes, uz kurām mazāks konkurss un mazākas prasības. Ir, protams, arī studenti, kuri savu specialitāti izvēlas pārdomāti un mērķtiecīgi, taču es rakstu par dominējošo tendenci. Turklāt daudzas specialitātes, kuras neatkarīgai valstij būtu nepieciešamas, Latvijā nemaz nemāca. Nemāca tāpēc, ka mums nav pilnvērtīgas tautsaimniecības, nav valsts atbalstītas zinātnes un veselības aprūpes, gandrīz nav ražošanas un vairāku citu tai nepieciešamo jomu.
Daudz pēdējos gados rakstīts par hipotekāro kredītu krīzi, nesaprātīga patēriņa parādiem, kā arī parādiem, kas radušies, apgūstot t.s. Eiropas fondu naudu. Bet mazāk rakstīts par parādu verdzību, kas tēmēta tieši uz jauniešiem. Jo arī par nevērtīgu augstāko izglītību mūsu valstī ir jāmaksā ļoti dārgi. Pēc Studiju un zinātnes administrācijas (SZA) datiem, līdz 2010. gadam jauniešiem izsniegti 41 312 studiju kredīti par kopējo summu 80, 897 miljoni latu (vidēji 1959 lati uz cilvēku plus procenti) un 20 462 studējošo kredīti par kopējo summu 45, 645 miljoni latu (vidēji 2280 latu uz cilvēku plus procenti). Arī šajā gadījumā kreditori izmantojuši visas parādu verdzību veicinošās sviras, piemēram, kredīti lielākoties izsniegti ar mainīgu procentu likmi. Pagājušā gada jūlijā t.s. Rigibor likme sasniedza 25, 09%. Bankas parūpējušās arī par tiesībām kredītu piedzīt no galvotājiem. Tātad aptuveni 60 000 jauniešu, pabeidzot augstāko izglītību, patstāvīga dzīve sākama ar nevērtīgu izglītību, parādu nastu un bez vērā ņemamas perspektīvas atrast labu darbu.

Latvija atstumj savu jaunatni
Kāda tad ir šo un citu jauniešu perspektīva? Ja neskaita tos, kurus priviliģētā darbā (kādā no privileģētām sinekūrām) iekārto paziņas, mīļākie vai tuvinieki, jauniešiem atliek nevērtīgi darbi kādā pakalpojumu vai tirdzniecības jomā, piemēram, ārvalstu akcionāriem piederošā lielveikalā, produktu izplatīšanas tīklā, kazino vai citā azartbiznesa jomā, kas robežojas ar prostitūciju. Tieši Rīga ir pasaules mērogā atzīts prostitūcijas, izspiešanas un spēļu elles centrs. Interneta porno un seksa pakalpojumu vietnēs plaši reklamējas meitenes un zēni no visām Latvijas pilsētām. Savukārt porno un seksa pakalpojumi, un azartbizness ir cieši saistīti ar organizēto noziedzību: cilvēku, narkotisko vielu un ieroču tirdzniecību, izspiešanu, krāpnieciskām cilvēku aplaupīšanas shēmām, t.sk. totalitāro reliģisko sektu darbību. Otra perspektīva ir jau minētā izbraukšana uz ārvalstīm, lai tur kļūtu par lētu un beztiesisku darbaspēku. Taču šī iespēja drīz var zust, jo arī tādas viesstrādnieku zemes kā Lielbritānija ir ķērušās pie tādiem pašiem budžeta izdevumu samazināšanas, finanšu bardzības, darbavietu likvidēšanas un nodokļu uzskrūvēšanas pasākumiem, kādus nu jau divus gadus izjūtam Latvijā. Šo valstu pamatiedzīvotājos aug neiecietība pret viesstrādniekiem, kuri nosit algu līmeni un izkonkurē vietējos strādniekus. Pieaugot bezdarbam un nabadzībai, arī Rietumeiropas valstis būs spiestas pārskatīt savu darba politiku. Pieaugot saimnieciskajai depresijai un valstu protekcionismam, itin drīz, varbūt jau šajā gadā, pienāks brīdis, kad rietumvalstis viesstrādniekus vienkārši deportēs atpakaļ uz viņu izcelsmes zemēm.
Bez iztikas un darba atstātus jauniešus apdraud arī citi riski: visdažādākās atkarības (azartspēles, alkoholisms, narkomānija, totalitāras sektas, video spēles, atkarība no interneta un elektroniskām ierīcēm, adiktīvas surogātpārtikas, stimulējošiem kulta dzērieniem, medikamentiem u.c.), ārvalstu specdienestu vervētāji, kriminālās struktūras, teroristisku organizāciju vervētāji. Esmu personīgi saskāries ar to, ka pēc mūsu jauniešiem tīko arī kaujinieciskās islāma organizācijas, it sevišķi t.s. vahabīti. Paklaiņojiet pa draugiem.lv, un jūs atradīsiet daudzus latviešu un citu tautību jauniešus, kuri reklamējas ar saviem musulmaņu iesvētītajiem vārdiem. Vahabītu vervēšanas sekas ir grūti paredzamas, jo islāms un jo sevišķi vahabītisms būtiski atšķiras no mūsdienu kristietības. Ja pat aktīvākajiem kristiešiem reliģija mūsdienās nozīmē kādu stundu vai divas svētdienās veltīt formālam dievkalpojumam, tad musulmaņiem reliģija ir visa dzīve, un garīgo autoritāšu lēmumi viņiem ir likums.
