Liepājnieks Anglijā paverdzina tautiešus

Solīda darbā iekārtošanas firma un dāsnas atlīdzības solījumi ir tikai aizsegs tam, lai no Latvijas uz Angliju tiktu sūtīti darba meklētāji, kuri pēc tam spiesti nelegāli, bez jebkādiem īres līgumiem un darba tiesiskām attiecībām smagi strādāt, lai, dzīvojot pusbadā, kaut ko atlicinātu sev. Jo prāvāko ienākumu daļa pievāc cilvēks, kas šo darbu organizē. “Kurzemes Vārds” noskaidroja, ka šis cilvēks ir bijušais liepājnieks Juris Štāls.

Izvēlas piesardzīgi
Šī labi izplānotā shēma nāca gaismā, kad pavasarī divi liepājnieki meklēja iespēju vairāk nopelnīt. Ivetas un viņas vīra ģimenē aug divi pusaudži, kuri vajadzības kļūst aizvien lielākas. Taču uz vietas viņi nekādi nespēja atrast nodarbi, lai varētu stabili nodrošināt materiālās vajadzības. Piemēram, Ivetai valsts iastādē alga bijusi tikai mazliet lielāka par minimālo. Tādēļ, kā jau daudzi tautieši, viņi lūkojušies Anglijas virzienā. Lai nerastos nevajadzīgas problēmas, viņi vēlējās iet oficiālu ceļu, izvēloties licencētu darbā iekārtošanas firmu “Aventus Latvia”. Tā par 300 latiem abiem solījusi pakošanas darbu uzņēmumā “Kerry Foods Limited” Linkolnšīras provinces Spaldingas pilsētā. Solīta 40 stundu darba nedēļa, saņemot 6,08 mārciņas stundā. Līgumā nav norādīts, taču mutiski firmā apgalvots un viņu relāmā norādīts, ka par virsstundu darbu viņi saņemšot 11 mārciņas stundā. Tāpat strādājošajiem nodrošina dzīvesvietu par 65 mārciņām nedēļā. Un, ja ir vēlēšanās izmantot darba devēja transportu, tad tas maksāšot piecas mārciņas. “Lai gan bijām piesardzīgi, jo daudz dzirdējām par krāpšanas gadījumiem, šoreiz firmai nolēmām uzticēties. Galu galā valsts iestādes tās darbību ir akceptējušas. Firmas ” Aventus Latvia” sludinājumi pieejami Nodarbinātības valsts dienesta telpās,” norāda Iveta.

