Demogrāfiskās izmaiņas Īrijā

Uzstājoties ar runu Svētā Patrika katedrālē diskusijas laikā Jonathan Swift festivālā 23.novembrī, bijusī prezidente Mary McAleese Īrijas iedzīvotājiem sacīja, ka viņiem nav tiesību sūdzēties par sabiedrības strauji mainīgo demogrāfiju. Šo tematu īru multimediju platformā GRIPT analizējis bijušais ĪRA brīvprātīgais, politieslodzītais, Sinn Féin atbalstītājs, vēsturnieks un publicists Dr. Matt Treacy.

Bijusī prezidente savā runā atzīmēja, ka 17% Īrijas iedzīvotāju šobrīd ir iebraucēji no citām valstīm. Mary McAleese uzskata, ka imigrācijai pakāpeniski pieaugot 2040.gada tā sasniegs jau 20 %. (2040.gads te minēts ne bez nolūka. Tieši tik ilgam laikam ir sagatavota Īrijas valsts Ilgtermiņa attīstības stratēģija, kas paredz uzlabot dzīves kvalitāti visiem Īrijas iedzīvotājiem.) Eksprezidente klausītāju uzmanību vērsa gan uz imigrācijas pozitīvo, gan negatīvo ietekmi un salīdzināja situāciju Īrijā ar citām Eiropas Savienības valstīm.
Pieskaroties migrācijas vēsturei, Mary McAleese minēja, ka pēdējā lielākā iedzīvotāju migrācija Eiropā notika pēc Otrā pasaules kara, kad sabiedroto lielvaras, cenšoties kontrolēt migrantu plūsmas, uzmanību vērsa uz to, lai maksimāli nepieļautu etniskos konfliktus, ko bija veicinājuši gan 1914. – 1918., gan 1939. –1945. gadu notikumi. Kā piemērs tam tiek minēts genocīds pret Krimas tatāriem, kuru iedzīvotāju skaits līdz 1933. gadam jau bija samazinājies par trešdaļu un iedzīvotāji tika noslepkavoti vai deportēti uz nāves nometnēm 1944.gadā. Te pieminētas arī citas etniskās grupas, piemēram, čečeni un ukraiņi, kam nācās piedzīvot līdzīgu likteni.
Kamēr miljoniem poļu un ukraiņu tika pārvietoti nevis uz jaunām mājām, bet lielākoties uz Staļina nometnēm, arī miljoniem vācu tautības cilvēku tika izvesti uz rietumiem, īpaši no Polijas, Čehoslovākijas un Ungārijas. Lai izvairītos no vietējo iedzīvotāju atriebības, daudzi vācieši pameta savas mājas brīvprātīgi, jo tiem pavisam svaigā atmiņā bija palikušas Sarkanās armijas zvērības – apmēram divu miljonu vācu sieviešu un bērnu izvarošanas gadījumu.
Etniskās tīrīšanas notikušas arī pēc 1989.gada. Sabrūkot sociālismam, etniskā spriedze dažos gadījumos noveda pat pie bruņotiem konfliktiem, kā tas notika bijušajā Dienvidslāvijā.

Rakstā tiek pieminēta arī Latvija un īpaši uzsvērts, ka kopš Staļina-Hitlera pakta līdz piecdesmito gadu vidum iedzīvotāju skaits Latvijā vai tā dēvētajā Latvijas Sociālistiskajā Republikā samazinājās līdz 60% no dzīvojošo kopskaita. Krievu kolonisti, kas ieradās kopā ar NKVD un sarkanajiem paklājiem, nozaga noslepkavoto latviešu mājas un ieņēma viņu darba vietas, bet daļa latviešu tika izsūtīta uz gulagu. Tas joprojām rada spriedzi, kaut arī to iedzīvotāju skaits, kuri sevi raksturo kā krievus, Latvijā ir samazinājies.
Publicētā raksta gala slēdziens ir lakonisks – domāšana, kuras rezultāts ir nācijas sajūtas iznīcināšana, ir ātra, neapdomīga un riskanta.

FOTO: baltic-ireland.ie