Kas ir cilvēki, kas vēlas valkāt sejas maskas arī pēc pandēmijas?

Sejas maska ir būtisks instruments cīņā ar jaunā koronavīrusa pandēmiju, taču, ja epidemioloģiskā situācija to atļautu, daudzi no mums ar lielāko prieku atteiktos no maskas valkāšanas un visām neērtībām, kas ar to saistās. Aizsvīdušas brilles, nospiestas ausis, nepieciešamība atgriezties mājās, jo ceļā uz veikalu secināts, ka maska ir aizmirsta, un nespēja ieraudzīt emocijas otra cilvēka sejā, jo to klāj maska, ir kaitinoši sīkumi, ar kuriem nācies saskarties teju ikvienam.

Tomēr ir cilvēki, kuriem maskas valkāšana iepatikusies ar pandēmiju nesaistītu iemeslu dēļ, un viņi būtu ar mieru valkāt masku arī pēc tam, kad to vairs neprasīs varasiestāžu noteiktie ierobežojumi cīņā ar Covid-19. Kas ir šie cilvēki un kādi ir viņu motīvi?
Iespēja noslēpt emocijas, iegūt emocionālu brīvību
“Savienotajās Valstīs ir pienākums izskatīties laimīgam, un man bieži ieteikts smaidīt un “būt laimīgam”, kas ir ļoti kaitinoši. Maskas mani no tā atbrīvo,” laikrakstam “The Guardian” norādīja 75 gadus vecais Bobs Hols no Ņūdžersijas. Maska viņam un citiem sniedz zināmu brīvību emociju paušanā vai, gluži otrādi, noslēpšanā.
25 gadus vecā Beka Maršala, kura strādā grāmatnīcā ārpus Čikāgas, laikrakstam “The Guardian” sacīja, ka viņai un viņas kolēģiem patīk, ka pircēji neredz viņu sejas. Ar masku nav jāuztraucas par neitrālas sejas izteiksmes saglabāšanu, saskaroties ar rupjiem pircējiem, un nav nemitīgi jāsmaida.
Arī 46 gadus vecā Džaza Džonsone no Kanzasas telekanālam “NBC News” norādīja, ka maskas nēsāšana aizvadītajā gadā ne tikai pasargājusi viņu no ierastās saaukstēšanās, bet arī devusi iespēju noslēpt savas emocijas no ārpasaules, piemēram, neapmierinātību, kad kāds nostājas pārāk tuvu viņai rindā pie kases, vai garlaicību, kad kāds radinieks jau desmito reizi stāsta vienu un to pašu. Džonsone piebilda, ka viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kam viss rakstīts sejā, un bijis patīkami apzināties, ka maskas dēļ visi ne vienmēr zina, ko tieši viņa domā.
Savukārt 44 gadus vecā kinoscenāriju autore Eimija no Losandželosas “The Guardian” sacīja, ka maska arī aiztaupa vīriešu skatienus, kas rada atbrīvojošu sajūtu. Citas sievietes arī atzinīgi novērtējušas masku sniegto pauzi dekoratīvās kosmētikas lietošanā.
Maska mazina trauksmi, ļauj palikt anonīmam
Pieredzes stāsti liecina, ka maska var sniegt zināmu anonimitātes un brīvības sajūtu cilvēkiem, kuri izjūt nemieru vai trauksmi situācijās, kas prasa kontaktēšanos ar mazpazīstamiem vai svešiem cilvēkiem, kā arī cilvēkiem ar dažādām fobijām. 35 gadus vecs ASV jūras spēku veterāns, kuram diagnosticēts posttraumatiskā stresa sindroms un agorafobija, “NBC News” sacīja, ka maska viņam kalpo kā vairogs, kas pasargā no nepatīkamas kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem ikdienas gaitās, un ļauj mierīgāk uztvert apkārtējo vidi. Ja seju sedz maska, ir liela iespējamība, ka tevi neatpazīs. “Ir nogurdinoši vienmēr rādīt šo smaidīgo, ļoti mierīgo, drosmīgo seju,” atzina veterāns.
Protams, viena recepte neder visiem. 57 gadus vecā Ņujorkas štata iedzīvotāja Robina Ardženti, kurai agorafobija tika diagnosticēta pirms pandēmijas, žurnālam “Intelligencer” atzina, ka pandēmija ir pastiprinājusi fobiju, jo devusi reālu pamatu baidīties no publiskām vietām. Sieviete sacīja, ka bailēs no inficēšanās ar Covid-19 plāno valkāt masku, līdz vairs nebūs jaunu inficēšanās gadījumu un nāves gadījumu, proti, vēl ļoti ilgu laiku.
Savukārt 33 gadus vecā Hārtlija Millere no Sanfrancisko “The Guardian” skaidroja, ka attālinātais darbs, pastāvīgi izmantojot platformu “Zoom”, saasinājis ķermeņa dismorfiju tik tālu, ka apsēstība ar savas sejas pētīšanu datora ekrānā un trūkumu meklēšanu jau traucē viņai strādāt. Tādēļ došanās laukā ar masku uz sejas un saulesbrillēm rada atvieglojumu un brīvības sajūtu. Viņa sacīja, ka noteikti turpinās izmantot masku pārskatāmā nākotnē.
