baltic-ireland.ie žurnālisti nominēti Latvijas Lepnumam 2011

„Lūdzu neatsakiet man palīdzību…es būšu ļoti pateicīga… es tik tiešām negribu beigt savu dzīvi kādā bordelī…,” apjēgusi, ka iekritusi pakistāņu slazdos, apmēram pirms diviem gadiem interneta vietnē “draugiem”, pēc palīdzības sauca kāda meitene. Izmisuma dzīta viņa toreiz bija izsūtījusi 52 vēstules pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, kuru profilos saskatīja kādu saistību ar Īriju. No visiem 52 atsaucās viens – ziņu portāla “Baltic-Ireland” līdzīpašnieks Imants Miezis. Sekoja zvans policijai, vēstniecībai un tikšanās ar gūstekni.

Ja toreiz “glābšanas operācijas” iemesls bija vairāk žurnālista interese un azarts, tad vēlāk, apjaušot, cik patiesībā neaizsargāti ir fiktīvo laulību upuri, cīņu ar vējdzirnavām Imants sāka citu motīvu vadīts. Viņš vienkārši nespēja stāvēt malā un noskatīties notiekošajā.
Pavisam nesen, 12.septembrī, Īrijas TV3 kanālā bija skatāma fiktīvo laulību tēmai veltīta Pola Konolija (Paul Connolly) stundu garās dokumentālās filmas “Pola Konolija izmeklēšana…” (“Paul Connolly investigates…”) pirmizrāde. Viens no filmas varoņiem – arī mūsu Imants.
“Jā, šīs meitenes ir vieglprātīgas, bet gadās visādi, un ne jau labas dzīves dzītas viņas brauc šurp. Nosodīt ir visvienkāršākais. Tomēr tās ir mūsu pašu latviešu meitenes. Reizēm viņas ir naivas un neapdomīgas, taču viņām vajadzīga palīdzība, it īpaši šeit, valstī, kas viņām pilnīgi sveša. Ja mēs nepalīdzēsim, tad kurš to darīs?” jautā Imants.
Vienā no epizodēm, kad Imants bija izglābis kārtējo izvaroto meiteni, triekdamies viņai pakaļ uz Vaterfordu (vairāk kā 120 km) un bija jau atvedis uz Dublinas Balimūnas patversmi, viņi abi ar Ingunu vēl brīdi uzkavējās pie meitenes. Viesu telpā ienāca patversmes darbinieks un sacīja, ka pie Ditas (vārds mainīts) ir atnākuši ciemiņi. Un tie bija, neviens cits, kā Ditas pāri darītāji, kas bija atraduši meitenes paslēptuvi. Inguna palika kopā ar izvaroto, bet Imants gāja “aprunāties” ar ārā stāvošajiem melnīgsnējiem “preciniekiem”. Un parunāja arī. “Līgavaiņus” vēlāk arestēja policija.
“Tev nebija bail?”
“Toreiz ne, pat neiedomājos par to. Biju vienkārši pārskaities!”
Lieki jautāt, vai nākamreiz Imants rīkosies tāpat. Jo “nākamās reizes” jau ir bijušas, un Imants ir rīkojies tāpat, jo citādi vienkārši nespēj. Viņa personīgajā kontā jau ir piecas atbrīvotas meitenes, un, šķiet, ka viņu jau ielāgojuši fiktīvo laulību organizētāji. Nesen, pēc kārtējās “tikšanās” netālu no Latvijas vēstniecības, Imants bija uzfilmējis kādu pakistāņu līgavaini. Pēc divām dienām Miežu māja bija izvandīta tā, ka, šķiet, pat makaroni virtuves plauktiņā nebija atstāti savā kārbā. Toties nozagts nebija nekas. Gan darba datori, gan puiku laptopi, gan citas vērtīgas mantas bija vien izmētātas pa grīdu. Arī nauda nebija aiztikta. Brīdinājums? Iespējams.
“Ja pieņemam, ka vandālisms patiešām bija saistīts ar fiktīvajiem preciniekiem… Ko domā darīt?”
“Būs jāuzliek novērošanas kameras…”
“Varbūt ļaut, lai policija pati tiek galā?”
“Un nelikties ne zinis? Nē. To es nevaru, pat, ja tie bija viņi…”
