Vai diasporas bērnu nometnes ir nelietderīga naudas tērēšana?

Nesen radio raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts, kurā arī man bija tas gods piedalīties, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Elita Gavele cita starpā teica, ka “nākamgad mēs plānojam aptauju par to, cik lietderīgi valsts ir ieguldījusi līdzekļus bērnu nometņu organizēšanā, jo tas ir skaisti, ka mūsu bērni var braukt uz Latviju un ceļot, bet jautājums ir, cik tas ir lietderīgi? Vai viņos tas ir veicinājis un raisījis domas par atgriešanos mājās, vai viņi zina labāk latviešu valodu?”

Šāds pavērsiens diasporas bērnu nometņu jautājumā ir visai negaidīts, jo vēl salīdzinoši nesen – 2016. gadā, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija, kad to vadīja deputāts Ilmārs Latkovskis, iestājās par finansējuma piešķiršanu diasporas un Latvijas bērnu kopīgām nometnēm. Pirms četriem gadiem Ilmārs Latkovskis uzsvēra, ka nometnes “sevi praksē pierāda kā labi strādājošu integrācijas instrumentu”. Deputāts nometnes raksturoja “kā veiksmīgu projektu diasporas saiknes ar Latviju uzturēšanā”.
Kas būtu mainījies šo četru gadu laikā? Lai to uzzinātu, portāls baltic-ireland.ie veica savu ģimeņu aptauju.
Dvīņu Samantas un Alekša mamma: “Es esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka mēs divus gadus varējām būt nometnēs Latvijā. Mēs katru gadu cenšamies braukt arī uz 3×3 Īrijā. Nometnes maniem bērniem ir ļoti svarīgas, tā ir saikne ar Latviju, ar latvisko, iepazīšanās ar vienaudžiem Latvijā, latviešu valodas labāka apguve, pateicoties nometnei abiem ir draugi Latvijā, ar kuriem joprojām sarakstās latviski. Kad tika dibināta latviešu skoliņa, man ļoti gribējās, lai nākotnē maniem bērniem un citiem skoliņas bērniem būtu iespēja piedalīties nometnēs Latvijā, tā ir tāda pieredze un iespējas redzēt un izbaudīt uz vietas Latvijā to, ko mēs mācam saviem bērniem ģimenēs un skoliņās, dod stimulu mācīties un saglabāt latviešu valodu, nedzīvojot Latvijā. Es esmu ļoti pateicīga, ka gan maniem bērniem un citiem skoliņas bērniem ir bijusi šāda iespēja būt, darboties nometnēs Latvijā vairāku gadu garumā. Ļoti gribētos, lai nākotnē mūsu bērni varētu tikties ar vienaudžiem un pavadīt laiku Latvijā vai arī ārpus Latvijas latviskās nometnēs, kur varētu pilnveidot savas latviskās zināšanas, jo varbūt kādam no tagadējiem nometņotājiem būs vēlme atgriezties Latvijā. Nometnes ir tāds stimuls!”

Dāvja vecmāmiņa: “Manuprāt, Latvijā rīkotās nometnes diasporas bērniem ir nenovērtējama pieredze gan viņiem, gan viņu vecākiem. Diasporas bērni, komunicējot ar vienaudžiem no Latvijas, ne tikai rod jaunus draugus, bet uzlabo arī savas latviešu valodas zināšanas. Lielu ieguldījumu diasporas bērnu ieinteresēšanai padziļināti izzināt Latvijas kultūru un vēsturi, sniedz nometņu pedagogi, sevišķi skolotāji no Latvijas mācību iestādēm. Manam mazdēlam-pusaudzim bija iespēja piedalīties divus gadus pēc kārtas šādās nometnēs, un viņš ar sajūsmu stāstīja par tajās gūtajiem iespaidiem un zināšanām. Domāju, ka šādas nometnes diasporas bērniem un jauniešiem ir noteikti vajadzīgas viņu integrēšanai Latvijas nākotnē.”

