11. Saeimas vēlēšanās balsis varētu skaitīt elektroniski
Saņemot nepieciešamo finansējumu, jau 11. Saeimas vēlēšanās iecirkņos balsis varētu apkopot elektroniski, piektdien, 5. augustā, Centrālās vēlēšanu komisijas sēdē pastāstīja Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars, vēstī CVK Informācijas nodaļa.
CVK priekšsēdētājs atzina, ka pēc 11.Saeimas vēlēšanām ir svarīgi ātri paziņot galīgos vēlēšanu rezultātus un nosaukt 11.Saeimā ievēlētos deputātus, jo 11.Saeimai pēc iespējas ātrāk jāuzsāk darbs, tai skaitā, jāpieņem arī 2012.gada budžets. Pašlaik Saeimas vēlēšanu rezultātu apkopošana aizņem trīs nedēļas, savukārt, skaitot un apkopojot vēlēšanu rezultātus elektroniski, galīgie vēlēšanu rezultāti varētu būt zināmi nedēļas laikā.
Līdz šim visvairāk laika aizņēma par kandidātiem nodoto atzīmju „+” un svītrojumu skaitīšana, apkopošana un pārbaude. Savukārt, izmantojot elektronisko balsu skaitīšanas sistēmu, laiks, kas nepieciešams vēlēšanu rezultātu apkopošanai vēlēšanu iecirkņos, samazinātos uz pusi.
Elektroniskajai balsu skaitīšanas sistēmai ir arī citi ieguvumi. Piemēram, tā padara pilnībā caurspīdīgu par kandidātiem izdarīto atzīmju „+” un svītrojumu skaitīšanu, jo balsu skaitīšanai uz ekrāniem vēlēšanu iecirkņos var sekot līdzi gan vēlēšanu komisijas locekļi, gan novērotāji. Sistēma arī uzkrāj visas vēlēšanu komisijas locekļu veiktās darbības, kas nozīmē, ka CVK būs iespēja attālināti sekot līdzi balsu skaitīšanai vēlēšanu iecirkņos. Tā kā pirms balsu skaitīšanas visas vēlēšanu zīmes tiek ieskenētas, tad strīdus gadījumā var viegli pārliecināties, vai vēlēšanu rezultāti ir tikuši saskaitīti atbilstoši vēlētāju gribai.
Tāpat elektroniskā vēlēšanu rezultātu uzskaites sistēma arī pilnībā automatizē balsu skaitīšanas protokolu sagatavošanu, kas palīdzēs izvairīties no biežākajām pārrakstīšanās kļūdām, kad, piemēram, vietām tiek sajauktas par kandidātiem nodotās atzīmju „+” un svītrojumu ailes.
Saskaņā ar CVK veiktajiem aprēķiniem vienotās vēlēšanu rezultātu uzskaites sistēmas ieviešanai, kurā ietilptu gan elektroniskās balsu skaitīšanas programmatūras izstrāde un nodrošināšana, gan programmatūra vēlēšanu rezultātu elektroniskai apkopošanai un atspoguļošanai vēlēšanu rezultātu interneta vietnē, nepieciešami 250 000 latu.
Sākotnēji tika plānots elektronisko balsu skaitīšanu ieviest 2013.gada pašvaldību vēlēšanās, tomēr, ņemot vērā to, ka šā gada 17.septembrī notiks ārkārtas Saeimas vēlēšanas, šo sistēmu varētu ieviest jau šogad.
FOTO: baltic-ireland.ie
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie
redakcija: info@baltic-ireland.ie
Pilntiesības ilūzija.
http://www.draugiem.lv/boikots/
Kas jāzina katram vēlētājam.
http://www.draugiem.lv/boikots/news/?p=5349393
Viena no visnekrietnākajām tagadējā Vēlēšanu likuma pazīmēm ir Vēlēšanu likuma – PLUSU(+) likšana vai – svītrošana (-). Elementāra juridiskā ētika paredz, ka vēlēšanu sistēmā, kas organizēta balsošanai par kolektīvo deputātu kandidātu sarakstu, par partijām, nav tiesiski jaukt kopā ar individuālās deputātu kandidātu izvēles balsošanas principu, tas ir, ar balsošanas sistēmu par personālijām.