Ir, protams, arī tādi jaunieši, kuri arī pēc pilngadības sasniegšanas turpina dzīvot uz vecāku rēķina. Tā vai citādi, bet kopīgais šīm tendencēm ir tas, ka jauniešiem netiek dota iespēja sākt patstāvīgu, pilnvērtīgu dzīvi un viņi nonāk atkarībā no ārējiem apstākļiem un citu, ne vienmēr labvēlīgu cilvēku plāniem. Dzimtene Latvija savu jauno paaudzi atstumj un pret to izturas kā pamāte. Līdz ar to Latvija iznīcina pati savu nākotni.

Kā bija tad, kad es biju jaunietis?
Ja šo rakstu lasa kādi jaunieši, varbūt viņi īsti nesaprot, par ko esmu tik sašutis, jo viņi ir šai absurdajā sistēmā dzimuši un neko citu, ar ko salīdzināt, nav paši piedzīvojuši. Es neesmu padomju iekārtas idealizētājs (jau tad biju disidents, kas pie pirmās izdevības iesaistījās „Helsinki-86” darbībā), tomēr pastāstīšu savu pieredzi, kurā, atskatoties, esmu atradis daudz laba un derīga.
Kad 1975. gadā pabeidzu Rīgas industriālā politehnikuma ķīmijas nodaļu, mani jau diplomdarba aizstāvēšanas dienā uzrunāja vairāku rūpniecisku un pētniecisku uzņēmumu vadītāji, kuri man piedāvāja darbu. Es varēju izvēlēties, vai strādāt Rīgā, Olainē, Jūrmalā, Valmierā vai Daugavpilī (pilsētas, kurās tolaik bija attīstīta ķīmiskā rūpniecība). Tehnikumus, profesionāli tehniskās skolas un augstskolas pabeigušie tajā laikā ieguva „jauno speciālistu” statusu. Atkarībā no savām sekmēm jaunie speciālisti varēja izvēlēties prestižākās darbavietas.
Jaunie speciālisti baudīja vairākas priekšrocības, piemēram, priekšrocību ārpus kārtas saņemt dzīvokli un cita veida atbalstu (sevišķi tad, ja jaunais speciālists bija nodibinājis ģimeni). Dzīvokļi tajā laikā bija valsts subsidēti, komunālie maksājumi – tīri simboliski. Tiesa, pastāvēja dzīvokļu deficīts Rīgā un citās prestižākās pilsētās, tāpēc jaunā speciālista statuss bija sevišķi vērtīgs. Ģimeņu veidošana un bērnu dzimstība tika valstiski atbalstīta. Ģimenes bez bērniem maksāja bezbērnu nodokli, kuru izmantoja bērnu atbalstam. Līdz ar to 1987. gadā Latvijā tika panākts XX gadsimtā augstākais dzimstības līmenis un vislabākie veselības rādītāji. Turpretī 1991. gadā t.s. šoka terapijas iespaidā dzimstība samazinājās gandrīz uz pusi, Latviju iegrūžot demogrāfiskā izmiršanas katastrofā, no kuras mēs tā arī vēl neesam atguvušies. Ja salīdzinām dzimušo un mirušo skaitu vien, šajos 20 Latvijas pastāvēšanas gados esam zaudējuši vairāk nekā 250 000 cilvēku.
Algas tolaik nebija lielas arī tiem, kas bija beiguši augstskolu. Patiesībā savu amatu labi apguvuši profesionāli tehnisko skolu audzēkņi – metinātāji, virpotāji, atslēdznieki, mežstrādnieki, melioratori, jūrnieki un citi tehniski darbinieki – parasti saņēma lielākas algas nekā inženiertehniskie darbinieki. Bet bija lēta dzīvokļu īre un komunālie maksājumi, bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, kā arī plašas izaugsmes iespējas tiem, kas centās. Latvijā nebija bezdarbnieku, bet vietām pastāvēja akūts darbinieku trūkums. Tas bija iemesls, kāpēc uz dzīvi Latvijā iebrauca daudzi citu PSRS republiku iedzīvotāji, kurus 1980. gadu beigās mēs saucām par migrantiem (faktiski šie migranti aizpildīja to tukšumu, ko radīja 1940. gadu represijas, karš un lielas iedzīvotāju daļas bēgšana uz rietumvalstīm). Tiem, kas mēģināja izvairīties no pastāvīga darba, draudēja soda sankcijas. Viņus sauca par slaistiem un liekēžiem.