Rebekas un Aksela mamma: “Latviešu valodu, svešā zemē dzīvojot, ir ļoti vienkārši pazaudēt un tas lielā mērā ir atkarīgs no vecākiem, vai bērni to saglabā vai nē. Tādēļ es uzskatu, ka ir ārkārtīgi vērtīgi šādas nometnes rīkot un laiku pa laikam to, mums, pieaugušajiem atgādināt!
Runājot par personīgo pieredzi, mēs esam ļoti priecīgi, ka mūsu bērniem ir iespēja apmeklēt šīs nometnes, kontaktēties ar vienaudžiem un skolotājiem, ar iespēju sarunāties latviešu valodā arī citur, ne tikai mājās ar mums. Valodu tādās nometnēs ir iespēja tikai uzlabot.
Mēs zinām, ka mūsu bērniem šīs nometnes patīk un tas, vai viņi domās Latvijā atgriezties vai nē, būs lielā mērā atkarīgs, ne tikai no mums, bet arī no šīs iespējas darboties un uzzināt par Latviju vairāk, apmeklējot šos ļoti noderīgos projektus.
Paldies par tiem!
Markusa mamma (ģimene jau reemigrējusi uz Latviju): “Mūsu ģimenes personīgā pieredze un mūsu kā vecāku apzinātā izvēle un rīcība dzīvojot 16 gadus ārpus Latvijas bija dot iespēju bērnam sajust Latvijas elpu, pieredzi, ikdienu, cilvēkus un valodu, esot uz vietas Latvijā, nevis tikai virtuāli vai nedēļas nogales skoliņās. Nometnes bija fantastisks rīks kā bērnu iepazīstināt ar Latviju un latviešiem, ar to domājot gan bērnus, kas dzīvo Latvijā, gan latviešu bērnus, kuriem mītnes zeme nav Latvija, bet viņiem ir iespēja sabraukt, satikties un būt Latvijā. Mēs vecāki atskārtām, ka mūsu bērns no nometnēm atved tik daudz informācijas, zināšanu un iespaidu, kurus mēs, vecāki, nebūt nevarētu sagādāt īsajos atvaļinājumu brīžos. Nometnēs iegūtie draugi ik pa laikam tiek pieminēti un tas nozīmē, ka latviskā saikne un piederība tomēr pastāv un nometnes ir devušas fantastisku un nopietnu ieguldījumu gan valodas, gan kultūras apzināšanā, kā arī Latvijas kā kopīgā punkta kartē, kur tikties. Dažādās nometnēs iegūtā pieredze ir lielisks palīgs un atbalsts, atgriežoties Latvijā un uzsākot skolas gaitas pavisam citā vidē. Nometnes ir bijis labs treniņš pielāgoties jaunām situācijām un iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem. Noteikti lielākais izaicinājums vecākiem ir – kā bērniem nokļūt šajās nometnēs no mītnes zemēm, gan no finansiālā, gan praktiskā ziņā, jo atvaļinājumu laiks un samērā īsais pieteikšanās laiks ne vienmēr visiem dod iespēju nokļūt nometnēs. No pieredzes – lielisks veids bija skoliņas kā grupas brauciens uz Latvijas nometni, satiekot arī citu valstu skoliņu pārstāvjus un, protams, Latvijas bērnus. Šajā gadījumā bērni varēja jau zināma vecāka/skolotājā pavadība nokļūt Latvijā un vecākiem, savukārt, bija zināma kontaktpersona. Bieži mazākie bērni šī iemesla dēļ netiek vesti uz nometnēm.
Uz jautājumu, vai zina labāk latviešu valodu, atbilde ir – protams. Savukārt, vai nometnes ir veicinājušas domu par atgriešanos, saku, ka tas, protams, ir vecāku ziņā, bet bērnam noteikti Latvija vairs nav nekas svešs, bet jau pazīstama un savējā.”

Lūk tādas ir mūsu aptaujāto ģimeņu atbildes. Cerēsim, ka tās sadzirdēs arī ierēdņi iestāžu kabinetos Rīgā.

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.

FOTO: baltic-ireland.ie