Septembra viesis “Balto vārtu” virtuālajā pasākumā – Evija Ezeriņa

Tie, kam tuvs rakstītais vārds, piektdien varēja piedalīties sērijas “Sarunas pie kafijas tases” trešajā pasākumā, kurā galvenā loma bija iedalīta Evijai Marijai Ezeriņai. Evija ir no Madonas, bet Īrijā dzīvo jau divpadsmito gadu. Ilgi rakstījusi tikai sev, bet tad gan skolotāju, gan kolēģu mudināta atvērusi savu dzejoļu kladi arī citiem.

Evijas pirmais darbs – eseja tika iekļauta kopkrājumā “Radītājs”, ko izdeva Rīgā 2003. gadā, tad ilgāku laiku sekoja klusums, bet sākot ar 2015. gadu, kad Evija jau dzīvoja Īrijā, publikācijas kopkrājumos sekoja viena otrai. 2015. gadā viņas dzejoļi iekļauti grāmatā “Ūdensrozes”, bet 2016. gadā pat divās (“Mīlestības ziediem pasaule zied” un “Greizo spoguļu valsts”). 2018. gadā Evijas dzejoļi atkal lasāmi divos krājumos – “Vienā elpas vilcienā” un “Ieelpot”. Šobrīd tapšanas stadijā ir vēl divas grāmatas, kurās atkal būs iekļauti Evijas dzejoļi un šie krājumi dienasgaismu ieraudzīs jau pavisam drīz. Lieki sacīt, ka Evija Ezeriņa ir čakla rakstītāja. Čakla un vienlaikus klusa, jo par sevi saka: “Man vienmēr vajadzīgs kāds, kas mani biksta. Un parasti šis kāds arī atrodas.”

Evijas mīlas lirika ir patiesi izdzīvota, tajā jaušamas sievišķīgas ilgas pēc mīlestības un cīņa ar vientulību. Tikšanās reizē, jautāta, vai viņas dzejas valodā ieskanas arī Latvija, Evija saka, ka ne, tomēr tā ir jaušama visos viņas poētiskajos tēlojumos, kas faktiski arī ir autores stiprā puse. Iespējams, šis latviskums dzejā iezogas pašai rakstītājai neapzinoties, taču lasītājam Īrijā Evijas dzejā uzburtās ainas skaidri asociējas ar zemi pie Baltijas jūras, jo kur gan citur “no rītiem ir tik auksts, ka vasarai salst kājas”; kur vēl var “lasīt meža zemenes”; kur “kamīnā dzirksteles smīn” un kur var pukoties par tikai mums labi pazīstamo “slapjdraņķi”?
Piektdienas tikšanās ierakstu ar Eviju Ezeriņu var noskatīties šeit.

Nākošā, oktobra “Saruna pie kafijas tases”, būs skatāma un klausāma 15. oktobrī, kad varēsim iepazīties ar autori Ingu Stromani. Arī Inga raksta dzeju un klubam “Baltie vārti” viņa ir pievienojusies pavisam nesen.

FOTO: no kluba “Baltie vārti” arhīva