Ceturtdiena, 15. novembris, Varda dienas: Undīne, Leopolds, Unda

Smeldzīgs stāsts ar laimīgām beigām draugiem.lv

- 01.06.2011

Jau kļuvis par tradīciju, ka 1. jūnijā – Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā – portāls kopā ar Latvijas vēstniecības Īrijā darbiniekiem apciemo un sveic kādu latviešu bērnu Zaļajā Salā.
Kā jau ierasts, arī šogad mūsu uzmanības lokā ir bērni, šoreiz gan tikšanās notika vēstniecības telpās Dublinā. Stāsts būs par diviem brālīšiem, kuru dzīves sākums aizritējis bezpajumtnieku patversmē.

Saskaņā ar Īrijas likumdošanu un arī ētisku apsvērumu dēļ neminēsim ne bērnu, ne viņu vecāku vārdus un uzvārdus.
Cik zināms, bērnu vecāki savulaik ieradās Īrijā no Latvijas, Daugavpils. Kad un kāds bija sākums Zaļajā Salā, par to informācijas nav, bet iestāžu uzmanības lokā viņi nonāca, kad vispirms kopā ar saviem pavisam mazajiem bērniem dzīvoja bezpajumtnieku patversmē Korkā, bet pēc tam no turienes vienkārši pazuda, pametot mazuļus vienus.
Kādi mērķi vadījuši šo bērnu radītājus (grūti viņus nosaukt par vecākiem), tas skaidri zināms vien viņiem pašiem. Tomēr, analizējot faktus un apstākļus, iesaistīto iestāžu darbinieki atzīst, ka, visticamāk, tas bija vienkāršs aprēķins. Zināms, ka Īrijā vecāki saņem dāsnus bērnu pabalstus, un šis konkrētais pāris labu laiku no šīs naudas dzīvojuši. Varbūt “dzīvojuši” nav īstais vārds, ja to attiecina uz bezpajumtnieku dzīvi. Jo pajumtes šiem ļaudīm nebija un, cik nojaušams, tad ne jau kādu traģisku vai neveiksmīgu apstākļu dēļ, bet tāpēc, ka viņi bija bezpajumtnieki pēc pārliecības. Kad šie cilvēki par tādiem kļuva, vai jau Latvijā bija kļuvuši par šāda dzīves vai drīzāk eksistences stila piekritējiem, nav zināms.
Par brālīšiem rūpes uzņēmās Health Service Executive (HSE), sociālie darbinieki centās atrast mazuļu vecākus, taču tas nav izdevies. Jau kopš pagājušā gada februāra puisēnu aprūpes tiesības ir piešķirtas kādai īru ģimenei Korkā.
Vēl pirms mūsu tikšanās Latvijas vēstniecības Īrijā Padomniece, Konsulārās nodaļas vadītāja Vija Buša pastāsta, ka pirmoreiz par šo bērnu vecākiem uzzināja, kad kāda labdarības organizācija uz vēstniecības bankas kontu pārskaitīja naudu ar mērķi – pāra nozaudēto pasu atjaunošanai. Tomēr abus Latvijas pilsoņus vēstniecībā neviens tā arī nav redzējis vēl līdz šodienai. Viņi nav uzskatījuši par vajadzīgu te ierasties ne tāpēc, lai atjaunotu savus dokumentus, ne tāpēc, lai piereģistrētu abus bērnus.
Vēlāk Latvijas vēstniecībā Īrijā griezās HSE darbinieki, ar lūgumu atrisināt izveidojušos nestandarta situāciju. Lietas būtība bija šāda – audžuģimene, kuras aprūpē bija nodoti puikas, vēlējās doties ar bērniem ceļojumā uz ārzemēm. Lai izbrauktu no Īrijas, mazuļiem bija nepieciešamas pases. Savukārt vēstniecībā pases bērniem var piešķirt tikai, pamatojoties uz vecāku (Latvijas pilsoņu) iesnieguma pamata. Pateicoties gan Latvijas vēstniecībai, gan Latvijas iestāžu atsaucībai, tika atrasts veids, kā juridiski pareizi šo situāciju atrisināt.
Mēs ar mazuļiem, viņu audžutēvu un HSE sociālo darbinieci Sandru Schmit tiekamies dienā, kad juridiskās peripētijas ir noslēgušās un viņi ieradušies vēstniecībā, lai abi puikas saņemtu Latvijas pilsoņu pases.
Abi 3 un 4 gadus vecie puisēni ir dzīvespriecīgi, un, kā jau viņu vecumā pieklājas, visdzīvāk interesējas par cepumiem uz galda un nelielajām dāvaniņām, ko sarūpējuši vēstniecības darbinieki un arī portāls baltic-ireland. Audžutēvs ar mīļu sirsnību mudina bērnus neaizmirst pateikt paldies un pastāsta, ka puikas pamazām sāk runāt angļu valodā. Iepriekšējo dzīvi kopā ar vecākiem un arī bez viņiem bērni nepiemin. Varbūt neatceras, lai Dievs dod… Jautāts, kāpēc īru ģimene izvēlējusies rūpēties par latviešu bērniem, vīrietis mulsi pasmaida un stāsta, ka viņu ģimenē aug pieci pašu bērni, bet sieva ir sociālā darbiniece. Šķiet, viņam grūti vārdos formulēt, kas īsti ir tas, kas licis nepalikt vienaldzīgiem. Vārdi nav vajadzīgi, jo pat nelielu laika sprīdi esot kopā, redzams, ka brālīši audžutēva sirsnības klātienē burtiski atplaukst.
Mūs nošokē ziņa, ko pastāsta Sandra Schmit. Izrādās, Korkā dzīvo abu puisēnu radinieki – vecvecāki, tēva audžuvecāki. Taču viņi atteikušies uzņemties rūpes par abiem mazajiem, aizbildinoties, ka paši audzina vairākus bērnus. Neesam soģi, taču nevilšus jāsalīdzina. Īru ģimene, kura jau audzina savus piecus bērnus, un spēj dāvāt sirds siltumu, mīlestību un rūpes svešas tautas bērniem, dzīvu vecāku bāreņiem, un muguru pagriezušie vienaldzīgie, kuri pēc būtības ir līdzatbildīgi par to, ko sastrādājuši šo bērnu vecāki…
Sandra Schmit saka, ka šis viņas praksē ir vienīgais gadījums, kad Īrijas iestādēm jārūpējas par Latvijas pilsoņu pamestiem bērniem. Ļoti gribas ticēt, ka tas arī ir vienīgais. Ka nekur, ne Īrijas mājās, ne pilsētu ielās, ne patversmēs nemājo latviešu bērni, kuru vecāku un radinieku sirdis pārvērtušās akmeņos.

FOTO: baltic-ireland.ie



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie