Dublinieši “Iļģu” koncertā Ziemeļīrijā

Mēs, astoņi dublinieši, dodamies Ziemeļīrijas virzienā apmēram pulksten sešos vakarā. Debesis draudīgu mākoņu pilnas un Dublinā tikko nolijis pamatīgs lietus. Ņemot vērā, ka „Iļģu” koncerts nelielajā pilsētiņā Rostrevorā paredzēts brīvā dabā, mūsu izredzes nav diez cik spožas.

Tomēr kārtējo reizi Zaļā sala apliecina, ka šeit vienas dienas laikā var izbaudīt vairākus gadalaikus – vakars izvēršas jauks ne tikai tāpēc, ka varam baudīt „Iļģu” muzicēšanu, bet arī laika apstākļu ziņā. Skaistā pilsētiņa kalnu ielejā uzņem mūs viesmīlīgi, melnie mākoņi no debesīm ir pazuduši un nekas netraucē mūsu prieku.
Pilsētā, pateicoties šī brauciena iniciatorei un mūsu aktīvajai ceļa biedrei Liānai, ar mākslas un mūzikas festivāla Fiddler’s Green organizatoru palīdzību vēl pirms koncerta satiekam „Iļģus”. Prieks un pārsteigums viņu acīs par tautiešu ierašanos. Lai arī laika nav daudz, mazliet parunājamies par viņu iespaidiem Zaļajā salā, kopējais secinājums – tā ir tieši tāda, kādu mūziķi to bija iedomājušies. Īpaši tomēr gan atzīmējot pretimnākošos un atvērtos cilvēkus un muzikalitāti, kas „skan ārā pa visiem māju logiem”, kā arī brīnišķīgās īru muzicēšanas tradīcijas.
Tā kā nelielajā laika sprīdī, kas šeit pavadīts, mūziķi nav paspējuši redzēt daudz, abpusēji vienojamies, ka vajadzētu tikties vēlreiz, šoreiz jau robežas otrā pusē. Grupa labprāt piedalītos kādā no īru folkmūzikas festivāliem un to ietvaros priecētu arī tautiešus. Te nu iemesls pārdomām mūsu aktīvajiem cilvēkiem, pasākumu organizatoriem.
Klāt brīdis, kad uz nelielās brīvdabas skatuvītes tieši pilsētas viducī kāpj „Iļģi”. Pirms tam muzicē vietējie un skatuves priekšā uz „danču plača” aktīvi dejo, kūleņo un draiskojas apmēram 30 bērneļi. Atskanot pirmajiem „Iļģu” akordiem, daļa mazuļu no plača pazūd, bet daļa – sastingst un uzmanīgi klausās viņu ausij laikam gan ne tik ierastās mūzikas skaņas. Vārdus viņi nesaprot, bet melodija un ritms fascinē.
Klāt bijušo latviešu īpašs paldies Ilgai Reizniecei par mūsu uzrunāšanu latviešu valodā, šai atmosfērā viņas vārdi tiešām skanēja no sirds uz sirdi. Un patiess prieks pārņēma, kad pēc vaicājuma „kas mani saprot – paceļ rokas”, augšup paslējās apmēram 20 rokas, kuru īpašnieki saskatoties nodomāja: „mūsējie”… „Kad apkārt pieci simti svešu, mēs, simtiņš, turamies” – tieši mūs uzrunā Ilgas Reiznieces teiktais.
Ne „Iļģu” muzicēšana, ne pasākuma kopējā atmosfēra nelika vilties – dziedājām līdzi, dancojām un dancinājām klātesošos īrus. Un, katram, kurš vien to vēlējās zināt, stāstījām, kas esam un no kuras pasaules malas. Mūsu Alda mācīja pareizi izrunāt vārdu „Iļģi” arī vietējās TV reportierim, savukārt kāda tumšādaina afrikāniete ilgi domāja un vairākkārt atkārtoja vārdu „Latvia”. Nebūtu brīnums, ja šī sieviete, kura aktīvi par mums interesējās un piedalījās visos dančos, mājās pasaules kartē mēģinās atrast mūsu mazo Latviju…
Jau ierasts, ka „Iļģu” koncerti beidzas ar dančiem, arī šī reize nebija izņēmums – Pankūku danci, „Cūka driķos” un vēl citus rotaļdančus kopā aizrautīgi leca latvieši, īri, afrikāņi un pārējie. Slapjas muguras, smiekli, pozitīvas emocijas un prieks. Prieks ne tikai par latvisku mūziku tik augstā kvalitātē, bet arī par kopā būšanu, savu ļoti senu sakņu apzināšanos un lepnums par to, ka esam latvieši.
Pēc koncerta muzicēšana turpinājās vietējā krodziņā, kur skanēja gan īru, gan latviešu tautas mūzika abu tautu pārstāvju kopīgā izpildījumā. Sajūsmā bija visi klātesošie, letiņi dabūja arī izdziedāties un izdancoties. Varbūt atkārtošos, bet atkal guvām apliecinājumu, ka mūzika vienmēr vieno, nevis šķir. Varam dziedāt vai muzicēt dažādās valodās, dažādos ritmos un ar atšķirīgiem instrumentiem, tomēr justies vienoti kā dvēseļu radinieki.
Prieks, gandarījums un emocionāls pacēlums mūs vada atceļā uz mājām. Domās jau tiek apsvērtas iespējas redzēt un dzirdēt „Iļģus” Dublinā, ļoti gribas ticēt, ka izdosies. Tā prātojot, ceļš ir tik īss, ka, šķiet, mājas panākušas pretī. Šai mirklī atceros Egona Kronberga vēlējumu pasaulē dzīvojošajiem latviešiem: „Brauciet mājās!” Kā atbilde uz to rodas doma – kur ir mūsu mājas? Manas saknes vienmēr būs Latvijā, to nekas nespēs mainīt, bet mājas…..
Sirsnīgs paldies „Iļģiem” no mums visiem dubliniešiem – par prieku, ko guvām, par to, ka esat tieši tādi, īpaši!

FOTO: baltic-ireland.ie

12►