Šis partiju atlases principa sajaukums ar individuālās atlases principu, kas ir ielikts likumā, manā skatījumā, kvalificējams kā politiska krāpšana, kā politiska afēra, kas nelikumīgi ierobežo vēlētāju gribas izpausmi, neapzināti ievilina nobalsot par partiju, kuru vēlētājs nav gribējis redzēt Saeimā un valdībā.
Ja vēlētājs nezina, par ko balsot, bet piedalās un tad spriež – izbalsošu to Ingrīdu, to batjku un vēl kādu, bet patiesībā aiz neizpratnes nobalso par to partiju, par kuru negribēja balsot.. Likumā nedrīkst būt iestrādāta viltība, maldināšana. Uzskatāms, ka vēlēšanās PLUSU likšana un SVĪTROŠANA deputātu kandidātu sarakstā ir ļoti rafinēta pašreizējā vēlēšanu likuma afēra.
Pilns teksts:http://www.tautasforums.lv/?p=644
Paldies!
Tajaa afeeras vairaak nepiedalos.
Igoram – izraksts no A. Tomašūna dienasgrāmatas:
“Vēlētājiem bija sapnis par nepieciešamību redzēt “jaunas sejas” Saeimā. 10.Saeimā ievēlēja 60 jaunus deputātus un pēc laiciņa Zatlers to atlaida. Izgāzās sapnis par “jaunajām sejām” Saeimā.
20.gadus vēlētāji mēģināja “jaunas sejas” iedabūt Saeimā atbalstot jaundibināto partiju lokomotīves. Balsojot par lokomotīvi, ar to Saeimā iebrauca arī daža laba “jaunā seja”. Tā kādreiz veicās Čeveram, Zīgeristam, Šķēlem, Šleseram, Repšem…, šogad arī Zatleram veiksies. Tikai, pavērtējiet, kur pēc dažiem gadiem šie politiķi ir atrodami.
Prognozēju, ka Latvijas vēlētājiem dzīvē neveiksies ar politiķiem tik ilgi, kamēr cerēs uz nezināmām “jaunām sejā” un īsmirklīgiem ģenerāļiem baltos zirgos, kas solīs atkal visiem visu, ignorējot politiskās kultūras – pēctecības, atbildības un citus likumus.
Ko darīt vēlētājiem, kā neuzkāpt uz vecajiem grābekļiem? Kas neies uzvēlēšanām, ar tiem viss skaidrs, viņi ir pelnījuši visas nelaimes, kādas vien var iegūt. Tie, kas ies uz vēlēšanām, var izvēlēties, sapņot atkal par leiputriju skatoties uz ” jaunām sejām”, vai arī sākt vērtēt politiku mūsu valstī pēc būtības, sodot nevis politiskās partijas, bet atsevišķus politiķus. Ja man nepatīk, piemēram, deputāts x, tad nebalsojot par viņa partiju, jau jūs nepiedalaties viņa sodīšanā. Balsojot par partijas kandidātu saraktu un svītrojot netikamos politiķus, pastāv vienīgā iespēja izbalsot šo kandidātu. Ja viss partijas saraksts cieš neveiksmi vēlēšanās, tā ir neveiksme, ja partijas līderus izbalso vēlēšanās, tad tas ir sods. Seko demisija, atteikšanās no partijas vadības, pārvēršas šis līderis par “politisko līķi”. “
Ilze es piemēram gribētu pieteikt Tavu kandidatūru, taču izrādās ka Tu neesi pilntiesīga Latvijas pilsone, kamēr nesastāvi kādā no politiskajām partijām. Ko dod jaunas vai vecas sejas, ja sistēma jau pielāgota partokrātijas interesēm? Zatlers jau vairs neslēpj,ka gatavojas pārdot pēdējo kas Latvijai palicis. Lasi uzmanīgi. http://www.delfi.lv/news/referendums-2011/zinas/zatlera-partijas-ekonomikas-programma-nesolam-uzreiz-visu.d?id=39943085
Ja pat, Ilze, Tevi iekļautu kandidātu sarakstos un ievēlētu, Tev roka būtu jāceļ, tad kad to prasītu “partijas disciplīna”arī kā bezpartejiskajam,kas saņēmis no partijas Satversmē paredzēto pilntiesību kā īpašu svētību.