Izglītība tolaik nebija tik formāla un teorētiska (ja neskaita politnodarbības un ideoloģizētos priekšmetus), bet tika saistīta ar praktisko dzīvi. Katrs skolas gads sākās ar izbraukumu uz lauku kopsaimniecībām, kur skolnieki palīdzēja lauku ļaudīm novākt ražu. Tika veicināta skolnieku iesaistīšanās lauku darbos arī vasaras brīvlaika periodā. Tā skolnieki sāka pelnīt paši, lai varētu sev paši nopirkt iecerēto: velosipēdu, mopēdu, fotoaparātu, mūzikas instrumentu, jaunu apģērbu u.c. Arī pašām skolām parasti bija savas saimniecības (iekopti dārzi, mājdzīvnieki u.c.), kurās darbojās skolnieki un kuru produkciju patērēja skolu kopgaldi. Profesionāli tehniskajās skolās, tehnikumos un augstskolās teorijas apgūšanas semestri mijās ar prakses semestriem labākajos tā laika uzņēmumos. Tur pavadītie mēneši tika ieskaitīti jauno cilvēku darba stāžā, kā arī tika izmaksātas algas.
Lauku darbos, studentu celtnieku vienībās un citās studentu vienībās tika iesaistīti arī augstskolu studenti. Dalība studentu vienībās bija goda un prestiža lieta, turklāt neatsverama savstarpējās saskarsmes, sociālo saišu un mūža draudzības dibināšanas skola. Arī vislīksmāk pavadītais laiks, kurā netrūka romantikas un piedzīvojumu. Skolēni tika iesaistīti arī vasaras nometnēs. Visās mācību iestādēs tika veicināts sports, tehnisko prasmju pulciņi un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Faktiski skolās, pionieru namos un DOSSAF iestādēs varēja bez maksas apgūt visu: dejošanu, dziedāšanu, sportu, tehniskās (piemēram, amatieru radio tehniku, modeļu aviāciju, auto vadīšanu u.c.) un amatnieku prasmes, un citas intereses. Visu to, ko pēc 1990. gada Latvijas skolās pakāpeniski un metodiski iznīdēja. Pabeidzot jebkuru skolu, lielākā daļa jauniešu patiešām bija sagatavoti praktiskai, patstāvīgai dzīvei.
Ja runājam par augstskolām, padomju laikā bija vēl viens stimuls turpināt izglītību, lai gan tas bija attiecināms tikai uz zēniem. Padomju laikā visus pilngadību sasniegušos zēnus, kuriem bija gana laba veselība, iesauca obligātajā dienestā padomju armijā. Sauszemes armijā dienests ilga divus gadus, bet jūras karaspēkā – trīs gadus. Vismaz latviešu vidū dienests padomju armijā nebija sevišķi iemīļots, jo tā tomēr bija okupācijas armija, kurā bija jārunā krieviski, jādienē bieži vien bija tālos PSRS nostūros, daudzās armijas daļās (ne visās) jauniesauktie tika pakļauti pazemojošām ārpusreglamenta attiecībām utt. Taču no dienesta padomju armijā atbrīvoja tos, kuri tūlīt pēc vidusskolas iestājās augstskolā, un arī augstākā izglītība Latvijā bija bez maksas – sekmīgie studenti saņēma stipendijas, no kurām varēja izdzīvot, ja prata dzīvot pieticīgi un taupīgi. Parasti gan studenti baudīja arī savu vecāku atbalstu.
Taču arī šai ziņā latviešu jaunieši tika faktiski diskriminēti, jo latviešu plūsmas vidusskola ilga 11 gadus, kamēr krievu plūsmas vidusskolās bija tikai 10 klases. Līdz ar to latviešu jauniešiem bija mazāk laika iestāties augstskolā. Ja tūlīt līdz rudenim neiestājies, tad tiki iesaukts armijā. Kamēr krievu plūsmas vidusskolnieki varēja mēģināt augstskolā iestāties arī nākamajā gadā, jo vidusskolu viņi beidza gadu ātrāk, būdami nepilngadīgi.
Nevar teikt, ka armija bija tikai negatīva parādība vai zaudēti gadi. Padomju armijā, kurā netrūka arī graujošu izpausmju (sevišķi, ja jauno karavīru nosūtīja uz karu Afganistānā vai pakļāva pazemojošām ārpusreglamenta attiecībām), jaunieši ieguva ļoti vērtīgu dzīves skolu, fizisku rūdījumu, vīrišķību un arī daudzas derīgas prasmes. Daudzi vecāku izlutināti zēni tikai armijā iemācījās klāt savu gultu, uzkopt telpas, rūpēties par savu apģērbu, stāju un higiēnisko tīrību, sadzīvot ar svešiem cilvēkiem, piedalīties ēdiena gatavošanā (padomju armijā oficiantu un pārējā servisa nebija – viss bija jāveic pašiem karavīriem). Tos, kurus armija nesalauza un nesamaitāju, pēc armijas izgāja daudz stiprāki, nobriedušāki, dzīvei sagatavotāki. Zēni, kuri nebija izgājuši armiju, meiteņu acīs kotējās daudz zemāk.
