Sestdiena, 27. aprīlis, Varda dienas: Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne

Cilvēks ar sirdsapziņu un latvieša sirdi draugiem.lv

- 06.11.2011
Sadaļas: Mēs Pasaulē - Atslēgvārdi: ,

Kopš šī gada augusta Rolands Lappuķe ir Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks par sadarbību ar diasporu. Kā liecina amata nosaukums, viņš ir tas cilvēks, kurš būs kā saikne starp mums, svešumā dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem un mūsu dzimtās valsts valdību. Kā turpmāk veidosies šīs attiecības, rādīs laiks, taču jau tagad ir skaidrs, ka daudz kas būs atkarīgs no šo amatu ieņemošā cilvēka personības.

Lai to kaut nedaudz izzinātu, nesen notikušās R.Lappuķes viesošanās laikā Īrijā aicinājām viņu uz sarunu.
Rolands Lappuķe ir uzaudzis Francijā, latviešu ģimenē. Viņa tēvs 18 gadus bijis vietējās latviešu biedrības vadītājs un arī mācītājs.Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas vispirms iemīlējies un apprecējis ārsti Diānu no Latvijas, bet 1993.gadā kļuvis par Latvijas diplomātu. Kopš tā laika R.Lappuķe strādājis gan LR vēstniecībā Vācijā, gan Ārlietu ministrijā, bijis vēstnieks Portugālē, Francijā un Spānijā. Taču pēc izglītības viņš ir zinātnieks, kurš Strasburgā ieguvis doktora grādu neiroloģijā.

Kā jūs no zinātnieka kļuvāt par diplomātu?
Pirmā grāmata latviešu valodā, ko 18 gadu vecumā izlasīju no viena vāka līdz otram, bija “Latvijas valsts izcelšanās”, ko sarakstījis sūtnis Jānis Seskis. Jau toreiz bija “klikšķis”, tomēr studijas es izvēlējos citā jomā. Bet strādājot ar savām žurkām Francijā un pēc tam Austrālijā, sapratu, ka vientulība nav priekš manis. Es esmu radīts sociālajiem kontaktiem, diplomātijā jūtos daudz vairāk savā vietā.
Apzināta vēlme kļūt par Latvijas diplomātu radās 1990.gadā. Pat sūtīju rakstisku pieteikumu 1991.jūnijā, un citādi pieteicos, līdz 1993.gadā Georgs Andrejevs mani uzaicināja diplomātiskajā dienestā. Vēlējos kļūt tieši par Latvijas diplomātu. Uzaugu tādā valstī, kur kalpot valstij ir gods. No bērnības atceros 18.novembra svinības, kurās piedalījās sūtnis Grosvalds, arī tas ir veidojis manu attieksmi pret Latviju.
Es neesmu apmierināts ar visu, kas notiek Latvijā, bet es arī neesmu zaudējis cerību un zinu, ka darbs, ko es daru, nav veltīgs. Mums ir gudri un strādīgi cilvēki un labi organizējot, mēs mākam darīt lietas. Manis paveiktais ir palīdzējis Latvijas valstij un vēl pēc gadiem var just tā sekas.