“Karstākās vietas ellē rezervētas tiem, kuri morālās krīzes laikos saglabā savu neitralitāti.”
/Dante Aligjēri/
Zinātniekiem, kuri ar faktiem un argumentiem apgāž teoriju par cilvēku darbības izraisītu globālo sasilšanu, Rietumos atņem grantus, liedz iespējas publicēties un strādāt, kā arī nosauc viņus par „klimata pārmaiņu noliedzējiem”, velkot paralēles ar holokausta noliedzējiem. Politiķus vai sabiedriskus darbiniekus, kuri apšauba, ka holokaustā nogalināti tieši 6 miljoni ebreju, Rietumos apvaino vēstures revizionismā, tiesā, soda, nepublicē viņu argumentus, kā arī izspiež no aprites. Tātad „demokrātiskajos” Rietumos jau reāli darbojas Orvela aprakstītā „domu policija” un „patiesības ministrija”, kas vērtē un tiesā pēc tādiem pašiem kvazireliģiskiem ticības kritērijiem kā viduslaiku inkvizīcija – kas nav ar mums, tie ir pret mums.
Inkvizīcija arī Latvijā
Integrējoties Rietumu apritē, arī Latvijā sāktas cilvēku vajāšanas par viņu uzskatiem, pārliecību, ticību vai ticības trūkumu, nepareizu publisko nostāju vai citu ideoloģisku ķecerību. Piemēram, no dažiem politiķiem tiek prasīts publiski atzīt 1940. gada okupācijas faktu, no citiem tiek prasīts publiski atteikties no sadarbības ar „oligarhiem”. Viens no jaunajiem inkvizitoriem pat publiski paziņojis, ka visa Dombrovska valdība līdz šim bijusi viena oligarha ķīlniece, tiesa, savu ģeniālo atklāsmi nepamatojot ne ar vienu konkrētu faktu vai argumentu. Acīmredzot, gluži kā Gēbelss paļaujas: jā kādu apgalvojumu atkārtos neskaitāmas reizes, ļaudis to pieņems par patiesību.
Interesanti, ka vajātie okupācijas fakta noliedzēji un „oligarhi” šo spēli ir pieņēmuši: viņi publiski taisnojas un prasa žēlastības periodu, kurā sola savu vainu izpirkt ar panākumiem saimnieciskajā jomā – gluži kā „tautas ienaidnieki” Staļina paraugprāvu laikmetā. Viņi tā arī nav sapratuši, ka „Vienotībai”, nacionālistiem un Zatleram Latvijas saimnieciska atjaunošana nemaz nav vajadzīga, ka viņu mērķis ir Latviju iedzīt vēl dziļākā krīzē un izūtrupēt.
Šīs dīvainās izdarības tiek veiktas „tiesiskuma” un „godīgas politikas” vārdā, taču Latvijā nav likuma par „oligarhiem” vai oligarhiskas darbības aizliegumu, jēdziens „oligarhs” nav ne tiesiski, ne pat literāri definēts. Šis apzīmējums latviešu valodā ienācis no Krievijas, aprakstot jaunbagātniekus, kas pasakaini iedzīvojušies no valsts īpašumu privatizācijas un savu naudu izmanto mēdiju un varas kontrolēšanai. Turklāt tos cilvēkus, kurus Krievijā dēvē par oligarhiem (piemēram, Berezovski, Hodorkovski u.c.), Latvijas politiķi un žurnālisti kvēli aizstāv, bijušo Krievijas prezidentu V. Putinu vainojot par demokrātijas un preses brīvības apspiešanu, un demokrātisko spēku vajāšanu.