Vēl jāmin, ka 1970. gados sākās arī neformālās kustības, piemēram, folkloristu kustība (kura tad bija daudz dzīvāka, plašāka un iedzīvotāju iemīlētāka nekā tagad) un dabas draugu organizācijas. Negatīvi bija tas, ka visus bērnus ideoloģiski apstrādāja ar valdošās komunistiskās partijas melīgo propagandu un prasīja izrādīt vismaz simbolisku lojalitāti padomju varai. Tas veicināja liekulību, karjerismu, dubultdzīvi, izspiegošanu, ziņošanu (par paziņu iespējamo nelojalitāti pret padomju varu) un nenovīdību, kas galu galā arī sagrāva padomju impēriju.
Fināls tam bija visai bēdīgs. Tieši jaunieši bija uzcēluši daudz tautsaimniecībai nepieciešamu objektu, kurus vēlāk privatizēja un izpostīja bijušie padomju karjeristi un pielīdēji, kuri arī tagad turpina iztirgot Latviju un iznīcināt dzīves iespējas tieši jaunajai Latvijas paaudzei.

Kā Latvija pārvarēja pirmo depresiju?
Lai arī pirmās Latvijas Republikas pilsoņi ātri novērsa karu un revolūciju nodarītos postījumus, tomēr arī tad attīstību traucēja tāds pats uzpirktu daudzpartiju tirgus, kādu vērojam tagad. Turklāt 1930. gados sākās Lielā pasaules depresija, kas jūtami skāra arī Latviju. Arī tad daudzi bankrotēja, tika iedzīti parādos, zaudēja darbu un iztiku. Daudzpartiju tirgus arī tad ilgi un fanātiski turējās pie stiprā lata kursa (kamēr citas Eiropas valstis savas valūtas bija devalvējušas), iznīcinot Latvijas eksportu. Iestājās vispārējs panīkums un bezcerība.
Es neesmu Kārļa Ulmaņa politikas nekritisks apjūsmotājs, taču jāatzīst, ka vismaz saimnieciskās politikas laukā viņam izdevās Latviju pacelt un attīstīt vēl un arī pēc tam nebijušos augstumos. Vienīgā pareizā izeja no depresijas ir reālās ekonomikas dinamiska attīstība, vispirms to atbrīvojot no spekulantu, citu kleptokrātu un parazītisku starpnieku tīmekļiem.
Kas tad ir ekonomikas depresija? Ekonomikas depresiju izraisa nekontrolētas finanšu tirgus spekulācijas, kuru rezultātā no tautsaimniecības tiek izsūknēta brīvai saimnieciskai aktivitātei nepieciešamā nauda. Tātad ir ražošanas jaudas un resursi, ir strādāt un iepirkties griboši cilvēki, bet sistēmā nav naudas – visi ir kaut kam parādā, un augļotāji – līdzīgi kā spekulants Šekspīra lugā „Venēcijas tirgonis” – pieprasa sev miesas daļu no tautas organisma. Tā tas bija 1930. gadu sākumā un tā tas ir arī tagad, lai gan augļotāju metodes XXI gadsimtā ir daudz izsmalcinātākas un vēriens – daudz globālāks.
Depresijas mērķtiecīgi izraisa alkatīgi un varaskāri cilvēki, kuru raksturs atbilst pilnai sociopātijas definīcijai. Viņi grib pakļaut un kontrolēt visu un visus. Kā nesen izteicās kāds vadošs Goldman Sachs bankas darbinieks – „mēs darām Dieva darbu”. Mūsdienu globalizācijas periodā tie, kas sevi iztēlojušies Dieva lomā, ir starptautiskie spekulanti – lielās globālās bankas un t.s. hedžfondi, kuri ar vietējo aģentu palīdzību mērķtiecīgi būvē dažādu manipulāciju shēmas un parādu piramīdas, kurās ievilina gan veselas valstis, gan indivīdus. Dažādu toksisko vērtspapīru (pārsvarā t.s. derivātu) masa pasaulē savā nominālvērtībā jau pārsniegusi 1500 triljonus dolāru, kamēr pasaules kopprodukts ir tikai 65 triljoni dolāru. Īsi sakot, globālie spekulanti tagad no pasaules grib izspiest šos 1500 triljonus. Lai to panāktu viņi gatavi ne tikai melot, baidīt, terorizēt, manipulēt, uzpirkt politiķus un amatpersonas, bet arī izraisīt III pasaules karu. Un šī nesamaksājamā summa tikai līdzsvarotu globālās banku sistēmas bilanci. Faktiski globālā banku sistēma jau sen ir bankrotējusi un tā ir jāpakļauj bankrota reorganizācijai. Bet tā vietā t.s. politiskās elites, tai skaitā Latvijas valdība, ir nolēmušas glābt nevis reālo tautsaimniecību un savus pilsoņus, bet gan šo bankrotējušo un parazītisko banku sistēmu. Ir radīts absurds stāvoklis, kad rati tiek jūgti priekšā zirgam. Nevis bankas kalpo ekonomikai un cilvēkiem, bet gan – reālā ekonomika un cilvēki vergo bankām.
