Aizbraukuši, bet ne aizmirsti

Īrijas valdības finansēta organizācija Ireland Reaching Out ir uzsākusi tā dēvēto „reverso ģenealoģiju”, raksta www.economist.com.
Tā vietā, lai gaidītu, ka cilvēki sāks meklēt savas īru saknes, tā veido ciltsrakstus no dzimtas saknēm līdz katram zaram, meklējot to īru pēcnācējus, kuri savulaik izceļoja uz Ameriku, Austrāliju un citām valstīm.

Brīvprātīgie pēc tam uzrunā šos cilvēkus, aicinot apmeklēt senču dzimteni. Organizācijas dibinātājs Mike Feerick plāno izveidot īru diasporas datu bāzi, kas ietvertu 30-40 miljonus personu vārdu.
Pērn Īrija iecēla pirmo diasporas ministru, bet šopavasar nāca klajā ar diasporas stratēģiju, kā arī valsts atbalsta simtiem grupu, kas strādā gan ar grūtībās nonākušiem īru emigrantiem, gan arī ar veiksmīgajiem. Viena no tām Connect Ireland izmanto diasporu kā “izlūkus” ienākošo investīciju piesaistīšanai, panākot, ka ārvalstu uzņēmumi rada darbavietas Īrijā.
1980. gadu sākumā tikai ducim pasaules valstu bija ministrijas, valdības departamenti vai kādas citas oficiālas iestādes, kas atbildētu par saikni ar diasporu. Daudzas valstis, tostarp Amerika, joprojām ignorē tos, kas ir pametuši valsti, izņemot nodokļu pieprasījumu nosūtīšanu. Taču tagad, tā kā palielinās diasporas, šādas iestādes izveidojušo valstu skaits ir krietni pieaudzis.

Pasaules Banka lēš, ka ārpus dzimtajām valstīm dzīvo apmēram 250 miljoni cilvēku, bet kopš 2000.gada ESAO valstīs dzīvojošo ārvalstu migrantu skaits ir pieaudzis par 38%. Taču diaspora nesastāv tikai no emigrantiem. Īrijas valdība uzskata, ka ikviens cilvēks, kam ir īru izcelsme, ir daļa no diasporas. Savukārt Izraēla uzskata, ka tai pieder jebkurš ebrejs.
Mūsdienās valstis arvien lielāku uzmanību diasporām pievērš arī finansiālu interešu dēļ. Kopš Pasaules Banka sāka publicēt naudas plūsmas pārskatus, daudzi politiķi un amatpersonas sāka domāt, ka diaspora spēj labot milzīgu klāstu valstisku nedienu – sākot no sliktas globālās reputācijas, līdz vājai infrastruktūrai vai zinātnes talantu trūkumam.
Nabadzīgās un vidēji turīgās valstis savas diasporas uzskata par naudas avotu, tomēr ekonomisti uzskata, ka neviena diaspora nevar izārstēt valsts finansiālās kaites. Lai arī recesijas laikā emigrantu naudas pārvedumi ir uzticamāki nekā tiešās ārvalstu investīcijas, tos būtiski ietekmē valūtas kursu svārstības.
Savukārt cerības, ka diaspora varētu lobēt dzimtās valsts intereses, visbiežāk neattaisnojas, jo cilvēki dzimteni bieži vien pamet ar aizvainojumu un dusmām.
“Diaspora ir spēcīgs dzinējs uz labām pārmaiņām. Šie cilvēki būs pirmie, kas iestāties par atklātību, par brīviem tirgiem vai labākas kvalitātes demokrātiju. Lielākā daļa valstu varētu to izmantot labāk,” uzskata Meksikas ģenerālkonsuls Kalifornijā González Gutiérrez.

FOTO: baltic-ireland.ie