Sērijā “Lata romāns” iznāks I. Puriņas un S. Bondarevskas grāmatas

Katru gadu sērijā “Lata romāns” iznāk 12 grāmatas – katru mēnesi pa vienai, izņēmums nebūs arī šis gads. Tomēr 2016. gads būs īpašs, jo divas no 12 grāmatām ir sarakstījušas Īrijā dzīvojošās rakstnieces! Jūlijā dienasgaismu ieraudzīs Ingas Puriņas (Mullingar) romāns “Pazuduši lidojumā”, savukārt novembrī klajā nāks Ārijas Cines jeb īstajā vārdā Sandras Bondarevskas (Longford) grāmata “Vēstule Draugos“.

Grāmatas pēcvārdā Inga Puriņa par savu grāmatu saka sekojošo:
“2014. gada martā bez pēdām izgaisa Malysia Airlines Boeing 777 pasažieru lidmašīna ar 227 pasažieriem un 12 apkalpes locekļiem. Toreiz teju vai visa pasaule, elpu aizturējusi, sekoja līdzi tās nesekmīgajiem meklējumiem. Arī es. Aizritēja dienas, nedēļas un mēneši, un pamazām jezga mēdijos ap mistiski pazudušo lidaparātu noklusa. Traģisko atgadījumu nu jau aizēnoja citi, svaigāki notikumi.
Pienāca vasara, tveicīga jūlija diena. Es no sirds to izbaudīju, zvilnot piemājas zālienā. Vasaras smarža, spoži zila debess virs galvas – paradīze zemes virsū. Un tad debess zilajos plašumos pamanīju sīku, spīdīgu punktiņu. Tas lēni pārvietojās, par manu esamību pat nenojaušot, bet man piepeši nodrebēja sirds. Lidmašīna… Un ja nu arī šī piepeši pazūd bez pēdām tāpat kā tā tur, toreiz martā? Acis nemanāmi pārskrien debesu jumam un prāta labirintos atkal sāk urdīties minējumi. Par to pašu pazudušo lidmašīnu, kura reiz izgaisa bez pēdām, līdzi paņemot 239 dzīvības. Todien vairs nekur nespēju atrast mieru, atceroties, domājot, minot… Nē, ne jau par to, kur tā palikusi, bet par tās pasažieru likteņiem. Tie vairs nav tikai 239 pasažieri, tie ir arī viņu tuvinieki, draugi, radi, kaimiņi. Tūkstošiem cilvēku dzīvēs liktenis bezjūtīgi ievilcis pavisam citu – neparedzamu, negribētu, nežēlīgu trajektoriju. Viss, par ko reiz ticis sapņots, ticis novirzīts no plānotā kursa.
Sudrabainais punktiņš debesīs jau sen pagaisis skatienam, bet mani pirksti joprojām aptvēruši nez kur pagadījušos pildspalvu, un uz papīra lapas parādās lidmašīnas siluets. Pazuduši lidojumā… Tieši tā nolemju nosaukt savu jauno garadarbu, kam ir jātop tūliņ pat. Pārāk pilna mana sirds, pārāk tukšs debess jums.
Arī Sofijas, manas grāmatas galvenās varones, lidmašīna izgaist bez pēdām, salaužot uz zemes palikušo sirdis. Un tas vairs nav izmaināms, vienalga, vai lidmašīna atkal atrodas vai nē. Piepeši itin nekas vairs nav tā, kā tam jābūt – dzīves trajektorija ir izmainīta un līkločiem vadā no pārsteiguma pie sāpēm, no smaida pie asarām. Un ikvienam no viņiem – vai tā būtu Sofija, Beāte, Amēlija vai Leo – nākas izdzīvot dvēseles mokas, zaudējot mīļu cilvēku. Tagadne piepeši savijas ar pagātni, un pagātne, apmetusi cilpu debesīs, ielec nākotnē, un nekas vairs nav saprotams, nekas vairs nav kā bijis un nekad arī vairs nebūs.
Stāsts veltīts visiem tiem, kas pazuduši lidojumā – vienalga debesīs, vai uz zemes, pazuduši savās jūtās.”