Kā izpaužas naudas trūkums? Naudas trūkums ir tad, kad rūpniekam nav naudas, lai algotu darbiniekus, iepirktu izejvielas un maksātu nodokļus, kad uzņēmējam nav naudas, lai īrētu telpas un iegādātos nepieciešamās tehnoloģijas, kad zemniekam nav naudas, lai iepirktu sējai nepieciešamo degvielu, sēklas un minerālmēslojumu, kad īrniekam nav naudas, lai nomaksātu komunālos maksājumus, kad ģimenei nav naudas savas veselības aprūpei un bērnu sūtīšanai skolā, kad iestādēm nav naudas, lai algotu savus darbiniekus, kad pircējam nav naudas, lai nopirktu dzīvei pašu nepieciešamāko, kad valdībai nav naudas, lai finansētu slimnīcas un skolas, kad pašvaldībām nav naudas, lai salabotu ceļus un izremontētu kanalizācijas sistēmu, kad veikalniekam katastrofāli krītas pārdošanas apjomi, kad komunālajam uzņēmumam nav naudas kurināmā iepirkšanai utt. Un kad šo trūkstošo naudu par saprātīgu likmi nevar aizņemties arī bankā.
Kā šādā situācijā, kad nav naudas, rīkojas mūsu valdība? Valdība samazina budžeta izdevumus, likvidē darbavietas, slēdz skolas un slimnīcas, atņem subsīdijas un pabalstus, atsakās no attīstības projektiem, samazina algas, uzskrūvē esošos un rada jaunus nodokļus. Tātad valdība, klausot saviem ārvalstu padomniekiem un partiju finansētājiem, naudas trūkumu mērķtiecīgi palielina, līdz ar to vēl vairāk padziļinot arī depresiju. Jā, vēl valdība aizņemas naudu no starptautiskām institūcijām, taču aizņemto naudu nevis iegulda tautsaimniecībā, bet tikai pārskaita bankrotējušajām bankām.
Ja cilvēks domā tikai ģimenes budžeta mērogos, šāda valdības rīcība var šķist loģiska – izdevumi jāsaskaņo ar ieņēmumiem u.tml. Taču suverēna valsts ir kaut kas vairāk par parastu ģimeni. Suverēnai valstij ir tiesības emitēt savu suverēnu valūtu un ir tiesības kreditēt savu tautsaimniecību, kā arī ieguldīt tajā valsts līdzekļus tieši. Tas ir pat valsts pienākums – apgādāt savu tautsaimniecību ar plānotajām saimnieciskām aktivitātēm nepieciešamajiem apgrozījuma līdzekļiem, t.i., ar naudu. Taču tieši to otrās Latvijas Republikas valdība nav nekad darījusi. Latvijas lats jau no iesākuma 1993. gadā nav suverēna valūta un Latvijas Banka nav Latvijas valstij pakļauta iestāde. Emitēto latu apjoms jau no iesākuma tika ierobežots ar citu valstu valūtas rezervēm Latvijas Bankā. Tieši ar šo monetāro mehānismu jau 1990. gadu sākumā Latvijā tika mākslīgi uzturēts hronisks un ass naudas trūkums (skat. iepriekš tā pazīmes). Lats tika ieviests, Latvijai, kura tad vēl bija pilnīgi brīva no parādiem, uzņemoties ārēju parādu. Katrs apgrozībā esošais lats nav brīvs, bet tikai apliecinājums kādam vai vairākiem parādiem. Tāpēc Latvijā visu laiku bija lielas izmaksas un mazas algas.
Tieši tāpēc, lai te vispār kaut kas notiktu, cilvēkiem, iestādēm, uzņēmējiem, zemniekiem un pat vietējām bankām un pašai valstij bija jāņem kredīti vai jāemitē parādzīmes ar nepanesamiem procentiem. Un kredītu procenti tad bija fantastiski augsti. Tieši tajos gados tika likti pamati tai parādu piramīdai, kas tagad likumsakarīgi paralizējusi visu mūsu valsti. Patiesība ir tā, ka pati Latvijas valdība un Latvijas Banka, mākslīgi uzturot naudas trūkumu, mērķtiecīgi un apzināti iznīcināja mūsu ražošanu un Latviju padarīja atkarīgu no importa un ārvalstu spekulantu neesošās žēlsirdības.
