Jaunas liecības par vecās emigrācijas latviešiem Īrijā

Izrādās, ka Īrijā “vecās” emigrācijas pārstāvji no Latvijas tomēr nav retums, tikai mēs par viņiem tikpat kā neko nezinām. Šķiet, pavisam drīz vairs nevarēsim sacīt “viņus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem”.
Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Kārlis Elferts pirmdien vēstniecībā tikās ar Ursulu Lavu-Donāti un viņas meitu Sjūzanu Dangānu.

Lai arī abu dāmu vārdi neliecina par latvisku izcelsmi, tomēr viņu saknes nāk no Latvijas. Ursulas tēvs Helmuts Donāts ir dzimis un uzaudzis Rīgā, tur arī apprecējies. 1930.gadā viņš nopirka iesala un saldumu fabriku “Zēberga dēli” un bizness viņam iet no rokas. 1933.gadā Jelgavas lauksaimniecības izstādē Helmuta fabrikas izstrādājumi jau saņem Zelta medaļu. Taču Otrais pasaules karš, tāpat kā daudziem citiem Latvijā, Donātu ģimenes dzīvi sagriež ar kājām gaisā.
Ursulas kundzes vecākās māsas vēl paspēja piedzimt Rīgā, kad īsi pirms kara (1939.g.) Donātu ģimene devās bēgļu gaitās. Jaunākā māsa, mazā Urzula jau piedzima Polijas pilsētā Lodzā. Kara beigās, kad padomju karaspēks iesoļoja Polijā, ģimene devās vēl tālāk uz rietumiem, līdz kamēr dažādu likteņa lemtu sakritību dēļ nonāca Īrijā.
Īpaša interese par Donātu ģimeni radās pēc tam, kad vēstnieka kundze Anta Spunde pavisam nejauši uzzināja – Sjūzanas vecaistēvs un vecāmāte bijuši leģendārā Kilbērijas kūdras rūpnīcas direktora, latvieša Konrāda Pētersona ģimenes draugi.
Tikšanās reizē vēstniecībā Ursula dalījās savās atmiņās par pēckara gadiem Īrijā, iepazīstināja vēstnieku un šī raksta autori ar dokumentiem un fotogrāfijām, ko viešņas bija paņēmušas līdzi, kā arī atbildēja uz jautājumiem. Šie jaunie liecinājumi ir lielisks papildinājumus materiāliem par Pētersonu dzīvi Īrijā un vienlaicīgi arī pavisam jauns stāsts par Donātu ģimenes likteņgaitām Zaļajā salā.

FOTO: Sandra Bondarevska