Tas visu šo kampaņu vēl vairāk samudžina un padara pavisam mistisku: pēc kādiem kritērijiem vadoties, Krievijas oligarhi tiek aizstāvēti kā demokrātijas balsts, bet Latvijas oligarhi – vajāti? Vai varbūt ir labie un sliktie oligarhi, pareizie un nepareizie, savējie un svešie? Nāk prātā kāda ASV prezidenta izteiciens par vienu „pareizo” (t.i., ASV administrācijai lojālo) diktatoru: „Jā, viņš ir kuces dēls, bet viņš ir mūsējais kuces dēls.”
Kad vecie un jaunie kolaboranti tēlo patriotus
Bet atgriezīsimies pie okupācijas fakta atzīšanas. Neesmu SC fans, taču šajā jautājumā es viņus gandrīz saprotu, lai arī ne līdz galam. Ja man kāds pārkrāsojies komunists vai bijušais komjaunatnes aktīvists, kurš tagad laiž muļķi „Vienotībā”, ZRP vai TB/LNNK (VL! jaunekļi saprotamu iemeslu dēļ kompartijā iestāties nepaguva) pieprasītu, lai es publiski atzītu 1940. gada okupācijas faktu, es šo liekulīgo nekauņu pasūtītu uz vienu neglītu vietu, un nekādus 1940. gada okupācijas faktus pēc viņa diktāta nepaustu! Kas šiem šeftmaņiem, hameleoniem un Latvijas interešu iztirgotājiem devis tiesības tirpināt citus cilvēkus par viņu uzskatiem un likt paust publisku lojalitāti uzspiestām dogmām? Ja 1991. gada augusta pučs nebūtu izgāzies, visi šie glumišķie okupācijas trubadūri būtu pirmie rindā pie tanku bučošanas! Tā ir tāda vilkaču suga, kas laizās klāt katrai varai!
Taču saviem lasītājiem gan es atzīšu, ka 1940. gadu sākumā Latviju skāra daudz vairāk nekā parasta okupācija. Latviju pārņēma politiskas represijas, novāca un vajāja daudzus cilvēkus, bija plašas deportācijas un sabiedriskās iekārtas maiņa, notika vēlēšanas bez izvēles, tika likvidēta Latvijas suverenitāte, Latvijas teritorija tika inkorporēta PSRS, anektēta, integrēta, atkārtoti okupēta, vairākkārt izlaupīta, izvarota utt. Pateikt, ka Latvija 1940. gadā bija tikai okupēta, nozīmē gandrīz neko nepateikt. Tas bija labs sauklis Atmodas periodā, kad bija nepieciešama uzdrīkstēšanās šo vārdu publiski izrunāt, bet tas ir par seklu XXI gadsimtā. Tikai intelektuāli vārguļi, svešu varu pakalpiņi vai rafinēti manipulatori visus tos traģiskos procesus, kas Latvijā notika 1940. gados, var reducēt uz vienkāršu okupāciju faktu.
– Kāds tad varētu būt šādas morālās inkvizīcijas patiesais mērķis?
– Ja īsi, tad novērst uzmanību no jaunās Latvijas okupācijas, kas notikusi tieši ar šo inkvizitoru un kolaborantu aktīvu līdzdalību.
Vēsture ir ļoti svarīga – lai saprastu, kas un kāpēc notika, un kas jāņem vērā, lai turpmāk šāda traģiska vēsturiskā pieredze vairs neatkārtotos. Es arvien ar aizrautību lasu Latvijā un trimdā sarakstītās atmiņu un liecību grāmatas par 1940. gadu dramatiskajiem notikumiem. Manuprāt, šie notikumi ir pārāk maz pētīti, analizēti un vērtēti. Pieņemta vien ideoloģizēta un vienkāršota vēstures versija – vienas dimensijas shēma, ko tagad pasniedz jaunajai paaudzei, bet kas neatsedz šo traģisko procesu dziļākos cēloņus, sekas un būtību. Lasot skolniekiem domātās vēstures grāmatas, šķiet, ka vairāk tiek noslēpts, vienkāršots un ideoloģizēti interpretēts, nekā atklāts. Vai tas varētu būt ar nolūku, lai atvieglotu jaunu Latvijas okupāciju?