Ko Jūs domājat par attiecībām starp trimdu un emigrāciju? Nav noslēpums, ka esam ļoti dažādi un ne vienmēr saprotam viens otru. Jūs esat bijis trimdinieks, bet pašlaik strādājat ar emigrantiem.
Es strādāju ar latviešiem… Ne emigranti, ne trimdas cilvēki. Visi nav vienādi, katrs ir indivīds, bet mums ir daudz kas kopējs. Manā izpratnē viņi visi, arī jūs, esat Latvijas cilvēki, daļa no Latvijas. Nav svarīgi, kurā gadā katrs atstāja Latviju. Mans jautājums ir – ko jūs vēlaties dot Latvijai?
Es uzaugu Parīzē, mana sieva Pārdaugavā, bet mūsu uzskati par to, kas ir ģimene, ir pilnīgi vienādi. Esam precējušies jau 20 gadus. Ir sīkumi, kas liecina, ka esam auguši dažādi, taču galvenās vērtības ir pilnīgi sakritīgas. No maniem draugiem Latvijā tikai varbūt kādi 15% ir trimdinieki, pārējie ir vietējie. Es esmu viņiem vajadzīgs un viņi ir vajadzīgi man, mēs esam auguši pilnīgi atšķirīgi, esam dažādi, bet vērtības ir tādas pašas. Mēs cenšamies viens otru nepievilt, bet ir grūti nodefinēt, kas ir latviskas attiecības. Tas, kas mani interesē cilvēkā, nav tas, lai viņš pilnīgi “sakrīt” ar mani, drīzāk varu teikt – lai viņš būtu “savietojams” ar mani. Reizēm ir bijis grūti, bet es dzīvoju saskaņā ar savu cilvēka sirdsapziņu un latvieša sirdi.
Tam, kāds ir cilvēks, nav nekāda sakara ar to vai viņš ir trimdinieks vai emigrants. Ja cilvēks ir idiots, tad viņš ir idiots, neatkarīgi no tā, kur dzīvo. Es to dēvēju par “idiotu internacionāli” – tai nav robežu, cenšos tai nepiederēt un nekad ar to nesadarboties.

Ilgu laiku Latvijā valdīja uzkrītoša tendence aizbraucējus nosodīt, saukt par nodevējiem, neveiksminiekiem, kas neko nav spējuši sasniegt un tāpēc aizbrauc. Kur rodas šāds naids un dusmas?
Mēs par zemu novērtējam to, cik ļoti mēs vēl ietekmējamies no padomju laika čekas propagandas. Palasiet sešdesmito gadu rakstus, ko viņi rakstīja par trimdas latviešiem –vārds “nodevēji” tur noteikti parādījās. Tas ir iesēdies cilvēku zemapziņā padomju laikos. Joprojām un joprojām tas turpinās, mēs tiekam konsekventi ietekmēti. Es nezinu, vai tas ir apzināti vai nē, bet tā tas notiek. Latvijā piecus gadsimtus ir bijušas stipras luteriskās tradīcijas, arī latviešu tautasdziesmas taču stāsta par dzīvi, kas jādzīvo labi un skaisti. Šis nihilisms nenāk no Rietumeiropas, tas nenāk no latviešu mentalitātes, es to saistu vairāk ar totalitārismu, ar kolektīvisma ietekmi.
Man ir zināms lepnums par tiem latviešiem, kas negrib būt uz kakla citiem, bet meklē risinājumu, meklē darbu. Es nesaku, ka tas vienmēr ir pareizs lēmums- braukt uz ārzemēm, bet lepnums ir par to, ka viņi meklē risinājumu. Tam nav nekāda sakara ar nodevību. Cilvēkam ir savi pienākumi un, ja ir bērni, tad nodevība būtu necensties viņiem dot to labāko. Cilvēki ne vienmēr pieņem labākos lēmumus, bet kļūdīties ir cilvēcīgi . Šī nodevības dimensija uz manu dzīves uztveri neattiecas, bet es zinu, ka tā eksistē.

Dublinā Jūs tikāties ar Zaļās Salas latviešu organizācijām. Kā Jūs domājat, cik tas ir reāli tām apvienoties un tālāk iet kā vienotai frontei? Biedrības ir ļoti dažādas un apvieno dažādus cilvēkus.
Tas ir pavisam reāli, tas atkarīgs no jums. Cilvēkiem apvienoties nav dabiski, īpaši latviešiem, bet ir jāsaprot mērķi un intereses. Kopā darbojoties vienkārši var panākt daudz vairāk. Visā savā mūžā esmu konstatējis, ka, jo labāk cilvēki sadarbojas, jo lielāks gandarījums. Ir Ego jautājums, bet tas ir sīkums, arī nemainot pārliecību cilvēki var strādāt viena mērķa labā. Cilvēki, kas grib kaut ko darīt, parasti nāk ar savu Ego. Māksla ir saprast, kas katram svarīgi un kopā iet uz priekšu. Ja grib kaut ko panākt, kompromiss ir jāatrod un es neredzu, ka Īrijas latviešiem būtu kaut kas citādāk. Man bija prieks sēdēt pie viena galda ar šiem cilvēkiem – viņi visi ir darītāji, kuriem rūp tas, ko viņi dara, rūp latvieši, viņi grib kaut ko vairāk panākt. Tas nekas, ka ir dažādas biedrības, dažādi cilvēki. Mans tēvs pēc Parīzes kalpoja Elzasas lauku ciematā, viņš nekad kā ārzemnieks nav bijis laimīgāks kā dzīvojot tieši tur. Vienkāršu, burvīgu cilvēku vidū, kas darīja brīnišķīgas lietas. Cilvēka kvalitāte nav atkarīga no izglītības līmeņa – cilvēks ir labs, ja viņš ir labs. Izglītība maina tikai to, ka cilvēks par tām pašām lietām spēj runāt citā līmenī. Vai jūs esat labs cilvēks vai slikts cilvēks – tas ir pilnīgi neatkarīgi no diploma.