Sagaida Oļegs, komandē Juris
Iveta un viņas vīrs nokārtojuši visas formalitātes, sēdušies lidmašīnā un devušies prom. Kad nokļuvuši Spaldingā, pazvanījuši pa “Aventus Latvia” norādīto tālruni puisim vārdā Oļegs, kurš, kā norunāts, ieradies pēc viņiem ar mikroautobusu un aizvedis uz solīto dzīvesvietu Holbīčā, Oksfordgardenā.
“Jau tajā pašā vakarā Oļegs pavēlēja samaksāt 260 mārciņas – par divu nedēļu dzīvošanu. Tas nekas, ka nedēļa bija jau pusē. Oļegs vēl paziņoja, ka nezin, kad būs darbs. Taču, kad pati stingri iebildu, ka neesmu šeit atbraukusi maksāt par sēdēšanu istabā, nākamajā rītā tomēr jau strādājām,” atzīst Iveta. Viņa ar vīru tur pabijusi nepilnas trīs nedēļas, līdz sapratusi, ka tā ir viena labi izplānota naudas slaukšanas un tautiešu izkalpināšanas mašinērija, kur strādnieki ir aboslūti beztiesiskā stāvoklī, un viņus aptīra”, cik vien iespējams.
Vispirms jau neviens pat neieminējās kaut ko par darba līguma vai īres līguma slēgšanu. Dzīvoja viņi abi vienā no trim mājiņas istabām, kur katrā bija sabāzti pa diviem vergiem. Katrs no tiem maksāja nedēļa 65 mārciņas plus vēl 10 par komunālajiem pakalpojumiem. Nedēļa viņi pa sešiem tātad maksāja 450 mārciņas, lai gan visa šī trīsistabu mitekļa īres tirgus cena ir tikai ap 120 mārciņām. Peļņa tikusi kādai galvenajai personai, kas tur visu rīkojot, vārdā Juris. Strādnieki paši viņu neredzot, Juri pat nedrīkstot traucēt bez ļoti būtiska iemesla.
Viņa labā roka – Oļegs (iespējams, ka Jura dzīvesbiedres brālis no Jēkabpils) arī dzīvojot uz strādnieku rēķina, no katra par vešanu uz darbu ik dienas iekasējot pa piecām mārciņām. Jo, atšķirībā no “Aventus Latvia” solītā, ka uz darbu varēs aiziet kājām, tas nav bijis iespējams, jo viņi vienmēr vesti pārdesmit kilometru attālumā.
Solītā darbavieta “Kerry Foods Limited” turpat līdzās arī bijusi, taču neesot manīts, ka tur kāds no Jura dzimtcilvēkiem strādātu. Tā vietā cilvēki katrreiz vesti uz savu vietu – te mizot kartupeļus, te stādīt puķes.
Ivetai algu maksāja aploksnē, vīram – kaut kādos mistiskos čekos, ko varēja atprečot naudā pārdesmit kilometru attālajā Spaldingā. Lai tur nokļūtu, jāmaksā Oļegam 5 mārciņas. Un vēl – šos čekus ļoti bieži nebija iespējams atprečot. Vienkārši pasaka: naudas nav, pienāciet citu dienu!
Viendien, kad Ivetas vīrs šo čeku nav varējis atprečot naudā, Oļegs izgrābstījis no Ivetas aploksnes visu naudu un vēl licis no kaimiņiem aizņemties, jo, lūk, Jurim parādā palikt nedrīkstot. Tā viņi tur vadījuši dienas, badojoties vai ēdot ceptus kartupeļus un saprotot, ka te ir īsta 21. gadsimta verdzības iekārta. Sūdzēties nedrīkstot, pārējie brīdinājuši . Acīmredzot, iebaidīti. Tad varot veselu nedēļu darbu nedod, vai vispār uz ielas izmest. Iveta mēģinājusi sazvanīt Latvijas vēstniecību, taču uz norādītajiem numuriem neviens nav atbildējis.
Reiz Imantam darbā pat čeks nav iedots, tad mērs bijis pilns, un Iveta Oļegam veltījusi skarbākus vārdus, pavēstījusi, ka grasās sūdzēties par šo sistēmu. Un tad viņu tālrunī atskanējis zvans, un runātājs bijis neviens cits, kā pats Juris. “Ko jūs te iedomājieties kaut kādas pravas kačāt!” viņš bļaustījies. Kad Iveta teikusi, ka viņš ir parādā naudu, Juris pavēlējis vīram, lai aizverot muti savai sievai, kamēr vīri runā. Piedraudējis, ka tūlīt pat varot aizbraukt un izmest viņus laukā. Un, lai nekur nedomājot sūdzēties, jo viņam ar Rīgas firmu neesot nekāda sakara.
“Nebiju gaidījusi, ka kaut kas tāds iespējams 21. gadsimtā, turklāt tādā labklājīgā valstī. Mēs vairs negribējām atbalstīt šādu biznesu, tādēļ devāmies prom. Loģiski, ka iedzīvojāmies zaudējumos, tāpēc prasīsim naudu no firmas atpakaļ,” piebilda Iveta. Tagad arī līgums ar “Aventus Lativa” viņai šķiet dīvains. Jo izrādās, ka viņi maksājuši naudu nevis par iekārtošanu darbā, bet gan par CV , motviācijas vēstules, rekomendāciju, sertifikātu un citu dokumentu sagatavošanu un tulkošanu. Taču diez vai Jurim kaut kādi CV un sertifikāti sūtīti.

Māte liek pakļauties dēla disciplīnai
To, ka J.Štāla aktivitātes nav pārspīlētas, apliecināja arī Signe Millere no Rīgas rajona, kura socialajā portālā atsaucās uz aicinājumu sniegt ziņas par lielo Juri no Spaldingas. Viņa pastāstīja, ka kopā ar vēl trīs jauniešiem pērn augustā atsaukusies uz sludinājumu, un esot notikusi sarakste ar J. Štāla māti, kura tobrīd dzīvojusi Liepājā, Laumas rajonā. ” Viņa mājās dzīvosiet. viņš arī piemeklēs darbus. viņa iestrādātajai disciplīnai jāpakļaujas….. Sākumā darbs liksies smags, kamēr pieradīsiet,” brīdinājusi Jura mamma.
Signe un vēl trīs jaunieši devušies turp. Viens no viņiem ieradies mazliet vēlāk, un jaunieši vēlējušies, lai šim puisim ierāda dzīvesvietu pie viņiem. Un Juris jau tad pirmoreiz uzrēcis, lai neiedomājas uzstādīt kaut kādas prasības. Bet pats mokošākais bijis, ka visu laiku vajadzēja būt gatavam doties uz darbu. “Varēja septiņos no rīta pazvanīt un pateikt, ka pēc 10 minūtēm jādodas uz darbu. Ja atteiksies, var izmest uz ielas. Tas bija vājprāts! Pat uz veikalu gājām ar darba drēbēm somā,” atceras Signe. Un, protams, par īri maksājuši trīskārt, un alga, ko Juris pamatīgi apcirpis, saņemta aplosknēs. Tādēļ jaunieši samērā ātri laidušies no turienes prom. Vēlāk, kad saņemts nodokļu paziņojums, apliecinājies, ka darbs pie Jura bijis absolūti nelegāls , jo nekādos dokumentos nefigurēja.
Ar pašu J. Štālu “Kurzemes Vārdam” sazināties neizdevās, jo tālruņa numurs, kas darbojies pērn, tagad ir atslēgts. Zināms tikai, ka J. Štāls ir ap 30 gadu vecs liepājnieks, kurš biznesu, kas, kā tagad izrādās, ir ļoti savdabīgs, uzsācis pirms apmēram trim gadiem. Un viņa labā muguras loka ap 60 iebiedētu tautiešu pēc noregulētas shēmas – viņi visi maksājot reālai tirgus situācijai neadekvātu cenu par dzīvesvietu un transportu, tāpat pastāv aizdomas, ka šī lunkanā liepājnieka kabatā ieplūst arī viņu virsstundu darba samaksa.

