“Nevarēju iedomāties, ka bērni būs tik tālu prom”

Savu vārdamāsu Ingunu zinu un pazīstu jau kopš pirmās skolas dienas, kad abas satikāmies vienā klasē Siguldas 1.vidusskolā un līdz pat vidusskolas izlaidumam mācījāmies plecu pie pleca.
Pēc skolas beigšanas viņas dzīve turpinājās mūsu dzimtajā pilsētā, bet mana – Rīgā un pēc tam daudz tālāk pasaulē. Tad mūsu kontaktēšanās aprobežojās ar īsām vēstulītēm un apsveikumiem sociālajos tīklos un sirsnīgām tikšanās reizēm klases salidojumos.

Arī šovasar satikāmies un tapa šis stāsts par Ingunu Killo un viņas trīs bērniem, kuri savu sapņu piepildījumu ir atraduši citur pasaulē. Par latviešu ģimeni, kura savu kopības sajūtu uztur ar regulārām sarunām Skype un retām tikšanās reizēm Latvijā, jo katrs no viņiem dzīvo savā valstī.
Inguna stāsta, ka viņai ir uzauguši trīs brīnišķīgi bērni – katrs ar savu īpašo ceļu, kurā vecāki ir devuši vien kādas norādes un ieteikumus, nebremzējot viņus un neliedzot izdarīt izvēles.
Vecākais dēls Oskars, kurš tagad ir 39 gadus vecs, pēc pamatskolas izvēlējās mācīties Rīgā, Franču licejā, pēc tam sekoja sabiedrisko attiecību un politoloģijas studijas. Inguna atzīst, ka dēla aiziešana no mājām 15-16 gadu vecumā bija grūta, kā pirmā “nabas saites pārgriešana”.
Pēc studijām Oskars strādāja kino nozarē, reklamējot un pārdodot dažādu kompāniju filmas. Inguna stāsta, ka dēls dzīvoja labi, bet pēc laika saprata, ka Latvijā viņam šajā jomā nav izaugsmes iespēju, tāpēc izvēlējās pārcelties uz Londonu. Vispirms atrada darbu Century Fox filmu studijas filiālē Londonā, bet pēc vairākiem gadiem aizgāja, arī tur nesaredzot karjeras iespējas. Pašlaik viņš strādā nelielā īru kompānijā filmu industrijā un kopā ar draudzeni gaida savu pirmdzimto. Inguna atzīst, ka dēls ir iedzīvojies Londonā, integrējies britu sabiedrībā un, visticamāk, Latvijā vairs neatgriezīsies. Taču saistība ar Latviju viņam saglabājas caur brāļa biznesu, kuram Oskars palīdz ar reklāmu un dažādu pasākumu organizēšana.
Klāvs, kuram tagad ir 35, arī savulaik pārsteidza ģimeni, pēc pamatskolas atsakoties no mācībām ģimnāzijā, kur jau bija iesniegti dokumenti, un iestājoties jūrskolā Rīgā. Viņš izmācījās par kuģu stūrmani, vairākus gadus strādāja Āfrikā, bet pašlaik ir jahtas kapteinis Francijā. Kopā ar draugu Klāvs ir uzsācis savu biznesu, Rīgā atvēris alus darītavu “Ziemeļu enkurs” un par viņu Inguna saka, ka viņš ir visneprognozējamākais no bērniem. Mamma iesmej, ka uz dzīvi Latvijā dēls diezin vai atgriezīsies, jo viņam patīk saule, siltums un ūdens, bet dzimtenes ziemas nav priekš viņa.

Meita Elīza, kurai tagad ir 29 gadi, izglītību ieguva Valdorfa skolā un jau laicīgi gatavoja ģimeni tam, ka pēc vidusskolas beigšanas nedosies uz augstskolu un vēlas braukt prom kaut kur ļoti tālu. Inguna atzīst, ka viens no personiskiem iemesliem varētu būt tas, ka meitai ģimenē nācās pieredzēt lietas, kuras mamma labprāt viņai būtu aiztaupījusi. Elīza nu jau gandrīz desmit gadus dzīvo un strādā ASV, Pensilvānijas štatā, Kimbertonas Camphill ciematā. Šo vietu viņa pati atrada, noorganizēja nepieciešamās intervijas, sagādāja vajadzīgās atsauksmes no skolas un vēstuli no ģimenes, nopirka biļeti uz Ņujorku un aizlidoja. Šajā ciematā līdztekus dzīvo cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, brīvprātīgie un līdzstrādnieki, kopīgi strādājot naturālajā saimniecībā, ar ko nodrošina līdzekļus ciemata uzturēšanai. Vispirms Elīza tur slauca govis un gatavoja ēst, bet tagad strādā dārzniecībā un ir izmācījusies Camphill līdzstrādnieku akadēmijā, kā arī neskaitāmos biodinamiskās saimniekošanas kursos. Inguna ir ciemojusies pie meitas un atzīst, ka Elīzas darbs ir ļoti smags, bet ir redzams, ka viņai tas patīk. Mamma priecājas par meitas atbildības sajūtu, par spēju vienmēr atrast veidu, kā kaut ko izdarīt, par to, ka Elīza ir iemantojusi līdzcilvēku cieņu un viņas darbs tiek novērtēts. Par iespēju atgriezties Latvijā viņa parasti sakot “pašlaik nē”, bet kategoriska nolieguma nav.
Inguna atzīst, ka viņas bērnos vienmēr bija jūtamas slāpes pēc pasaules: “Man šķiet, ka Oskars bija kā paraugs pārējiem, ka ir kaut kur jādodas un ir jāmācās. Tad pasaule paveras un var apgūt daudzas interesantas lietas.” Viņa atceras, ka vecākajam dēlam ļoti patika ceļot un tad, kad bērni auga, ģimene bieži apceļoja Latviju, apskatīja muzejus un vienmēr tiecās saredzēt kaut ko vairāk par savu slieksni.
Tomēr viņa atzīstas, ka kādreiz nevarēja pat iedomāties, ka bērni būs tik tālu prom pasaulē.
“Man bija diezgan ilgs laiks vajadzīgs, lai to “sagremotu” un “līdz kaula smadzenēm” pieņemtu, tam vajadzēja daudzus gadus. Visgrūtāk bija, kad aizbrauca Elīza.”
Viņa stāsta, ka bērni, dzīvojot ārzemēs, ir mainījušies, bet labā veidā, kļuvuši atvērtāki un pieņemošāki, viņi ir gandarīti par savu sapņu piepildījumu. “Visi trīs ir pratuši iziet cauri visām grūtībām, viņi ir daudz pārliecinātāki un drosmīgāki par mums,” saka mamma.
Zinu, ka Inguna domā par iespēju aizbraukt un, kad par to jautāju, viņa pasmaida ar skumju pilnām acīm un saka, ka Latvijā vairs neredz arī savu vietu.
“Latvija ir manā sirdī – jūra, Gauja, daba, mamma. Te es varu dziedāt korī, dejot, aust un adīt, te ir viegli. Bet es vairs negribu būt daļa no sistēmas. Man būtu svarīgi nevis strādāt, lai izdzīvotu, bet darīt to, kas man patīk un normāli dzīvot.”

FOTO: no I.Killo personīgā arhīva

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Inguna Mieze