Saimniecisko depresiju raksturo arī tas, ka privātie uzņēmēji paši par sevi nespēj dot impulsu ekonomikas attīstībai, jo viņi paši ir vai nu parādos, bankrotējuši vai naudas trūkumā. Vienīgais, kas spēj valsti izraut no depresijas, ir pati valsts. Tieši tā 1934. gadā rīkojās gan Ulmaņa valdība Latvijā, gan Rūzvelta valdība ASV, gan citas valstis, kuras uzņēmās sevi izvilkt no depresijas. Rezultātā depresija pārauga vēl nepieredzētā attīstībā.
Ulmaņa tautsaimniecības politika ir plaša tēma, kurai būtu veltāma bieza pētījumu grāmata, bet galvenos principus var izklāstīt arī īsi. Tātad Ulmaņa valdība likvidēja spekulantu kantorus, blēdīgus uzņēmumus un bankrotējušās privātbankas, kā arī viņu radītos parādus, bet to vietā dibināja veselu virkni valsts akciju sabiedrību un iedibināja vairākus valsts monopolus. Jaundibinātie valsts uzņēmumi, kuru akcijas varēja iegādāties arī valsts pilsoņi un uzņēmēji, ķērās pie lieliem attīstības projektiem, kā arī inovatīvu produktu ražošanas, piemēram, valsts rūpnīcā VEF. Dažu gadu laikā šī attīstības politika Latviju pārvērta līdz nepazīšanai: tika uzceltas jaunas rūpnīcas, elektrostacijas, jauni ceļi, tilti, dambji, dzelzceļa līnijas, dzelzceļa stacijas, monumentālās būves, lauksaimniecības vajadzībām tika meliorēta zeme, meži un purvi, atbalstīta jaunu saimniecību ierīkošana no ilgi kalpojošiem materiāliem utt. Jauncelsmes darbā tika iesaistīti visi: sākot no skolniekiem mazpulku un skautu organizācijām, beidzot ar valsts monopoliem, kooperatīviem un kamerām, kas nodrošināja valsts saikni ar visu jomu ražotājiem. Ārvalstu kredītus Latvija izmantoja minimāli. Viens tāds ārvalstu kredīta ņemšanas piemērs bija Ķeguma spēkstacijas celtniecība, kurā piedalījās zviedru speciālisti un bija nepieciešamība iepirkt iekārtas. Tad nu Ķeguma HES celtniecības līgums paredzēja 14 miljonu latu kredīta aizņemšanos no Zviedrijas, pārējos izdevumus sedza pati Latvija. Naudu attīstības projektiem Latvija vienkārši emitēja pati, bet ārvalstu valūtas iegūšanai kalpoja daži valsts monopoli, piemēram, bekona un sviesta eksports. Visu ārvalstu valūtu, kas ienāca no eksporta vai tika izmantota importa preču un iekārtu iepirkšanai ārvalstīs, kontrolēja valsts.
Šādiem valsts attīstības projektiem ir multiplicējošs efekts. Proti, šādi projekti veicina saimniecisku rosību visās dzīves jomās, tai skaitā privātajā sektorā. Piemēram, Ķeguma HES celtnieki saņēma labas algas, kuras tērēja, stimulējot privātos uzņēmējus (Latvijas iekšējais tirgus tika aizsargāts, tāpēc veikalos bija daudz Latvijā ražotās produkcijas). Katram objektam bija nepieciešama plaša infrastruktūra: pievedceļi, ūdens un kanalizācijas pievadi, celtniecības materiāli, dažādu pakalpojumu sniedzēji. Arī to nodrošināja pārsvarā Latvijas uzņēmēji un privāti subkontraktori. Kur tika būvēts liels objekts, tur bija nepieciešamas arī dzīvesvietas strādniekiem, veikali, atpūtas objekti, frizētavas, kinoteātri, klubi utt. Jaunuzceltās rūpnīcas izmantoja lielākoties Latvijā ražotās izejvielas. Piemēram, cukurfabrikas iepirka Latvijas lauksaimnieku audzētās cukurbietes, celulozes un papīra fabrikas iepirka Latvijas mežinieku sagādāto koksni, būvmateriālu ražotnes iepirka Latvijas mālu, dolomītu un citus zemes iežus, eksporta uzņēmumi iepirka zemnieku audzētos lopus un pienu. Pastāvēja arī tieša kooperācija starp vietējiem uzņēmumiem.
Līdz ar to Latvijā 1930. gadu otrajā pusē ne tikai pazuda bezdarbs, bet uz Latviju peļņā brauca vismaz 50 tūkstoši viesstrādnieku. Pārsvarā viesstrādnieki bija lietuvieši un poļi, bet bija arī viesstrādnieki no tādām valstīm kā Zviedrija un Dānija. Par sava veida sezonas viesstrādniekiem varēja uzskatīt arī Latgales jauniešus. Tā kā zeme Latgalē bija mazāk auglīga un Latgalei bija raksturīgas kuplas daudzbērnu ģimenes, tad daudzi Latgales jaunieši vasarās devās peļņā uz Vidzemi, Zemgali un Kurzemi. Vēl jāiezīmē, ka Latvijas valsts 30. gados pret viesstrādniekiem izturējās ar cieņu, nodrošinot tiem ar likumu garantētu algu, pārtiku un pajumti un citus labvēlīgus apstākļus. Diemžēl mūsdienās Rietumeiropas valstīs pret Latvijas viesstrādniekiem bieži vien izturas kā pret 3. šķiras pilsoņiem, ja ne vergiem.

