Pirmdiena, 22. aprīlis, Varda dienas: Armanda, Armands

Drošsirdīgais cīnītājs Daniels draugiem.lv

- 01.06.2014

Musu_mazais_Daniels__)_1-002Jau vairākus gadus portāls uztur tradīciju un 1.jūnijā – Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā raksta par ģimenēm ar bērniem. Šie stāsti vienmēr ir īpaši, jo tajos ir ļoti daudz emociju – prieka, sāpju, mīlestības un cerību.
Šoreiz par to, ko nācās piedzīvot jaunai ģimenei, pasaulē ienākot dēliņam Danielam, stāsta viņa māmiņa Alīna Barone.

“Katram cilvēkam dzīvē ir savi sapņi, savi mērķi, nepiepildīti solījumi, kurus mērķtiecīgi, soli pa solim, vēlamies piepildīt savā dzīvē.
Arī mūsu ģimenei bija savi sapņi un mērķi. Gribējās ne tikai laimīgu un Dieva svētītu ģimeni, bet gribējās daudz ko sasniegt, atgriezties no Īrijas atpakaļ mūsu mazajā, mīļajā Latvijā ar dzīves un darba pieredzi, ar bērniņu, kurš bija jau pieteicis savu vēlēšanos ienākt šajā pasaulē.
Bet pavisam negaidot mūsu ģimenei bija jāapstājas, jāatstāj sapņi un nospraustie mērķi. Dzīvi nācās pakārtot mūsu mazajam dēliņam Danielam, kurš piedzima ar ļoti nopietnu sirdskaiti – kreisās sirds hipoplāzijas sindroms (Hypoplastic left heart syndrome). Protams, mērķi un sapņi bija, bet tikai pavisam citi.
Tā nu sanāca, ka visu grūtniecības laiku jutos labi un USG procedūras laikā ārsti nepamanīja šo problēmu, kuru var saskatīt jau 20 grūtniecības nedēļā. Mēs pat nenojautām, kas mūs sagaida un kādiem pārbaudījumiem mums būs jāiet cauri. Satraukums jau sākās, kad mazais Daniels piedzima ar zilganiem pirkstu galiņiem gan rokām, gan kājām un ārsti saklausīja nelielus troksnīšus sirsniņā. Bet ārsti mūs nomierināja, ka tā esot ar daudziem zīdainīšiem.
Tāpēc mēs nesatraucāmies un nevarējām vien sagaidīt to dienu, kad dosimies mājās. Bet, tad naktī, 12 h pirms braukšanas mājās, dēliņam palika slikti, raudāja bez apstājas, ādas krāsa palika pelēcīgi zila un bija smaga elpošana. Nekavējoties ārsti sāka veikt pārbaudes, izslēdzot, vienu pēc otras, dažādas slimības un pēc vairāku stundu neziņas un mazā Daniela prombūtnes, sapratām, ka ir kaut kas ļoti nopietns. Beidzot mūs abus ar vīru pasauca ārsts. Bija pagājušas tikai dažas stundas, bet mēs tik tikko spējām atpazīt savu mazo dēliņu. Viņš vairs nevarēja patstāvīgi elpot, viņš bija pieslēgts pie sistēmām. Viņa dzīvība bija atkarīga no šo aparātu un sistēmu darbības. Mums bija sāpīgi redzēt Danielu tādā stāvoklī un tad sekoja diagnoze.
Tajā brīdi man likās, ka zūd pamats zem kājām. Bet mums bija jāizlemj, mēs nedrīkstējām būt vāji, krist panikā. Ārsti izskaidroja situāciju un sapratām, ka viss tālākais būs atkarīgs no mūsu lēmuma. Dēliņš bija jānogādā Dublinā, ceļš no Korkas bija tāls, ārsti brīdināja, ka mazais ceļu var neizturēt. Bija smagi to dzirdēt, bet, ja nevedīs, tad nebūs izmantota šī vienīgā iespēja. Un mēs pieņēmām lēmumu – jāved, jo ja Dievs mums viņu ir dāvājis, tad mums jācīnās par viņa dzīvību līdz galam. Katra minūte bija svarīga. Sagatavošanās pārvešanai paņēma daudz laika un kad Daniela stāvoklis stabilizējās, ārstu brigāde ar mazo Danielu devās ceļā. Mēs viņiem sekojām ar savu mašīnu.

Visu šo laiku, mūsu vecāki, radi, draugi un paziņas gan Īrijā, gan Latvijā lūdza Dievu par mazā Daniela glābšanu. Un mūsos iestājās miers, braucām uz Dublinu, ik pa laikam ārsts, kas atradās blakus Danielam, zvanīja un teica, ka mazais turas braši un stāvoklis, kaut arī smags, bet bija stabils.
Tālāk sākās nezināmais. Kas būs, ko darīs? Dublinā bez vilcināšanās mums tika norīkots konsultants, bija jau norunāta satikšanās ar kardiologu. Mums izstāstīja visu par diagnozi un tālāko rīcību, iespējām. Mēs atkal bijām izvēles priekšā, bija 3 ceļi un visi vienādi smagi un pārbaudījumu pilni. Sirds transplantāciju mēs izslēdzām, jo zīdainim tā ir praktiski neiespējama. Atlika nedarīt neko un ļaut dēliņam aiziet vai iet cauri 3 ļoti smagām un arī dzīvībai bīstamām operācijām. Domās jau bijām izlēmuši, tikai un vienīgi operācijas, bet nelika mierā doma – cik tas maksās? Vai spēsim? Kur atrast naudu? Un kad ārsts pateica, ka operācijas, aprūpe un zāles ir par brīvu, mēs raudājām, jo nespējām tam noticēt.
Pēc lēmuma pieņemšanas sākās sagatavošanās pirmajai operācijai, jo tā bija jāveic pēc iespējas ātrāk. Tas garantēja lielāku izdošanās procentu. Ārsts – konsultants mums izstāstīja visu par operāciju, par aprūpi, mēs tikām apmācīti tik daudzām lietām, lai paši spētu palīdzēt dēliņam, ja rastos tāda nepieciešamība. Gribas teikt lielu paldies Īrijas ārstiem par atbalstu, par aprūpi, mēs tiešām bijām pārsteigti par viņu attieksmi pret mums un mūsu dēliņu, mums likās, ka mēs viņiem esam vienīgie un svarīgākie. Bet tā jūtas ikviens vecāks, kurš nonāk šajā hospitālī – Our Lady’s Children’s Hospital, Crumlin. Īpašu paldies jāsaka mūsu kardiologam Kevin Walsh un profesoram Mark Redmond. Tie ir fantastiski cilvēki – māsiņas, ārsti, viss personāls. Katram vecākam bija konsultants pie kura varēja griezties jebkurā laikā, ja bija jautājumi vai neskaidrības. Mēs pilnībā uzticējāmies ārstiem.
Pirmā operācija izdevās. Varējām atvilkt elpu, sakopot domas un pakārtot savu dzīvi dēliņa vajadzībām. Tieši šis pirmais gads bija grūts, jo pirmajā gadā tika veiktas 2 operācijas, ļoti daudz laika tika pavadīts hospitālī. Mums sākumā likās, ka audzināt bērnu ar nopietnu sirdskaiti būs grūti. Jā, neslēpšu, bija bail, satraucāmies par katru sīkumu, bija šaubas vai tiksim galā paši saviem spēkiem. Bet tikām un par to liels prieks.
Varētu vēl rakstīt daudz un ļoti gari. Šīs atmiņas ir ļoti svaigas un tik nesenas, jo mūsu Danielam ir tikai 2,5 gadi, bet aiz muguras jau visas 3 operācijas. Mūsu puika, par spīti visām prognozēm, ir dzīvespriecīgs, veselīgs, ļoti aktīvs un nekas neliecina, ka ir pārciestas smagas operācijas. Visas grūtības ir aiz muguras un, pateicoties ārstiem, mēs zinām, ka mūsu ģimenīte atkal var sapņot, varam nospraust jaunus mērķus un zinām, ka ar Dievpalīgu mums viss izdosies.
Gribas novēlēt visiem vecākiem un bērniem rast dzīvesprieku, nepārstāt sapņot, pat tad, kad izmainās jūsu dzīve. Mīliet savus bērnus un pakārtojiet savu dzīvi tā, lai Jūs visi būtu ieguvēji. Sapņojiet, dzīve ir tik brīnišķīga!”

