Neviens no mums nenožēlo, ka atgriezāmies Latvijā

Daļa no Īrijā dzīvojošajiem latviešiem ik pa laikam aizdomājas par atgriešanos Latvijā jeb “kā būtu, ja būtu…”. Vītolu ģimene (attēlā), kura agrāk dzīvoja Limerikas pusē, ne tikai domāja par tādu iespēju, bet to tiešām realizēja, un, kā paši saka: “neviens no mums nenožēlo, ka atgriezāmies Latvijā”.
Kāda tad Kristīnei, Raitim un viņu četriem bērniem bija šī atgriešanās?

Kristīne Vītola laipni piekrita dalīties savos iespaidos ar portālu baltic-ireland.ie.

b-i: Vai lēmuma pieņemšana bija grūta? Vai tas bija tāds spontāns lēmums vai tika plānots ilgtermiņā?
L.V: Vēl pagājušajā vasarā, būdama Latvijā, mammai teicu, ka es atpakaļ neatgriezīšos. Četras dienas pirms atgriešanās Īrijā satikām draugus, kuri teica, ka Kazdangā esot viena ferma, kuru vajag „uzstutēt”. Tikāmies ar īpašnieku, kuru jau pazinām iepriekš. Mazliet parunājām, viņš piedāvāja ne tikai darbu, bet arī dzīvesvietu – trīsistabu dzīvokli. Dienā, kad izlidojām no Latvijas, vēlreiz tikāmies ar īpašnieku, tad arī norunājām, ka atgriežamies aprīlī. Netālu no fermas atrodas remontējama māja, bijusī barona klēts, par kuras pirkšanu pašlaik runājam.

b-i: Cita varianta, kur atgriezties (māja, dzīvoklis), jums nebija?
K.V.: Mums ir divistabu dzīvoklis Ventspilī, bet ar četriem bērniem ir grūti dzīvot dzīvoklī. Pašlaik dzīvojam pie Raita tēva, Valtaiķos, Laidu pagasts, Kuldīgas novads (tas ir 7 km no Kazdangas).

b-i: Vai jums palīdzēja radi un draugi (piem., atrast darbu Latvijā, ar padomiem vai praktiski)?
K.V.: Radi palīdz gan morāli, gan ar padomu, lai mums būtu vieglāk iejusties Latvijas vidē, piem., kur labāk iepirkties, gan tīri praktiski, pieskatīt bērnus, kamēr pieaugušie ir aizņemti.

b-i: Tagad Latvijā esat nodzīvojuši jau divus mēnešus, kas šajā laikā bija pats grūtākais?
K.V.: Pats grūtākais, manuprāt, bija apzināties, ka esam atgriezušies, nevis atbraukuši ciemos, un tas, ka tagad dzīvojam laukos, kur maz veikalu un ļoti trūcīgs preču sortiments.

b-i: Vai bija kādi pārsteigumi (piem., piena cena veikalā)?
K.V.: Jā, tieši tā, šausminājos par piena un maizes cenām veikalā un par to, ka ir siera produkts, sviesta produkts.

b-i: Vai jums abiem jau ir darbs?
K.V.: Raitis strādā, pagaidām taisa ceļus. Viņš strādā uz ekskavatora. Man arī ir iesāktas sarunas par darbu.

b-i: Jautājums, kas noteikti interesē visus vecākus – kā bērnus uzņēma skolā?
K.V.: Skola puišiem ir kolosāla, pasniedzēji dara visu, lai viņiem atvieglotu mācības. Maija beigās zēnus uzņēma skolā, atbilstoši viņu vecumam – 4. un 6. klasē. Tagad zēni apmeklē skolu un mācas kopā ar tiem bērniem, kuriem ir vajadzīgi „vasaras darbi”, tikai viņiem ir sava programma. Var teikt, ka skolotājs ar viņiem strādā individuāli. Kristiāns “vasaras darbos” mācīsies krievu valodas rakstību un Latvijas vēsturi, jo šos priekšmetus vispār nebija mācījies, bet Roberts – latviešu valodu un dabas zinības. Puišiem ir pusgada atzīme, Latvijas un Īrijas novērtējums. Daļu Īrijā mācītu mācību priekšmetu gan nevērtēja, jo tādus Latvijā vēl vai pavisam nemāca. Kopumā visas atzīmes ir robežās no 7 līdz 10, tikai latviešu valodā Robertam – 5, bet Kristiānam – 6.
Meita Meldra septembrī sāks iet dārziņā, Edvards (jaunākais) vēl gaida savu rindu.

b-i: Vai tam, ka atgriezāties aprīlī, bija kādi iemesli? Vai tas nozīmē, ka arī citiem jūs ieteiktu braukt uz Latviju mācību gada beigās nevis uz 1. septembri?
K.V.: Par cik plānojām dzīvot laukos, pavasarī sākās zemes darbi, tamdēļ arī domājām par atgriešanos pavasarī. Cerējām, ka skola uzņems bērnus jau pavasarī skolā, lai mums būtu laiks vasarā vēl pamācīties to, kas pietrūkst. Tā arī notika. Tikai esot šeit, uzzinājām, ka skolai izglītības pārvaldei bija jāiesniedz skolēnu saraksts nākamajam mācību gadam 27. maijā. Līdz ar to, skola varēja novērtēt bērnus, vai viņi izglītības ziņā atbilst savam klasēm, un pieprasīt papildus finansējumu. Ar Īrijas skolu vienojāmies, ka bērni pabeigs skolu jau aprīlī, arī diagnosticējošos pārbaudes darbus Īrijā bērni kārtoja agrāk, kā citi un arī Latvijā paguva nokārtot diagnosticējošos pārbaudes darbus.
Mans ieteikums – atgriezties lauku skolās, kur mazāk bērnu, līdz ar to skolotājs var vairāk uzmanības vērst tieši „problemātiskam” bērnam. Sazināties ar vēlamo skolu pirms braukšanas un kopīgi nolemt par atgriešanās laiku.

b-i: Kā tu vērtē Īrijas nedēļas nogales skoliņas nozīmi? Tas deva taviem bērniem reālu labumu?
K.V.: Varu spriest tikai par nedēļas nogales skoliņu „Pūcīte” Charleville. Esmu ļoti, ļoti pateicīga Dainai par to, cik viņa labi sagatavoja manus bērnus. Daina sazinājās ar pasniedzējiem Latvijā un uzzināja, kam vairāk pievērst uzmanību, ar kādām problēmām saskaras bērni, atgriežoties Latvijā. Paši skolotāji saka, ka viņi necerēja sagaidīt tik labus rezultātus.

b-i: Īrijā bērni dejoja tautas deju kopā, vai plānojat arī Latvijā dejot tautas dejas?
K.V.: Bērni ļoti skumst pēc latviešu tautas dejām. Šeit ciematā arī dejo, bet līmenis ir stipri zemāks, kā Īrijā, jo nodarbības notiek tikai divas reizes mēnesī. Pašlaik plānojam vest bērnus uz citu pilsētu dejot, bet par to spriedīsim tuvāk rudenim.

b-i: Mūsu sarunā pirms intervijas tu teici: “Neviens no mums nenožēlo, ka atgriezāmies Latvijā”. OK, tātad Latvijā jūtaties laimīgi. Un tomēr, vai ir kaut kas tāds, kas jums Latvijā pietrūkst?
K.V.: Īrija esam sastapuši daudz jaukus cilvēkus, kuru sabiedrība mums ļoti pietrūkst. Pietrūkst arī īru laipnības, šeit tomēr cilvēki ir skarbāki, nelaipnāki.

b-i: Praktiskas dabas jautājums – kā noritēja mantu vešana, vai tas izmaksāja ļoti dārgi?
K.V.: Kurjeru pakalpojumi ir ļoti dārgi. Mēs iegādājāmies dzīvojamo vagoniņu (caravan) un divus minibusus, vienu pasažieru un vienu ar dubulto kabīni, lai pārvestu mantas paši. Raitis mazliet pārtaisīja dubultās kabīnes sēdekļus, jo ceļojām kopā ar mūsu trīs suņiem un kaķi. Laicīgi iegādājāmies prāmju biļetes. Ceļojām kopā ar manu tēvu, kurš atlidoja, lai palīdzētu mums pārcelties. Protams, ka daļu mantu nācās vest ar kurjeru. Kopumā atceļošanas izdevumi bija ap 1700Eur + ceļojuma dokumenti mūsu dzīvniekiem 300Eur.

b-i: Tu noteikti esi dzirdējusi par reemigrācijas plānu. Šis plāns paredz grozījumus Repatriācijas likumā (vēl nemaz nav ticis līdz Saeimai), kas savukārt nozīmētu, ka cilvēki, kuri ārzemēs nodzīvojuši 10 un vairāk gadus, atgriežoties Latvijā, saņemtu pārcelšanās pabalstu un arī bezdarbnieka pabalstu. Vai tavai ģimenei būtu noderējis (ja likuma grozījumi jau būtu pieņemti) kāds no šiem pabalstiem?
K.V.: Protams, ka tas būtu noderējis. Jebkāds finansiāls atbalsts dod drošības sajūtu.

b-i: Ko tu gribētu pateikt tiem, kuri grib atgriezties Latvijā, bet baidās vai šaubās?
K.V.: Mīļie tautieši, no Latvijas ir aizbraukuši tik daudz cilvēku, negribētos, lai šo tukšumu aizpildītu cittautieši. Ir tik patīkami apkārt dzirdēt tikai latviešu valodu.

b-i: Nu ko, teikšu, kā tajā dziesmā: “Lai Jums izdodas”!
K.V.: Paldies!

FOTO: no Vītolu ģimenes arhīva