Savukārt 23 gadus vecais Bens Rosenblūms žurnālam “Intelligencer” atklāja, ka viņam jau no vidusskolas laikiem ir patoloģiskas bailes no mikrobiem un netīrumiem, bet globālā pandēmija nav daudz saasinājusi šo fobiju. Viņš sacīja, ka vienkārši vairs nejūtas jucis, ja pēc veikala apmeklējuma, pārnācis mājās, pamatīgi noberž rokas. Viņš sācis valkāt masku jau pašā pandēmijas sākumā un plāno to darīt arī turpmāk, jo maska sniedz arī zināmu privātuma sajūtu.
Iespēja izbēgt no nevēlamas uzmanības
19 gadus vecā studente Pjetra Pereira “The Washington Post” atzina, ka viņai patīk valkāt masku, jo tā noslēpj no citu acīm viņas sejas muskuļu raustīšanos un akni. Jauniete sacīja, ka viņas akne ir tik smaga, ka cilvēki to komentē un dod viņai padomus, it kā viņa jau nebūtu konsultējusies ar daudziem dermatologiem.
Arī Ariela Henlija pagājušajā gadā “The Washington Post” sacīja, ka maskas valkāšana mainījusi to, kā sabiedrība viņu redz. Sievietei kopš dzimšanas ir asimetriska seja, kas vienmēr piesaista nevēlamu uzmanību. Viņa sacīja, ka beidzot, stāvot rindā pastā starp citiem cilvēkiem ar maskām, visuzkrītošākā lieta viņas izskatā ir košā sejas maska. “Es jutos pateicīga par anonimitātes sajūtu un iespēju iejukt pūlī,” sacīja Henlija.
Iespēja izbēgt no diskriminācijas un aizspriedumiem
ASV pandēmijas sākumā aziāti bija vieni no pirmajiem, kas sāka valkāt maskas, kas, ļoti iespējams, pasargāja viņu veselību, bet arī padarīja par rasisma mērķi. Gadu vēlāk daudzi aziāti ASV saskata maskā iespēju aizsargāt sevi pret rasismu un naida noziegumiem.
34 gadus vecā žurnāliste no Sietlas Džeina Si Hu laikrakstam “The Guardian” atklāja, ka 16.martā, kad Atlantā apšaudēs spa salonos tika nogalināti astoņi cilvēki, tostarp sešas aziātes, viņa sarakstījusies ar draudzeni, kura, arī būdama aziāte, uzsvērusi, ka, ejot laukā no mājas, liek masku un saulesbrilles, lai neviens neredzētu viņas acis un degunu un nevarētu uzminēt, ka viņa ir aziāte. Kā atzina žurnāliste, fakts, ka citi neredz viņas seju, rada zināmu aizsardzības sajūtu. Savukārt Dzjinhua, kas neidentificējas ar konkrētu dzimumu, “The Guardian” norādīja, ka maskas nēsāšana publiskās vietās pasargājusi no kļūdainas identificēšanas par sievieti vai zēnu. “Es novērtēju, ka ar masku jutu lielāku anonimitāti,” atzina Dzjinhua no Melburnas, norādot, ka pēc karantīnas režīma beigām atkal nācies saskarties ar rasismu, seksismu un svešu cilvēku ļaunprātīgu izturēšanos. Šo iemeslu dēļ Dzjinhua turpina lietot masku.
Vairākas musulmanietes pētniecei Annai Pīlai no Nortvesternas universitātes Ilinoisā atzina, ka jau sen vēlējušās valkāt tradicionālo musulmaņu galvassegu nikabu, kas aizsedz visu seju, izņemot acis, un pandēmija atvieglojusi viņām šo soli, jo aizsegtas sejas tagad kļuvušas par normu. Vairākas sievietes, kuras intervēja Pīla, sacīja, ka valkā maskas zem nikaba, bet citas norādīja, ka izvēlas cieši pieguļošu nikabu no biezāka auduma, kas der maskas vietā.
Vairākās valstīs un teritorijās, tostarp Francijā un Kvebekā, ir spēkā likumi, kas aizliedz seju aizsedzošu apģērbu publiskās vietās. Pandēmijas laikā valdības izpelnījušās kritiku par šo aizliegumu uzturēšanu, vienlaikus prasot visiem valkāt sejas maskas.
Vairāku sieviešu pieredzē pandēmija izrādījusies par drošāko laiku, kad uzdrīkstēties un pamēģināt uzvilkt nikabu. “Es jau sen vēlējos valkāt nikabu, bet es dzīvoju ļoti baltā rajonā. Es baidījos – man nepatīk, ka uz mani blenž (..). Visiem valkājot maskas, es nolēmu, ka pienācis laiks. Vispirms es vēlējos tikai pamēģināt, bet burtiski neviens nepaskatījās uz mani divreiz. Tāpēc es vienkārši to valkāju, ar masku zem tā,” Pīlai atklāja kāda sieviete no Pensilvānijas, kura sāka valkāt nikabu pērnā gada nogalē.