Firmai sava versija
SIA “Aventus Latvia”, ar kuras starpniecību Latvijas ļaudis nonāk tautieša J. Štāla beztiesiskā verdzībā, patiesi atrodas NVA licencēto darbā iekārtošanas firmu sarakstā.
Kad “Kurzemes Vārds” sazinājās ar firmas pārstāvi Aleksandrinu, viņa radīja izbrīnītas personas iespaidu. “Ivetai ar vīru noteiktajā laikā vajadzēja ierasties “Kerry Food”, taču viņi to neizdarīja, tādēļ pārkāpa līguma noteikumus. Viņi izvēlējās strādāt citā aģentūrā, un par to mums paziņoja tikai tad, kad atbrauca atpakaļ,” savu notikušā skaidrojumu klāstīja Aleksandrina. Bet Jura Štāla vārds viņai zināms, jo ar šo personu sadarbošanās notiek tikai par dzīvesvietām. Viņai neesot bijis ne jausmas, ka J.Štāls organizējot kaut kādus darbus. “Aventus Latvia” par to neesot atbildīga. Vaicāta pēc J. Štāla tālruņa numura, Aleksandrina atzina, ka viņiem esot tikai Jura palīga Oļega numurs. Un tā arī nespēja atbildēt uz jautājumu, cik nopietni var paļauties uz sadarbību ar cilvēku, ar kuru viņi pat nespēj sazināties. Taču Aleksandrinas spriedums ir skaidrs – liepājnieki paši nav ieradušies darbavietā un labprātīgi izvēlējušies citu darba debvēju.
“Salti meli!” šādi apgalvojumi sanikno Ivetu. “Es firmai aizrakstīju par šīm problēmām, un man viņi ne vārda nepārmeta, ka neesam ieradušies “Kerry Food”. Tik tēloja izbrīnotos un vaicāja, kas mums tur nepatika?
Visiem, kas tur ieradās ar “Aventus Latvia” ceļazīmi, lapās kā darbavieta bija norādīts “Kerry Food”. Tik neviens tur nestrādāja, visiem vajadzēja ierasties pie Oļega, kurš paziņoja, ka viņš organizēs darbu. Acīmredzot,t tā ir labi noregulēta shēma, kā izvairīties no atbildības, un visu vainu uzvelt pašiem darba meklētājiem,” pārliecināta ir Iveta.
Savukārt Nodarbinātības Valsts aģentūrā, kas izsniegusi licenci firmai “Aventus Latvia”, kad tur vērsās “Kurzemes Vārds”, tika ieteikts abiem bijušajiem strādniekiem, kuri uzskata, ka cietuši firmas negodprātīgās darbības dēļ, rakstīt sūdzību NVA. Un, kad aģentūra saņems inoformāciju, tiks lemts, vai firma saucama pie atbildības. Iveta apliecināja, ka to darīs. Savukārt “Kurzemes Vārds” šo informāciju ir nosūtījis arī Latvijas vēstniecībai Lielbritānijā ar lūgumu, lai tā par latviešu paverdzināšanu un nelegālo uzņēmējdarbību informētu attiecīgās britu varasiestādes un sadarbotos šī nelegālā rūpala apkarošanā.

Viktors Ulberts, “Kurzemes Vārds”

Raksta pārpublicēšana saskaņota ar autoru Viktoru Ulbertu.

FOTO: baltic-ireland.ie