Galvenie secinājumi
1. Nekavējoties jānoraida tā Latvijas valdības politika, kas orientēta uz mūsu tautsaimniecības nožņaugšanu, darbavietu likvidēšanu, algu apcirpšanu, Latvijas pilsoņu nomērdēšanu un izkliedēšanu pa pasauli, kā arī uz Latvijas resursu iztirgošanu ārzemniekiem. Tā vietā iniciējama dinamiskas attīstības politika, kurā galveno iniciatīvu un atbildību uzņemas pati Latvijas valsts. Attīstības projektu ietvaros atjaunojama un modernizējama Latvijas sabrukusī infrastruktūra, atjaunojamas vai ceļamas no jauna tādas ražotnes, kas, pirmkārt, var izmantot Latvijā iegūstamās izejvielas, otrkārt, orientējas uz inovatīvu produktu ražošanu. Ceļama Latvijas enerģētiskā neatkarība. Katram attīstības stratēģijas virzienam dibināma viena vadošā valsts akciju sabiedrība, kurai iespējamas filiāles Latvijas reģionos.
2. Nacionalizējama un valdības kontrolei pakļaujama Latvijas Banka, kuras galvenā funkcija būs suverēnas valūtas emisija. Attīstības bankas funkcijas jāuzņemas Hipotēku bankai, kura šīm funkcijām ir jau gatavojusies un kurai ir filiāles visos reģionos. Pilnīgi jāatsakās no ārvalstu un privāto banku pakalpojumiem, ko var panākt ar iedzīvotāju boikotu un darbības licences anulēšanu (t.s. zviedru bankas ir Latvijā grābušas fantastisku peļņu, krāpušas savus labticīgos, bet banku mahinācijās neizglītotos klientus, izraisījušas inflāciju un parādu krīzi, tāpēc tām nekas te vairs nepienākas). Finanses pasludināmas par valsts un pašvaldību monopolu. Municipālo banku peļņai pēc ASV Ziemeļdakotas štata parauga jānonāk pašvaldības budžetā, kur jākalpo par bāzi zemu procentu vai bezprocentu kredītu izsniegšanai uzņēmējiem un privātpersonām, kā arī nodokļu sloga mazināšanai (iesaku izpētīt Ziemeļdakotas štata municipālās bankas The Bank of North Dakota pieredzi; Ziemeļdakota ir vienīgais ASV štats, kam nedraud bankrots, kurā nav kredītu krīzes un ir viszemākais bezdarba līmenis). Veicināma arī cilvēku kredītkooperācija jeb krājaizdevu sabiedrību dibināšana. Pietiks barot ārvalstu banku spekulantus un finanšu teroristus! Ārvalstu valūtas iegūšanai dibināmi īpaši valsts monopoli.
3. Ar likumiem ierobežojama ārvalstu akcionāriem piederošo lielveikalu ķēžu patvaļa, diktāts un monopols. Veicināma vietējo iedzīvotāju privātveikalu un patērētāju sabiedrību veikalu dibināšana katrā apdzīvotā vietā, kas nodrošinās tirdzniecības peļņas palikšanu vietējās komūnās, kā arī tirgotāju tiešu sadarbību ar vietējiem ražotājiem. Tas nozīmē politisku kursu uz valsts decentralizāciju, pašvaldību nozīmes pastiprināšanu, cilvēku atgriešanos laukos un mazpilsētās, lielākas cilvēku iespējas demokrātiski iespaidot savu pašvaldību politiku (kritiski pārvērtējami teritoriālās reformas rezultāti, izšķirot „uzspiestās laulības” un ļaujot pašvaldībām pašām izvēlēties savus sadarbības vai apvienošanās partnerus). Vienlaikus veicami saprātīgi Latvijas iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi, ārējo tirdzniecību balstot uz abpusēji izdevīgiem starpvalstu tirdzniecības un sadarbības līgumiem.