Maskas pasargā no citām saslimšanām
Vācijā pasākumi, kas noteikti cīņā ar jaunā koronavīrusa pandēmiju, tostarp masku valkāšana, sociālās distances ievērošana, attālinātais darbs un pastiprinātā roku dezinficēšana, ir ievērojami samazinājuši citas saslimšanas, īpaši slimības, kas izplatās pa gaisu ar mikroskopiskiem pilieniem, ko cilvēki izdala elpojot un šķaudot. Līdzīga situācija pandēmijas laikā novērota arī citās valstīs. Skolotājs Maikls Bizaro no ASV Kolorādo štata žurnālam “Intelligencer” sacīja, ka viņam īpaši nepatīk valkāt masku, bet viņš novērtē masku sniegto aizsardzību ne tikai pret Covid-19, bet arī citiem vīrusiem. Viņš sacīja, ka parasti mācību gada laikā bieži slimo, taču kopš pandēmijas sākuma nav ne reizi saaukstējies, lai gan atsācis pasniegt stundas klātienē.
Arī kafijas/ierakstu veikala darbiniece Leksija Makoja no Losandželosas novērojusi, ka maskas valkāšana apvienojumā ar retāku iziešanu sabiedrībā un cimdu lietošanu, strādājot pie kases, ir uzlabojusi viņas vispārējo veselības stāvokli. “Šis ir ilgākais laika periods, kad neesmu saslimusi,” sacīja Makoja. Viņa atzina, ka pandēmija likusi viņai un daudziem citiem cilvēkiem apzināties, kā izplatās slimības, tādēļ pieaugušas rūpes par citu cilvēku neaplipināšanu.
Vācijā 2.jūnijā publiskoti aptaujas rezultāti liecina, ka gandrīz puse vāciešu arī pēc pandēmijas beigām vēlas turpināt valkāt maskas, lai izvairītos no citām saslimšanām.
Zināšanas par vīrusu izplatību un rūpes par citiem varētu būt viens no paliekošajiem ieguvumiem, ko aiz sevis atstās pandēmija. Maska pasargā ne tikai daudz pašu nēsātāju no saslimšanas, cik samazina iespēju aplipināt citus. Tādēļ masku valkāšana atsevišķās situācijās arī pēc pandēmijas nešķiet nemaz tik neloģiska, piemēram, gripas sezonā sabiedriskajā transportā un citās publiskās vietās, kur uzturas daudz cilvēku.
Skaidrs, ka ilgstoša dzīve aiz maskām nav viegla. Lielākajai daļai no mums gribas redzēt emocijas otra sejā, pat tad, ja vēlamies noslēpt savējās. Taču vairs nemaz tik neiespējama nešķiet doma par maskas uzlikšanu pēc pandēmijas gadījumā, ja gadījies pamatīgi saaukstēties, bet nākas pašam doties uz aptieku vai veikalu. Jautājums ir par to, cik sociāli pieņemamas maskas būs Rietumu sabiedrībā pēc pandēmijas. Daudzviet Āzijā maskas tiek plaši lietotas jau sen, un sabiedrība ir pie tām pieradusi.
Skaidrs, ka, tāpat kā Covid-19, arī maskas nākotnē, visticamāk, nebūs mūsu pastāvīgā realitāte, taču tās var neizzust pavisam.

Avoti: “The Washington Post”, “The Guardian”, “The Conversation”, “NBC News”, “Intelligencer”.

FOTO: baltic-ireland.ie