Vai ticat, ka latvieši atgriezīsies?
Tā ir katra paša darīšana. Katrs cilvēks ir ar savu likteni, ar savu gribu un zina, kāpēc kaut ko dara. Es domāju, ka daļa atgriezīsies. Man nav svarīgs tas skaitlis. Vienalga, cik atbrauks – viens, desmit, divdesmit – tas būs daudz. Katrs, kas atgriezīsies, to darīs tāpēc, ka viņš to grib, un valstij tas ir vajadzīgs. Nav svarīgi procenti, galvenais, ka brauks tie, kas grib kaut ko darīt. Manas darbības uzdevums ir lai tie, kas paliek dzīvot ārzemēs, paliek ieinteresēti kaut ko darīt Latvijai, un ir svarīgi to valstiski veicināt un organizēt. Tas var radīt plūsmu atpakaļ, taču tas nav svarīgākais. Arī tie, kas ir dusmīgi, viņiem ir jūtas pret Latviju, un viņi ir spējīgi kaut ko Latvijai dot. Protams, ir arī vienaldzīgie, tie neko nedarīs. Es ticu, ka ir daudz latviešu, kas grib un ir spējīgi kaut ko Latvijas labā darīt. Dažiem tas būs ceļš atpakaļ, dažiem – nē, bet viņi atradīs savu veidu kā palīdzēt. Un Latvijai tas ir jāveicina.

Šīs sarunas rezultātā radušās domas patiešām palīdz dzīvot. Nav nemaz tik daudz Latvijas diplomātu, aiz kuru galantās pieklājības un lieliskās oratora mākslas var saskatīt cilvēku. Cilvēku ar saviem personīgiem pārdzīvojumiem un uzskatiem. Cilvēku, kurš saredz arī mūsu, svešumā mītošo latviešu smeldzi, priekus un bēdas, kritumus un kāpumus. Kam mēs neesam bezpersonisks pūlis, ko barot ar vispārīgām frāzēm un solījumiem.
Pirms Rolands Lappuķe uzrunāja Īrijas latviešus, šķiet, daudzi skeptiski domāja, ka diez vai tiks pateikts kaut kas, ko mēs jau daudzkārt nebūtu dzirdējuši. Taču teiktais tomēr pārsteidza. Viņš vienkārši apsolīja strādāt, lai mums palīdzētu neizzust Pasaules plašumos. Neaicināja atgriezties, bārstot nerealizējamus solījumus, nestāstīja par to, cik svarīgi ir saglabāt latvietību, tradīcijas un valodu. Atstājot katra paša ziņā lemšanu par to, kur un kā dzīvot, Rolands Lappuķe tikai aicināja neizsvītrot Latviju no mūsu dzīvēm: “Varbūt arī šeit aug kāds mazs puisēns Rolandiņš, kurš reiz gribēs dzīvot Latvijā un runāt latviski…”

FOTO: baltic-ireland.ie


  1. Skiet, ka Lappukes k-gs tiesam ir piemerots sim amatma, ne tikai savas izglitibas un personigas dzives pieredzes pec, bet ari faktu, ka vins spej izprast latviesu, kuri dzivo arzemes problemas vai spejas palidzet Latvijai.



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie