Zināms, kas slēpjas aiz pseidonīma Ārija Cine

Nesen vēstījām, ka „Lata romānu” sērijā klajā nāks divi romāni par latviešiem Īrijā. Abus romānus – “Vēstule draugos” un “Zis iz ze rosols” – ir sarakstījusi Ārija Cine.
Nule tapis zināms, ka abas grāmatas dienasgaismu ieraudzīs 2016. gadā, tāpat ir atklājies noslēpums par to, kas slēpjas aiz pseidonīma Ārija Cine!

Ārija Cine nav neviens cits kā visiem labi zināmā Sandra Bondarevska (attēlā) – ilggadējā latviešu avīzes “Sveiks” galvenā redaktore un raidījuma “Piektais novads” režisore un redaktore.

Pagājušajā nedēļā Rīgā notika „Lata romānu” konkursa laureātu, kuru vidū bija arī Sandra Bondarevska, sveikšana. Pēc atgriešanās no Rīgas Sandra paviesojās arī portāla baltic-ireland.ie redakcijā un atbildēja uz dažiem jautājumiem.

b-i: Vai šie ir tavi pirmie romāni?
S.B.: Jā, tiesa, šie ir mani pirmie romāni. Pēc Maskavas Literatūras institūta beigšanas uztapa vairākas lugas, jo pēc specializācijas esmu dramaturgs, bet prozu es patiešām iepriekš rakstījusi nebiju, ja nu kaut kad agrā, agrā jaunībā.

b-i: Kāpēc tieši tagad nevis, piemēram, pirms gadiem 10 vai 20 gadiem?
S.B.: Pašā sākumā tā bija nepieciešamība. Pirms vairākiem gadiem kopā ar avīzes “Sveiks!” izdevēju nolēmām, ka derētu palaist avīzē kādu romānu turpinājumos, lai piesaistītu lasītājus. Doma nebija slikta, bet sākās problēmas ar autortiesībām. Kā tās kārtot, kā sakontaktēties ar potenciālajiem autoriem, vai jāslēdz līgumi jeb varam publicēt ar rakstisku autora atļauju un vai pēc tam nesaņemsim pretenzijas… Ar vienu vārdu sakot, vienkāršāk, bija apsēsties pie datora un uzrakstīt pašai. Toreiz “Vēstuli draugos” tad arī publicēju ar pseidonīmu, pirmo, kas iešāvās prātā. Tā uzradās Ārija Cine. Toreiz domājām arī par grāmatas izdošanu, bet uznāca krīze un “Sveiku!” slēdza. Jā, un toreiz izziņojām arī konkursu. Tas, kurš sakrās visus avīzes numurus ar romāna turpinājumiem, saņems grāmatu. Zinu, ka vairāki cilvēki patiešām krāja un pat iesniedza šos turpinājumus, bet grāmatu tā arī nesaņēma. Tagad šo parādu “Sveika!” vārdā varēšu atdot. Jāsaka gan, ka šī ir stipri pārstrādāta “Vēstules” versija, jo pirms iesniegšanas konkursam, gāju visam cauri ar svaigu aci. Bet sižets lielās līnijās ir saglabājies tas pats.
Runājot par to, kāpēc ne pirms 20 gadiem… Pirms 20 gadiem tas noteikti nebūtu iespējams, jo tad vēl pati nemaz nebiju Īrijā. Faktiski jau tikai šeit paveras tā interesantā pieredze un novērojumi – Īrija, latvieši, likteņi, sajūtas. Jo ir jau vienalga – vai gabals ir melodrāma jeb komēdija, katrs tēls ir dzīva būtne ar savu pagātni un rīcības iemesliem. Un vēl – šis tomēr ir pilnīgi neapgūts lauks, par kuru faktiski nekas nav uzrakstīts, bet, ja ir, tad nevis no “iekšpuses ”, bet skatoties no malas. Un “no malas” jau laikam nemaz nav iespējams īsti dabūt laukā to sāpi. Tad nu arī tā Īrija un Īrijas latvietis paliek tikai tā – kā fons, uz kura kaut kas notiek. Pirmais, kur varēja just, ka autors patiešām ir “iekšā” diasporā un savā mītnes valstī, bija Vilis Lācītis ar “Stroika ar skatu uz Londonu”.

b-i: Par ko stāsta romāni?
S.B.: Uz šo jautājumu īsi atbildēt nebūs viegli. “Vēstule” stāsta par Īrijas latviešiem pirmskrīzes laikā. Par to, kā aizbraukšana sagriež dzīvi ar kājām gaisā. Ģimene te un tur, atmiņas par mājām, Latvijas draugiem un tam pretī – jaunas iepazīšanās un jauni cilvēki šeit, salā.
“Rosols” savukārt ir tapis pavisam nesen un tajā daudzi jo daudzi noteikti atpazīs sevi. Nē, nē, nevienam no grāmatas varoņiem nav prototipa, bet esmu droša, ka atsevišķās epizodēs viens otrs noteikti atpazīs ne tikai savus izteicienus un jau šeit, Īrijā, tapušos specifiskos jociņus. Un kāds pavisam droši varēs arī attiecināt uz sevi vienu, otru no aprakstītajām stāsta situācijām.
Rosola varoņi, kā viņi paši sevi dēvē, ir trīs puspensionāri, tātad vecums, kad pensija strauji tuvojas, un divi jaunieši – Sintija (jeb Sinča) un smukais Ģirtiņš. Un iet viņiem diezgan raibi un arī jautri.

b-i: Vēl viens jautājums – nākotnes plāni – par ko būs nākamais romāns?
S.B.: Es ļoti, ļoti ceru, ka nākamais beidzot būs “Stāsts par Pētersoniem”.

b-i: Paldies par sarunu!
S.B.: Vienmēr laipni!

FOTO: baltic-ireland.ie