Džo Baidena īru saknes

ASV prezidenta vēlēšanās nule uzvarējušais Džo Baidens no Demokrātu partijas ir lepns ka viņa senči nāk no Īrijas. Viņš nekad to nav slēpis, bet gan gluži otrādi – arvien uzsvēris. Arī 2016. gadā, kad kā viceprezidents Obamas administrācijā viņš oficiālā vizītē viesojās Īrijā. Toreiz savas uzstāšanās runas laikā viņš slavēja īru viesmīlību un atklāja, ka īru tradīcijas un audzināšana viņam vienmēr bijušas ļoti nozīmīgas.

1850. gadā Baidena vecvectēvs Džeimss Finnegans kā bērns kopā ar savu ģimeni emigrēja uz ASV no Lautas grāfistes (Co Louth). Visi astoņi viņa vecvecvecāki no mātes puses ir dzimuši Īrijā 19. gadsimta pirmajā pusē. Arī viņa tēva pusē divi vecvecvecāki ir dzimuši Īrijā.
Tagadējais ASV prezidents, toreiz kā bijušais viceprezidents, pirms savas 2016. gada vizītes rakstīja vēstuli par to, kāpēc brauciens uz Īriju viņam ir tik personīgs un nozīmīgs:
“Rīt dodos ļoti īpašā ceļojumā. Es dodos uz Īriju – valsti, kurā dzimuši mani senči, un valsti, kura cīņu par neatkarību aizsāka pirms simts gadiem ar Lieldienu celšanos. Šis ir mans pirmais brauciens uz Īriju viceprezidenta amatā. Es tikšos ar Īrijas valsts vadītājiem, apspriedīšu tirdzniecības, ekonomikas atveseļošanas, migrācijas un bēgļu politikas jautājumus, kā arī valsts drošības problēmas un piedalīšos svinīgajos pasākumos, kas veltīti īru neatkarības kustības simtgadei.
Savas dzīves laikā esmu bijis daudz kur. Esmu pagodināts, ka esmu ieguvis daudzus nozīmīgus amatus un titulus, bet es vienmēr esmu bijis un vienmēr būšu Kitijas Fineganas dēls. Džeraldīnas Fineganas mazdēls no Sv. Pāvila draudzes Skrantonā; lepns Īrijas Louth grāfistes Fineganu dzimtas pēcnācējs. Es esmu Edvarda Frensiss Blevita mazdēls, kura saknes nāk no Ballina, mazas pilsētiņas Meijo grāfistē.
Dažus mēnešus pēc savas mātes aiziešanas mūžībā es mājas bēniņos atradu vecu kastīti ar vectēva dzejoļiem. Tajos viņš runāja par abiem kontinentiem un to, kā viņa sirds un dvēsele smeļas iedvesmu gan no viena, gan no otra krasta. Bet galvenais – viņš bija lepns. Viņš lepojās ar saviem senčiem, viņš lepojās ar savām asinīm, viņš lepojās ar savu pilsētu un ar savu valsti. Un tomēr visvairāk viņš lepojās ar savu ģimeni.

Kā amerikāņi mēs visi šeit esam ieradušies piepildīt savas cerības. Mēs esam laimīgi, ka varam dzīvot Amerikā, bet vienlaikus mēs atceramies arī savas saknes.
Džeimss Džoiss rakstīja: “Kad es nomiršu, Dublina paliks manā sirdī.” Manā sirdī būs ierakstīta Pensilvānijas ziemeļaustrumu daļa, bet manā dvēselē arvien būs dzīva Īrija.“
Uzziņai: Raksts tapis atsaucoties uz publikācijām īru presē.

FOTO: baltic-ireland.ie