Pasaules lielākajā sieviešu skrējienā piedalās arī latvietes

Vakar, 6. jūnijā, Dublinā notika tradicionālais Flora sieviešu mini maratons. Pēdējos gados šajā pasaules lielākajā sieviešu skrējienā piedalās arī latvietes. Izņēmums nebija arī 2011. gads.
Par šogad Flora sieviešu mini maratonā redzēto, sajusto un piedzīvoto portālam baltic-ireland.ie stāsta Inga Puriņa:

“Kādu dienu caurbraucot Dublinai pamanīju reklāmu autobusa pieturā. Tā vēstīja par kādu pasākumu, kas gaidāms 06/06/11. Pasākuma nosaukums- Flora sieviešu mini maratons.

Nezin kādēļ reklāma no prāta vairs neizgāja un tā vienu dienu sēdos pie datora pameklēt, kas īsti tas ir par pasākumu.

Ja kāds vēl nezin- padalos arī ar jums. Tātad- Flora sieviešu maratons ir 10km garš skrējiens Dublinā, kas paredzēts tikai un vienīgi sievietēm. Šis pasākums ir Pasaulē lielākais notikums sievietēm- labdarības minimaratons.

Nolēmu, ka arī es labprāt izmēģinātu savus spēkus 10km skrējienā un tūdaļ arī aizpildīju pieteikuma anketu internetā sev un vēl vienai latviešu meitenei Gitai. Paspējām pēdējā brīdī.

Laiks paskrēja nemanot un pēc nepilnu 2 mēnešu treniņiem beidzot Lielā diena bija klāt.

Mēs un vēl 40000 sievietes (un vēl mazliet) jau stundu pirms starta ieņēmām starta pozīcijas sev iedalītajā vietā. Vistuvāk startam, protams, stāvēja sportistes, kas sevi jau bija paspējušas pierādīt iepriekšējos gados un maratonos. Aiz viņām- mēs un mums līdzīgās- neprofesionālās skrējējas-tipinātājas. Aiz mums- soļotājas. Un pa vidu pa kādai daiļavai, kas spēja izraisīt smaidu ik vienā sejā. Tā kā vīriešiem piedalīties bija strikti aizliegts, bet dažam tomēr ļoti gribējās izbaudīt 40000 sieviešu sabiedrību, nācās ņemt palīgā viltību un kosmētiku. Tā nu galvastiesu pārākas, greznās parūkās un smalkos minisvārkos tērpti vīrieši (arī kosmētika un izteiksmīga izmēra krūtis netika aizmirstas), ieņēma starta vietu starp mums, meitenēm.

Vēl pēdējās minūtes pirms starta un uzmundrinošas mūzikas pavadībā kājas jau pašas cilājās, vairs nespējot nostāvēt mierā. Beidzot tiek dots starts un ar skaļu uzmundrinājuma saucienu pavadībā viss sākas Pa Īstam.

Pirmos 2km nākas ‘’izlauzt’’ sev ceļu starp maratonistu pūli, kur ne viens vien jau nez kā paspējis sagurt un rāmi soļo, izveidojot ‘’korķi’’ tiem, ka svēlas un var skriet. Līkumojam pa trotuāriem, gar autobusa pieturām un kokiem ceļmalās, pārvēršot 2km distanci vismaz par kilometru garāku.

Pēc 3.km situācija manāmi uzlabojas un rāmi skrienam nu jau bez zigzagiem. Pirmajai dzeršanas vietai paskrienam garām. Tikai 3km noskrieti un rokā vēl mazā pudelīte no starta. Jūtos lieliski.

Pēc 5km atzīmes iešaujas prātā : ‘’Hmm, vai tad te nevajadzēja būt jau 6km?’’ Tālāk aiziet ceļš mazliet kalnā un pēc tam atpakaļ. Šo pāris km līkumu dažas paveic vienkārši izlienot pa lentas apakšu. Ha! Atgādina skolas laiku, vai ne? Man blakus brauc motocikls un cik manu ar acu kaktiņu, pavērš pret mani kaut kādu melnu verķi. ‘’Radars, vai?’’ prātā iešaujas doma, kas mani patiesi uzjautrina. Pēc brīža pagriežu galvu un redzu, ka ‘’radars’’ ir videokamera. Uzburu sejā smaidu, bet nu jau par vēlu, jo kamera jau ‘’medī’’ citu skrējēju – zvaigžņotā peldkostīmā tērptu meiču. Nu tā, man savu smaidu TV ekrānos neredzēt!

7. kilometrā otra dzeršanas vieta- ne vairs pudelēs, bet glāzītēs. Paķeru glāzīti un mēģinu padzerties, tāpat skrienot. Esmu sev nosolījusies neapstāties ne uz mirkli. Roka mazlietiņ dreb un skrējiena laikā padzerties, kā izrādās, ir gandrīz neiespējami. Ja blakus pagadītos motociklisti ar savām kamerām, viņiem būtu lieliska iespēja uzfilmēt manus nesekmīgos dzeršanas mēģinājumus. Beigu beigās uzleju glāzīti sev virsū un skrienu tālāk.

8.kilometrs. Jūtu, ka tomēr sāku pagurt. Par laimi, ceļmalā stāv ugunsdzēsēji un ar vēsu ūdens šalti ielej manī jaunu enerģiju. Aiziet tālāk!

9.kilometrs. Kājas kļuvušas smagas un ir tik karsts, par spīti tam, ka pati dabas māte par mums rūpējusies, aizklājot sauli ar pelēkiem mākoņiem. Nu ja jau esmu tikusi tik tālu, neapstāšos ne par ko. Turpat pamanām ambulances mašīnu un kādu skrējēju, ko aiznes uz nestuvēm. Pilsētas centram tuvojoties sarodas arvien vairāk līdzjutēju un līdz manām ausīm atskan vissaldākie vārdi:’’ Vēl tikai 200 jardi!’’

Nu jau redzu finiša taisni un pēkšņi nogurums atkāpjas un kājas uzņem jaunus apgriezienus. Finišs. Sajūtas neaprakstāmas. Mēs to paveicām!

Saņemam medaļas un pasākums ir galā. Bet nekas nav beidzies. Šis ir tikai sākums, jo zinu, ka nākamgad atkal tur noteikti būsim. Ceru, ka mums pievienosies ne viena vien latvju zeltene. Tas ir to vērts!”

FOTO: no Ingas Puriņas personīgā arhīva