Nelaimē nonākušās latviešu meitenes nav vienīgās, kurām palīdz Imants un Inguna. Jau gadu Inguna ir Latviešu Luterāņu draudzes priekšniece, un viņas leksikā nav vādra “nē”, ja kādam jāpalīdz, jāziedo laiks, darbs vai padoms.
Mazā Natālija no Edžverdstaunas ir bērns ar īpašām vajadzībām. Meitenīte nespēj patstāvīgi ne ēst, ne elpot. Viņa ir pieslēgta pie elpošanas un barošanas iekārtām, un bērnam nepieciešama 24 stundu aprūpe. Vecāki – iebraucēji no Latvijas, kuriem nedz angļu valoda īpaši stipra, nedz Īrijas sociālās aprūpes sistēma saprotama, bija pavisam apjukuši. Pie kam – viņi paši nemaz nelūdza palīdzību.
“Ğimene bija atbraukusi uz dievkalpojumu Dublinā. Parunājāmies. Vārds pa vārdam, un sapratu, ka viņiem iet pavisam grūti. Pie kam vecāki tādi bikli…, jutu, ka viņi paši netiks galā,” Natālijas gadījumu atceras Inguna.
Un tieši viņa bija tā, kas palīdzēja Natālijas mammai gan pabalstu lietas kārtot, gan ziedojumu kontu organizēt. Un tā nav vienīgā Ingunas iniciatīva. Arī palīdzība mazajam Ernestam Latvijā, arī Armandam no Alūksnes, nemaz nerunājot par aktīvu līdzdarbošanos akcijā “Skolas soma” vēl šoruden, kas arī pieskaitāma Ingunas labajiem darbiem.
Ja labdarības tirdziņam kas jāsarūpē, Ingūna ir pirmā: “Es piesakos izcept 300 pīrāgus.”
Ja uz Īriju ciemos brauc latviešu koristi vai baznīcas ļaudis, tad visi zin,- Mieži savā mājā izmitinās un pabaros visamz astoņus cilvēkus.
“Inguna un Imants nekad neatteiks arī tad, ja kāds palicis bez pajumtes. Viņu mājas durvis, tāpat kā sirdis, arvien ir atvērtas,” par Miežiem saka draudzes cilvēki. Reizēm divas, reizēm pat trīs nedēļas viņi pie sevis izmitina nelaimē nonākušos. Tad, kā saka pati Inguna, gatavojot pusdienas, uz plīts vienkārši esot jāuzliek lielāks katls maltītei. Un lielais katls patiešām tiek lietots bieži.
Latviešu Luterāņu draudzes cilvēki Īrijā īsumā viņus raksturo šādi: “Viņa – rāma, apdomīga, sirdsgudra. Viņš – izdarīgs, azartpilns, nekavējoties “ķeras vērsim pie ragiem.”
Inguna un Imants Mieži Zaļo salu par mājvietu izvēlējās pirms pieciem ar pusi gadiem, kad ğimenes galva saprata,- ğimene jābaro, puikas jāskolo, bet Latvijā ar darbiem un biznesu paliek arvien švakāk. Vispirms uz Dublinu atbrauca Imants un tūdaļ pat sāka strādāt celtniecībā. Darbs smags, bet vīrieša cienīgs, un atalgojums labs. Daļu nopelnītās naudas Imants ieguldīja savā biznesā un kopā ar līdzīpašnieci Laimu Ozolu izveidoja Īrijas latviešu interneta ziņu portālu “Baltic-Ireland”. Pēc pusotra gada viņam pievienojās Inguna ar dēliem Krišjāni un Niklāvu. Portāls ir Ingunas pirmā un vienīgā darba vieta Īrijā, neskaitot līgumu ar Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu. Vēl vēlāk uz Īriju pārcēlās arī trešais dēls – Mikus. Vienīgi meitai Līgai ir jau sava ğimene un atbilstoši diplomātiskā dienesta specifikai viņa “rotē” līdzi vīram Kasparam Ozolam (pašreiz – 3.sekretārs Latvijas vēstniecībā Ankarā) no vienas valsts un nākamo.

Ingunu un Imantu Latvijas Lepnumam 2011 pieteica Alda Šneidere (Dublina).

FOTO: Arvis Ziemelis
www.arvisphotos.com