Ne mazāk daiļrunīga ir arī Sandra Bondarevska:
“Šis stāsts par Rainu tapa pirms vairākām pasaules krīzēm. Es to rakstīju vēl pirms tam, kad Eiropu bija sākusi mocīt ekonomiskā krīze un toreiz nebija sākusies arī Ukrainas krīze, par bēgļu krīzi nemaz nerunājot. Toreiz Īrija vēl joprojām baudīja Ķeltu tīģera augšupeju un salā neskaitāmas darbvietas gaidīja darba rokas. Lai arī teiciens “Pats esi savas laimes kalējs” skan lepni, ikvienu no mums pavisam konkrēti skar lielie pasaules procesi. Arī augšupejas un kritieni valstu un kontinentu līmeņos. Tā tas bijis visos laikos, sen senos, arī deviņsimto gadu astoņdesmitajos, pēc tam – divtūkstošā sākumā un arī šodien. Turklāt mūsdienās politiskais un ekonomiskais klimats pasaulē mainās tik zibenīgi, ka vēsturei viegli varam atdot jau pagājušā gada martu.
“Vēstules Draugos” savu dzīvi sāka 2007. – 2008. gadā. Tas bija laiks, kad no Latvijas uz Īriju vēlās visjaudīgākais jaunākās emigrācijas vilnis. Bija pagājuši tikai daži gadi, kopš es pati biju ieradusies Īrijā. Sev par pārsteigumu es atklāju, ka te ir iespējams strādāt tikai vienā darbvietā un nav nekādas vajadzības piehaltūrēt vēl nezin cik naudas pelnīšanas projektos, pie kam tādos, kas īstu gandarījumu nedod, bet dod tikai iespēju savilkt kopā galus. Brīvajā laikā no darba avīzes redakcijā es varēju izvēlēties darīt to, kas visvairāk iet pie sirds. Piemēram, beidzot apmeklēt teātra izrādes un lasīt grāmatas. Daudz, daudz grāmatu. Tagad to atceroties, liekas pat dīvaini: kā gan es biju dzīvojusi pirms tam?
Mans priekšnieks izdevniecībā, kura Dublinā ražoja arī latviešu avīzi “Sveiks!”, prata labi ja pārus vārdus latviski, tāpēc avīzes saturs bija pilnīgi manā pārziņā. Pieklājības un cieņas pēc savu šefu lielos vilcienos gan arvien informēju par iecerēm, galvenokārt, jaunām rubrikām. Pastāstīju viņam arī par ieceri veidot avīzes Literatūras lapu. Viņš piekrita un, kā man toreiz šķita, ne visai daudz iedziļinājās, ar ko tā tiks piepildīta. Paldies viņam par to!
Vispirms sazinājos ar dzejnieci Astrīdi Ivasku, kas toreiz jau dzīvoja Latvijā, un viņa neliedza publicēt savus lieliskos dzejprozas darbus. Protams, visvairāk fokusējos uz tiem, kas bija tapuši tieši šeit, Īrijā. Vēlāk viņai pievienojās trimdas rakstniece no kaimiņsalas Marta Landmane, pēcāk arī jaunās paaudzes dzejnieki Helmuts Feldmanis un Dzintra Grīsleja, kuriem tolaik jau bija izdoti arī pa vārsmu krājumam. Ar garo prozu tik raiti neveicās. Kurš gan apstrīdēs, ka romāns turpinājumos ir gana labs avīzes tirāžas cēlējs un interesanta lasāmviela tiem, kam ārpusē pietrūkst latviešu burtu. Ņemt kādu darbu un vienkārši pārpublicēt neļauj autortiesības, bet stāstnieki – publicēties gribētāji – pie redakcijas durvīm ar manuskriptiem padusē rindā nestāvēja. Tāpēc bija vajadzīga Ārija Cine. Ja ne savādāk, tad vismaz, lai eksperimentētu, lai pamēģinātu, kas no tā sanāks.