Lai gan metodes būtiski atšķīrās, spriežot pēc rezultātiem, es saskatu daudz līdzības starp suverenitātes zaudēšanas procesiem 1940. gados un tagad.
Pārsteidzošās paralēles – tad un tagad
1940. gadā PSRS okupācijas apstākļos Kārlis Ulmanis parakstīja vairākus rīkojumus, kas paralizēja Latvijas pašaizsardzības spējas, un varu nodeva Augusta Kirhenšteina valdībai. Tad tika rīkotas Saeimas vēlēšanas, kurās, gluži kā mūsdienās, tautai nebija tiesību izvirzīt savus kandidātus, bet tikai nobalsot par kaut kur citur sastādītu sarakstu. Šajā sarakstā bija maz komunistu un cittautiešu, jo okupantiem bija svarīgi, lai pievienošanos PSRS pieprasītu tieši tautas iemīlētais latviešu inteliģences zieds. Kad Maskava apmierināja latviešu inteliģences delegātu prasību uzņemt Latviju brālīgo PSR republiku saimē, sākās grandiozas reformas. Priekšraksti visām šīm reformām, protams, nāca no Maskavas. Pirms vēlēšanām dotie solījumi, protams, aizmirsās. Tas viss arī mums pēdējos 20 gados pazīstams.
Inteliģence ieveda un inteliģence izveda. Lai ievestu kaut kur citur.
Bet tas jau ir par 1990. gadiem. 1990. gadā ievēlētajā Augstākajā Padomē bija pārstāvēts latviešu inteliģences zieds, kas papildināts ar padomju agrorūpnieciskā kompleksa saimnieciskajiem kapteiņiem, kuriem drīzi vien apgrieza saknes (likvidējot lielsaimniecības). Bija arī nenozīmīga Interfrontes frakcija, kura svarīgāko balsojumu laikā parasti delikāti izgāja no zāles, lai nesabojātu latviešu tautas vēsturisko izvēli. Lai gan visa tautas ilgu enerģija tolaik bija koncentrēta uz valsts neatkarības atgūšanu, pēc 1991. gada puča izgāšanās Godmaņa komandai izdevās inteliģences ziedu pārliecināt par atteikšanos no sākotnējās LTF programmas un 4. maija Neatkarības deklarācijas nostādnēm. Bez liekām debatēm tika uzņemts kurss uz Rietumiem un kārtību, kura noteikta „Vašingtonas konsensā”.Atkal bez apspriešanās ar tautu tika sāktas grandiozas reformas, kurām priekšraksti šoreiz tika izstrādāti ASV smadzeņu centros. Visas valsts pārvaldes, sabiedrisko, sociālo un saimniecisko jomu reformas tika izstrādātas un ieviestas ārvalstu padomnieku vadībā, izmantojot ārvalstu grantus, kredītus un dārgi algotus „ekspertus”!
Bet jau 1990. gadu vidū, tāpat neprasot tautas piekrišanu, sākās Latvijas likumu „harmonizācija”, pielāgojot tos Briseles prasībām. Vispirms Latviju dziļi un uz diskriminējošiem noteikumiem integrēja ES sistēmā un tikai pēc tam un apdullinošas propagandas kampaņas Latvijas pilsoņus aicināja nobalsot referendumā par jau notikušu faktu – Latvijas iekļaušanu Eiropas Savienībā. Inteliģences labā var minēt vienīgi to, ka šajā periodā jau bija sākušies partiju laiki, spēja kandidēt uz Saeimu tika pakārtota spējai piesaistīt naudu, pārdodot tirgū savus politiskos pakalpojumus, tāpēc inteliģence vairs nebija tik plaši pārstāvēta. Bija sācies Latvijas iztirgotāju laiks, kad demokrātiju aizstāja naudas vara. Tā arī viena no lielākajām atšķirībām, ja salīdzinām ar padomju periodu. Padomju sistēmā naudai nebija tika liela nozīme, tad politiku īstenoja ar administratīvām, propagandiskām un represīvām svirām. Tagad to dara ar naudu.