4. Jāapzinās, ka Latvija iekļauta ES uz diskriminējošiem noteikumiem, un faktiski Eiropas Komisija ir pieteikusi finansiālu un administratīvu karu Latvijai (tās diktāts ir vērsts uz Latvijas saimniecisku iznīcināšanu). Ja nav iespējams panākt Briseles attieksmes maiņu sarunu ceļā, jābūt gataviem no ES izstāties, vienlaikus saglabājot un paplašinot savstarpēju sadarbību ar individuālām ES dalībvalstīm. Jebkurā gadījumā jāatsakās no LB nodoma pievienoties eiro zonai, jo eiro mehānisms ir jau pierādījis savu nederīgumu, kļūstot par vienu no svarīgākajiem saimnieciskās depresijas cēloņiem Eiropā. Vienlaikus paplašināma tirdzniecība un sadarbība austrumu virzienā, uz kurieni strauji pārvietojas pasaules ekonomisko aktivitāšu centrs (Ķīna, Krievija, Indija, Dienvidaustrumāzijas valstis). Tā kā NATO ir zaudējusi savas sākotnējās aizsardzības un drošības funkcijas un ir kļuvusi par agresīvu globālo žandarmu, kas veic koloniālas pakļaušanas funkcijas ārpus Eiropas kontinenta, tad jāapsver arī Latvijas dalības NATO lietderība. Nedarīsim citiem to, kas mums pašiem nepatiktu. Proti, nekļūsim par citu valstu okupācijas un pakļaušanas līdzdalībnieku.
5. Starptautiskās sadarbības ietvaros Latvijā uzceļama vismaz viena moderna kodolelektrostacija ar pilnu kodoldegvielas pārstrādes un atkārtotas izmantošanas ciklu, kā arī jāapsver iespēja uzbūvēt vēl vienu hidroelektrostaciju uz Daugavas. Tas Latviju nodrošinās ar gana lētu un ekoloģiski tīru enerģiju. Latvijas zinātniekiem ir nopietnas iestrādes enerģijas ražošanā uz dodolsintēzes principiem. Valstij bagātīgi jāfinansē šie pētījumi, lai tos vēlāk izmantotu savām, kā arī eksporta vajadzībām.
6. Atbrīvojoties no nastas, kuru Latvija uzņēmusies saistībā ar dalību globālajā parādu un spekulāciju piramīdā, mums vienlaikus jāreformē visa nodokļu sistēma. Jāatbrīvo no pārmērīgās nodokļu nastas ražošana un cits produktīvais, sabiedrības attīstībai nepieciešamais darbs, bet ar nodokļiem jāapliek zeme un spekulācijas. Zeme un citas dabas bagātības nav mūsu radītas, bet ir Dieva dotas, lai tās izmantojam visas tautas attīstībai, nevis spekulantu saujiņas bagātību raušanai. Ja mūsu valūta būs suverēna, atkritīs vajadzība iesaistīties apšaubāmos darījumos un ieķīlāt zemi, bet zemes aplikšana ar nodokli īpašniekus mudinās to racionāli izmantot savā un pārējās sabiedrības labā, uz zemes organizējot ražošanu un citas sabiedrībai nepieciešamās vajadzības.
7. Veicot šos un citus pārkārtojumus, izvirzāmi šādi stratēģiski mērķi jau tuvākajai nākotnei: panākama pilna nodarbinātība un laba atalgojuma politika, kas nodrošinās arī izbraukušo Latvijas pilsoņu atgriešanos Latvijā; garantējama bezmaksas izglītība un bezmaksas, uz slimību profilaksi orientēta veselības aprūpes sistēma (veselību veicinās arī veselībai kaitīgu surogātproduktu importa aizliegums); jau tuvākajā laikā veicami dzimstības veicināšanas un ģimeņu stiprināšanas pasākumi.
Ja mēs to darīsim, nav izslēgts, ka Latvijā varētu sākt atgriezties arī 1940. gadu bēgļu pēcteči, jo daudzas pazīmes liecina, ka ASV un citas spekulantu tīklos sapinušās rietumvalstis gaida ārkārtīgi smagi laiki. Vēl smagāki nekā mums PSRS sabrukuma periodā.
Diemžēl no vajadzības apgūt izdzīvošanas mākslu vispārēja sabrukuma apstākļos neesam pasargāti arī mēs, ja vien turpināsim paciest šo mērķtiecīgo valsts pašnāvības politiku. Lai to novērstu, nepietiks ar pasīvu piedalīšanos kārtējā Saeimas vēlēšanu rituālā un farsā, kurā kandidēs jau iepriekš kleptokrātu nopirkti un rūpīgi atlasīti politiskā biznesa partiju saraksti. Būs vien jāorganizējas pašiem un par savu valsti un tās attīstību jācīnās. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Ir pienācis laiks tautas kustībai par Latvijas attīstību un neatkarību! Mācīsimies un solidarizēsimies ar mūsu brāļiem un māsām Islandē, Grieķijā un citās valstīs, kurās tauta jau sākusi organizētu nevardarbīgu cīņu pret globālo finanšu terorismu un tendencēm atgriezt pasauli feodālā atkarībā!
Ja 20 gadus esam gājuši degradācijas un dehumanizācijas ceļu, kas mūs no pilsoņiem transformēja par patērētājiem un spēlmaņiem, un pēc tam par parādu vergiem, tad tagad mums jāspēj atkal uzņemties godpilna pilsoniska atbildība par savu dzīvi un savu valsti, kuras nākotne piederēs mūsu jaunajai paaudzei.

FOTO: Agnese Liepiņa