Un Ārijai Cinei nekas cits neatlika, kā ķerties pie darba. Turklāt tāda darba, kuru viņa iepriekš nekad nebija darījusi, ja neskaita avīžrakstus, intervijas, reportāžas un redaktora slejas. Visu vēl sarežģītāku padarīja tas, ka romānu vajadzēja rakstīt matemātiski, proti, tā, lai katrā avīzes numura atvēlētajā laukumā ietilpinātu noteiktu zīmju skaitu, turklāt katrs nākošais avīzes numurs strikti pieprasīja turpinājumu. Vēl vairāk – iepriekšējai publikācijai bija jābeidzas vismaz ar kaut kādu āķi vai intrigu, lai lasītājs vēlētos pirkt arī nākamo “Sveiku!”. Ja pirms avīzes nodošanas iedvesmas nebija, tad tā šķīst vai plīst bija jādabū, kaut vai ar varu, jeb, citiem vārdiem, Mūza bija cieši jāpiesien pie krēsla un jānotur tik ilgi, kamēr darbs padarīts. Izklausās diezgan drakoniski, bet īstenībā tik traki nemaz nebija. Šis Vēstuļu rakstīšanas laiks, lai arī saspringts, tomēr bija interesants un pat aizraujošs.
Jautāsiet, kāpēc Ārija un kāpēc Cine? Pirmkārt, tāpēc, lai romāna autores vārds nesakristu ar žurnālistes un avīzes redaktores vārdu. Otrkārt, kautrēšanās no tā, ka pirmais kucēns varētu izrādīties pat ļoti slīcināms. Treškārt, darbs bija iecerēts kā klasiska lubene un to arī no sirds centos ievērot. Man šķita, ka šādā gabalā noteikti ir nepieciešama mīlestība, ciešanas un dvēseles pārdzīvojumi, skaudrs liktenis un lasītājam, to visu lasot, ir jāraud kā trakam. Kad viss romāns bija izgājis cauri avīzei, pati vēl joprojām nevarēju novērtēt, vai tas ir labs jeb gluži pretēji – pilnīgi nelietojams. Pirmais profesionālais skolotājs, padomdevējs un kritiķis, kam nosūtīju visu darbu kopumā un lūdzu vērtējumu, bija Viesturs Vecgrāvis. Atzīstos (un es nemaz neliekuļoju), ka toreiz biju pārsteigta un pat vīlusies, kad tiekoties Rīgā, Vecgrāvja kungs man sacīja: “Šī nav lubene.” No vienas puses: varbūt labi, ka tā, no otras – bet tas taču nav tas, ko es sākotnēji biju gribējusi. Var jau būt, ka es pārāk slikti orientējos lubenēs… Vēlāk ieklausoties, ko par Cines romānu runā vietējie Īrijas lasītāji, jāsaka, ka arī viņi lasot “nebija raudājuši kā traki” un pat apgalvoja, ka kaklā ne reizes nav sakāpis kamols, vien dažubrīd galvenās varones esot bijis drusku žēl. Toreiz skaidrs bija viens, pietuvoties Irmai Grebzdei man laikam neizdosies nekad. (Tikai nepārprotiet! Es te nekādā gadījumā nedomāju, ka Irma Grebzde raksta lubenes.) Bet runājot par mana lubeniskā plāna izjukšanu, lai arī cik dīvaini tas varbūt neizklausītos, es tomēr kaut kad dzīvē noteikti gribētu uzrakstīt vienu riktīgi klasisku lubeni ar visu to, ko šis žanrs pieprasa. Nu ja, un droši vien, ka to rakstītu Ārija Cine, lai gan, kāda joda pēc ir vajadzīgs pseidonīms, ja vienalga visi zina, kas viņa īstenībā ir?”

Nemaz tik bieži negadās, ka varam lepoties ar savējiem – latviešiem Īrijā. Tomēr šis notikums, kad vienas sērijas ietvaros viena gada laikā tiks izdotas pat divas Īrijā dzīvojošo rakstnieču grāmatas, kā reiz ir tāds – lepnums un prieks par cilvēkiem, kuri dzīvo starp mums.
Esot atvaļinājumā Latvijā, neaizmirstiet iegriezties grāmatnīcā un iegādāties minētās grāmatas! Tie, kuri neplāno ceļojumu uz dzimteni, grāmatas varēs nopirkt interneta grāmatnīcās, piemēram www.janisroze.lv.

FOTO: la.lv