Latvijā ārvalstu finansētas aģentūras celtas lielā godā
Runājot par naudu, jāatskatās uz vēl vienu līdzību. Nekas nenotiek pēkšņi un pats no sevis, bet tiek ilgstoši un rūpīgi gatavots. Arī 1940. gads tika rūpīgi sagatavots. Lai arī kompartijas darbība Latvijā bija aizliegta, tā darbojās zem citiem nosaukumiem un saņēma Maskavas finansējumu. Bez tam veidojās arī no Maskavas finansēta pagrīde un dažādas legālas aģentūras, kas faktiski pārstāvēja PSRS intereses. Latvijas izlūkdienests par to bija aptuveni informēts un centās šo Maskavas aģentūru darbību izspiegot, kontrolēt, ierobežot un visādi bloķēt. Bloķēšanu apgrūtināja tas, ka daļa Latvijā iesūtītās Maskavas aģentūras pēc tautības bija latvieši. Protams, bija arī dubultaģenti, kas iefiltrējušies Latvijas iestādēs, tai skaitā pretizlūkošanas orgānos.
Lai kā, bet pirmskara Latvijā katram bija skaidrs, ka no ārvalstīm finansēti aģenti apdraud valsts drošību un pastāvēšanu. To pilnībā apliecināja 1940. gads, kad pārsteidzoši daudz šķietami lojālu pilsoņu pēkšņi un pat ar dedzību sāka sadarboties ar Maskavu un nobalsoja par Latvijas valsts likvidāciju.
Taču šāda imunitāte pret ārvalstu finansētiem aģentiem gandrīz nav vērojama mūsdienu Latvijā. Piemēram, ASV megalaupītājs Dž. Soross pilnīgi atklāti un brīvi vervē un finansē savus aģentus, un šie aģenti atklāti ietekmē Latvijas politiku visaugstākajā līmenī. Drošības iestādes šādu praksi izliekas neredzam vai pat pašas ir šādu aģentu vadītas, bet arī parastie cilvēki no ārvalstu finansētiem aģentiem nenovēršas un tos nenosoda, bet bieži tos pat atbalsta un ļauj sevi manipulēt.
Daudziem Latvijā radies naivs un idealizēts priekšstats par Rietumiem – kurus propaganda mums cenšas attēlot kā tādu vienprātīgu brīvības, demokrātijas, labklājības un vispārējās laimes pasauli. Patiesībā par vietu zem saules savstarpēji cīnās un konkurē arī paši Rietumu spēlmaņi, piemēram, ASV un ES. Tikai Latvijas paseklie politiķi cenšas izpatikt abiem, kas ir neiespējams uzdevums. Piemēram, tas pats Sorosa grupējums 2010. gada maijā īstenoja masīvu spekulatīvo uzbrukumu eirovalūtai. Tolaik eiro sagraut neizdevās, bet nāvīgi ievainot gan. Bet nu jau tiek gatavots jauns uzbrukums eirovalūtai, kura ietvaros redzamu lomu spēlē tas pats Soross, paužot noniecinošus izteicienus par eirozonas iedzimto vājumu. Nav izslēgts, ka nākamajā uzbrukumā eiro tiks izmantoti vai jau tiek izmantoti Sorosa aģenti Latvijā, jo tieši Latvija ir ES vājais posms, kurš turklāt grib izpatikt visiem.
Pirms atbrīvoties, jāatzīst realitāte
Tātad Latvija atkal ir okupēta un ekonomiski kolonizēta, gaidāma arī svešu kolonistu ievešana un nometināšana Latvijas teritorijā. Latvijā ir NATO karabāzes un personāls, Latvijas gaisa telpu patrulē NATO aviācija, ir sagatavots plāns iespējamai lielāka NATO militārā kontingenta ievešanai Latvijas teritorijā. Lielākajos Latvijas uzņēmumos, ministrijās un departamentos ir t.s. NATO kabineti. Vēl vairāk – arī pašas Latvijas karavīri ir iesaistīti uz meliem balstītos imperiālistiskos karos, paši kļūstot par citu tautu okupantiem. Līdz ar to mēs zaudējam morālas tiesības sevi pasniegt kā okupācijas upurus.