FOTO: No Baronu ģimenes arhīva


  1. Man pat asaras acīs saskrēja.
    Lai jums viss izdodas!

  2. lai viss izdodas un mazais izveseļojas,bet kur gan var būt tik naivi un uzticēties ārstiem Īrijā…

  3. Šajā gadījumā uzticamies Īrijas ārstiem, jo Latvijā ar šo diagnozi nav pieredzes operēt un visi brauc operēties uz Vāciju. Šeit veikamīgi gadiem taisa šīs operācijas…

  4. Aira - IRELAND saka:

    Īrijas ārsti!? Es arī esmu pateicīga Īrijas ārstiem.

  5. Paldies Dievam par so pasargajumu un vadību! Paldies ārstiem šeit Īrija! Paldies Īrijas veselības sistēmai, kad dod iespēju veikt tik sarežģītas un dzīvībai nozīmīgas operācijas par valsts līdzekļiem. Tas mums jāatzīst, lai cik ar butu patriotiski mes noskaņoti, ka loti biezi šeit Īrija mes jūtamies drošāki par savu jeb bernu veselibu, neka sava zeme… Ari es personīgi varu teikt paldies Irijas ārstiem un veselības sistēmai! Protams, viss vienmer ir relatīvi un situācijas ir dažādas, bet tomer kopumā Īrija ir loti labi speciālisti, aparatūras, attieksme, aprūpe. 

  6. Galigi nepiekritu…arsti irija ir briesmigi,iespejams tas atkarigs no rajona.Es savu meitinu pazaudeju 7 men… Viss riteja ideali,bet tas 3 Ned man bija auksts asinsspiediens UN neviens pilnigi neko nedarija… Lidz sirsninja apstajas… Tas notika paris dienas Atpakal…Kas ta lauz sirdi… Tadel nekad nepiekritisu Ka te ir labi arsti….

  7. Bezatbildīgu ārstu pietiek arī Latvija, kuri pēc asins analīžu rezultātiem, vai nu nesaprot vai arī nevēlas saprast, ka jāpasaka pacientam, ka ir nopietna slimība. Nav runa par to, kur ārsti labāki, bet šajā situācija mans mazdēliņš ir dzīvs, vesels, pateicoties ārstu kompetencei un profesionalitātei. Protams, žēl, ka ir tādi atgadīgumi, tā ir nelaime, jūtu līdzi. Manā ģimenē bija līdzīga situācija kā Inesei, tas notika Latvijā un mans mazais brālītis nomira. Tā ir traģēdija vecākiem.

  8. Protams, visur ir gan labi, gan ne tik atbildīgi un gudri ārsti. Nolaidības ar tam sekojošam nelaimēm ir visur. Inese, mana līdzjūtība Tev. Ja, nezinu kāpēc daudzi ārsti tiesi šeit Īrija paaugstinatam asinsspiedienam nepievērš attiecīgu vērību. Ari man bija si problēma un lidz ar to loti nopietni sarežģījumi dzemdību laika. Bet tad attiecīgi loti labs ārsts mani un manu bernu izglāba.  Tādēļ, ka jau teicu, viss ir relatīvi. Ja notiek nelaime, ir tikai saprotams, ka rodas dziļš aizvainojums. Lai Dievs sarga. 

  9. Viss ir atkarīgs no ārsta. Es pašlaik esmu slimnīcā pati deļ tā, ka bēbis par mazu ir. Un šo 3 nedēļu laikā ļoti daudzas grūtnieces ir bijušas ar paaugstinātu asinsspiedienu. Tā, ka nevar teikt, ka visur vienādi tie ārsti.



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie