“Latvietis ir ieprogrammēts dzīvot Latvijā”

Ne vienam vien svešumā dzīvojošam latvietim nācies izjust atšķirības, kas pastāv trimdas un „jauno laiku” emigrantu uzskatos. Gadiem esam dzīvojuši it kā līdzās un tomēr ļoti atsvešināti, katrs ar saviem aizspriedumiem un stereotipiem. Taču arī šai situācijā ir izņēmumi.
Iepazīstinām ar Eiropas Latviešu apvienības (ELA) jauno priekšsēdētāju Aldi Austeru, kurš uzaudzis Latvijā, daudzus gadus dzīvojis ārzemēs un ar savu darbošanos spējis pierādīt, ka jebkurus aizspriedumus var kliedēt.

Aldis Austers, kas par Eiropas Latviešu apvienības (ELA) priekšsēdētāju tika ievēlēts nesen, pats ar smaidu saka, ka ir sabiedriskais darbinieks, kas strādā pilnu darba dienu, bet algu par to nesaņem.
Izbijis liepājnieks, 11 gadus dzīvojis Beļģijā, bijis diplomāts, piedalījies Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā procesā, 7 gadus bijis Latvijas Bankas pārstāvis Briselē, šī gada pavasarī atgriezies Latvijā. Joprojām ir Latviešu biedrības Beļģijā (LBB) priekšsēdis.
Aldis stāsta, ka aizbrauca uz Briseli 1999.gadā, kad latviešus tur varēja saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Tie bija daži Latvijas diplomāti un pavisam nedaudz trimdas pārstāvju cienījamā vecumā.
Tolaik uz Latviju bieži aizbraukt nebija iespējams, tā kā lidojums maksāja ļoti dārgi, jālido bija caur Stokholmu vai Kopenhāgenu. Šis apstāklis apmēram 10 diplomātu pulciņu cieši saliedējis, kopā strādāts un kopā arī pavadīts brīvais laiks. Pēc 2004.gada, kad Latvijas pievienojās ES, uz Briseli sāka braukt arvien vairāk latviešu, sākumā tulki un komisiju ierēdņi, pēc tam – arī Eiroparlamenta deputāti un viņu palīgi. Latviešu kopiena strauji izpletās un radās doma, ka nepieciešams kaut kādā veidā organizēties. Aldis iestājās Belģijas latviešu biedrībā, kurai jau tolaik bija gadu desmitiem ilga vēsture, pēdējos četrdesmit gadus to bija vadījis Jānis Jerumanis. Gadu pēc iestāšanās Aldis saņēma ielūgumu uz biedrības pilnsapulci, kuras dienaskārtībā bija jautājums par biedrības likteni – likvidēt vai reorganizēt. Beļģijā jauniebraukušajiem latviešiem šis bija jautājums par to, vai organizāciju būvēt no jauna vai tomēr uz vecajiem pamatiem. Tika pieņemts lēmums – no 7 klātesošajiem tika izvēlēti četri valdes locekļi un uzsākta biedrības atjaunošana. Par Latviešu biedrības Beļģijā priekšsēdētāju kļuva Egils Gulbis (šobrīd „E.Gulbja laboratorijas” līdzīpašnieks). Aldis pats saka, ka juridiski biedrība palika tā pati, taču saturs pilnībā mainījās. Atjaunotā biedrība 2006.gadā atkal pievienojās ELA. LBB apvienoja ne tikai no Latvijas atbraukušos, bet arī visas pasaules latviešus, kuri bija ieguvuši darbu Briselē un pārcēlušies turp uz dzīvi no Ungārijas, Vācijas, Anglijas un citām valstīm, kā arī trimdiniekus.
Aldis uzsver, ka apbrīno toreizējā biedrības priekšsēdētāja Egila Gulbja uzticēšanos, ļaujot darboties jaunajiem. Viņš saka – „mēs organizējām lielus pasākumus, kur grozījās liela nauda, daudzas lietas mēs izdarījām, daudzas uzsākām un tās pašlaik turpinās jau kā tradīcija.”
Aldis ir pieredzējis starptautisko attiecību speciālists, ilgus gadus strādājis ar Eiropas un banku lietām, taču pašlaik viņš vēlas atvilkt elpu un darboties galvenokārt sabiedriskajā „lauciņā”, attīstīt Eiropas latviešu apvienošanas ideju, cerot, ka tā varētu izaugt līdz Eiropas Latviešu kongresam, un vienkārši izbaudīt dzīvi savā lauku mājā Bauskas pusē.
Par Eiropas Latviešu kongresu Aldis runā ar pārliecību un cerību – „iedomājieties, cik liels un nozīmīgs būtu šāds notikums, kad sabrauktu latvieši no malu malām, diskutētu un lemtu, kāds svars būtu šāda kongresa rezolūcijām…” Tas būtu arī forums, kur ar pieredzi un uzskatiem par dzīvi ārpus Latvijas apmainītos ne vien pēdējā laika emigranti, bet arī trimdinieki, kuri svešumā dzīvo jau vairākās paaudzēs.
Runājot par ELA lomu „jauno emigrantu” aizsniegšanā, viņš ir gana piezemēts un uzskata, ka diezin vai organizācija īstermiņā spēs kaut ko šai ziņā kardināli mainīt. Viņš uzskata, ka daudzi uz rietumu valstīm izbraukušie tautieši pēc gadiem desmit sapratīs, ka starp viņiem un vietējiem ir stikla siena, ka viņi vienmēr būs „imigranta čaulā”, no kuras izrauties spēj tikai paši talantīgākie. Aldis norāda, ka pasaulē ir daudz latviešu, kas ir veiksmīgi biznesmeņi, taču nav starptautiska līmeņa politiķu. Daudzās valstīs šai jomā nevar iespraukties ieceļotājs, tā ir tikai „savējo” niša. Aldis uzskata, ka latvietis ir „ieprogrammēts dzīvot Latvijā,” ar savas tautas kultūru un to nevar vienkārši nomest kādu emocionālu iemeslu – aizvainojuma vai dusmu dēļ.
Uz jautājumu, kas varētu, piemēram, Zaļās Salas latviešu organizācijas piesaistīt ELAi, Aldis atbild, ka viņa vadītā organizācija var kļūt par lobistu Latvijas valdībā to problēmu risināšanai, kas aktuālas arī Īrijas latviešiem. Gan palīdzība latviešu skoliņām svešumā, gan izglītības problēmu mazināšana ģimenēm ar bērniem, kas izlemj atgriezties Latvijā, kā arī kultūras un mākslas apmaiņas iespējas – šī ir tikai daļa no iespējamā atbalsta. Pie kam, ELA izstrādā lielākus un mazākus projektus Eiropas naudas saņemšanai, līdz ar to šie līdzekļi būtu pieejami arī biedru organizācijām uz vietām. Aldis norāda, ka visām latviešu organizācijām jebkurā valstī ir kopīga problēma – tautieši nevēlas stāties biedrībās un ELAs mērķis ir palīdzēt šīm organizācijām cilvēkus piesaistīt.
Sabiedriski aktīvie Zaļās Salas latvieši jau ir pamanījuši Latviešu biedrības Īrijā aktivitātes attiecībā uz Eiropas Latviešu apvienību (ELA). Varbūt, iepazīstot Aldi, daudziem vairs nešķitīs neparasti, ko gan „jaunizbraucēji” meklē trimdas organizācijā. Simboliski, ka tieši pirms vēlēšanām ir sperts abpusējs solis uz saprašanos, savstarpēju iepazīšanu un sadarbību. Aldis ir lielisks paraugs tam, ka nav nenojaucamu barjeru. Vajag tikai darboties. Nedomājot par pašlabumu.

FOTO: baltic-ireland.ie