Kopš Lisabonas līguma ratifikācijas Saeima savas likumdevēja pilnvaras ir deleģējusi Briselei. Saeimā vairs netiek patstāvīgi pieņemts neviens svarīgs lēmums. Valsts budžeta projektu pirms pieņemšanas saskaņo ar SVF un EK. Mēs jau redzējām, kas notika, kad dažas frakcijas mēģināja izrādīt savu iniciatīvu un kavēt nobalsošanu par Briselē jau saskaņotiem lēmumiem – šo Saeimu atlaida. Saeima patstāvīgi vairs nedrīkst izstrādāt pat suņu turēšanas noteikumus. Tos izstrādā un pieņem Briseles birokrāti. Saeimai tik ļauts tos pārtulkot latviski, vienprātīgi atbalstīt un izdrukāt uz Saeimas veidlapas.
Vēlēt šādu Saeimu ir pilnīgi bezjēdzīgi un cilvēka cieņu pazemojoši. Vēlēšanas Latvijā ir pārvērtušās par lojalitātes apliecināšanas rituālu esošajai politikai un pastāvošajai sistēmai. Tas ir veids, kā režīms leģitimē savu pretvalstisko kursu, nožēlojams padevības apliecināšanas farss, kurā vēlētāji izliekas, ka viņi izdarījuši brīvu izvēli, bet deputāti-marionetes izliekas, ka viņi ir likumīgi ievēlēti un pārstāv neatkarīgu valsti. Cik ilgi vēl piedalīsimies šajā melu, ilūziju un izlikšanās teātrī, cik reižu vēlreiz kāpsim uz tiem pašiem pašapmāna un realitātes nolieguma grābekļiem?
Kā jau mēs vairākkārt esam pārliecinājušies, starp šķietami dažādajām partijām nav būtiskas atšķirības – balso, par kuru gribi, politika no tā nemainās. Atšķirība nav lielāka kā starp pepsikolu un kokakolu, pārējais – tikai mārketinga triki un zīmolu šovs. Visas bagātīgi finansētās partijas ir eiropartijas un nato-partijas, kas bez ierunām īsteno jau minētos “Vašingtonas konsensa” un Lisabonas līguma principus. Visas partijas, neatkarīgi no zīmoliem verdziski īsteno pret Latvijas interesēm vērstu politiku. Šo partiju vadītāju īstenie sabiedrotie ir starptautiskie spekulanti, finanšu laupītāji un kara noziedznieki.
Piedaloties vēlēšanu farsā, mēs:
– legalizējam režīma sadzīvotos parādus un citas saistības un solījumus, ko režīms mūsu vārdā devis globālajām institūcijām;
– legalizējam režīma politiku, kas vērsta uz Latvijas izpārdošanu (Zatlera partijas programmā šie mērķi ierakstīti atklāti, citas partijas tos paturējušas prātā);
– legalizējam visus līdzšinējos režīma darījumus, kas slēgti slepus, ar viltu vai bez mūsu piekrišanas (piemēram, ārvalstu banku glābšanu);
– atsakāmies no aktīvas darbības Latvijas labā, paļaujoties ilūzijai, ka to mūsu vietā darīs spekulantu uzpirkti politiskie aktieri.
Ja mēs atzīstam jauno Latvijas okupāciju un finanšu kolonizāciju, kā arī masveidīgi boikotējam vēlēšanu farsu, mēs:
– veltīgi nezaudējam laiku un iniciatīvu, un tuvinām Latvijas pārvaldes reformas (jauna sistēma iespējama tikai tad, kad vecā vairs nefunkcionē); jau tā esam nepiedodami ilgi vilcinājušies un dzīvojuši ilūzijās, ciešot milzīgus zaudējumus;
– noraujam kolaborantu režīmam masku, liedzam tam pilnvaras runāt un pieņemt lēmumus Latvijas pilsoņu vairākuma vārdā; liekam rēķināties ar mūsu neatkarīgo pozīciju;
– izraisām apjukumu un šaubas kolaborantu nometnē;
– reāli novērtējam savu patreizējo stāvokli un no ilūzijām modinām tos, kas vēl iesnaudušies;
– pārstājam piedalīties melos, saglabājam savu cilvēcisko godu, morāli attīrāmies;
– atbrīvojoties no ilūzijām un liekulības, mēs sevi atbrīvojam organizētai, solidārai un taisnīgai cīņai par Latvijas suverenitātes atgūšanu un koloniālā jūga nomešanu (atzīsti patiesību un tā tevi darīs brīvu);
– būsim veikuši pirmo pilsoniskās nepakļaušanās akciju, kurai sekos citas, iesaistot arvien plašākas patriotisku cilvēku masas;
Nepiedalīšanās vēlēšanu farsā nenozīmē pasīvu atteikšanos no savas valsts, bet tikai atteikšanos no liekulīgas spēles pēc kolaborantu un viņu finansētāju noteikumiem. Tas savukārt paver neierobežotas iespējas aktīvai, radošai un brīvai tautas pašdarbībai, sociālo pašpalīdzības tīklu un kooperācijā balstītu saimniecisko, kā arī informatīvo struktūru veidošanai, partizānu taktikas izmantošanai, savas pašpārvaldes iedibināšanai, pakāpeniski atjaunojot tautas suvereno varu Latvijas teritorijā (Satversmes 2. pants).
Nav izslēgts arī nacionāls izlīgums, kura ietvaros kāda daļa kolaborantu pāriet tautas pusē vai vismaz izstājas no aktīvas politiskās darbības, paverot iespējas būtiskai sistēmas pārveidei.
Jānis Kučinskis
http://klab.lv/~filipsbobinskis/13118.html
Lūk Zatlera Latvijas iztirgošanas plāns. Pats viņš izskatās kā ķīlnieks starp diviem kampējiem.
http://www.youtube.com/watch?v=wg6fhd0zjkQ&feature=player_embedded#at=20
Igor, un kāda ir izeja? Boikotēt vēlēšanas? Tāpat pietiekami daudz aizies uz vēlēšanām un ievēlēs tos 100 “kalpus”, tikai tad tu tā 100ta izvēli būsi atstājis citu ziņā. No visiem ļaunumiem jāizvēlās tas mazākais.
..es domāju ka šiem ir jābaidās no tukšajām aploksnēm,jo piedalījies esi, vēlētāju skaits aug un līdz ar to visiem vajag vairāk savākt balsis 5% barjerai…domāju ,ka svītrojot tos netīkamos deputātus,tu vienalga esi atdevis balsis par to partiju,es jau tiklīdz Zatlera partijā redzēju pārbēdzējus,tā viņam jau apsolīju tukšu aploksni…
Izejas ir vairākas. Pirmais ir lai ļautiņi sāk paši domāt un analizēt nevis ļaut to darīt savā vietā un saņemt gatavu,sakošļātu vīrusprogramiņu savās smadzenēs no ieinteresēto zagļu runas vīriem, tautas zombētājiem. To ka tas viss ir liels blefs pierāda 20 gadu “darba” rezultāts. Ja Saeima nevēlas mainīt vēlēšanu likumu var iesniegt prasību satversmes tiesā. Piemēram Armands Stendzinieks guva uzvaru Satversmes tiesā visai līdzīgā jautājumā – pilsoņa pilntiesību:
http://www.politika.lv/temas/cilvektiesibas/5213/
Te spriedums:
http://likumi.lv/doc.php?id=72099
Izvēloties ļaunumu arī saņemsim ļaunumu. Tiesības nepiešķir, tās pieprasa! Valdība nevarēs lepoties ar savu leģimitāti ja nobalsos 10%. Es nevienu neaicinu uz pasīvu boikotu, bet kamēr cilvēki ļaus domāt savā vietā nekam vispār nav jēga. Tad varēs baroties tālāk ar gatavām klimpām: “lielais,mazais Ļaunums” “Kremļa draudi” “Treknie gadi” “Ļauni un labie oligarhi”. Labāk izslēdziet televizoru.
Ne jau es viens pie tādiem secinājumiem esmu nonācis.
http://www.tautasforums.lv/?p=3126
http://www.tautasforums.lv/?p=644
http://www.tautasforums.lv/?p=2877