Deju kopai “Karbunkulis” parāda atdošana izvēršas par koncertu

Pandēmijas laikā deju kopa “Karbunkulis” nosvinēja sava kolektīva 15 gadu jubileju un izveidoja grāmatu “15 gadi kā 15 mirkļi”. Grāmatas simboliska atklāšana toreiz notika Rīgā, bet tās dāvināšana draugiem Īrijā mājsēdes laikā bija jāatliek uz nezināmu laiku. Tagad, kad pandēmija mitējusies, grāmata pamazām nonāk pie saviem lasītājiem. To saņem arī Īrijā visu mīlētā Silvija Grigule Džonsa.

Svētdienas pēcpusdienā savos krāšņajos tautas tērpos deju kopa “Karbunkulis” bija ieradušies ciemos pie Silvijas kundzes, lai pasniegtu viņai jubilejas grāmatu. Dejotāju ciemošanās, protams, nekādi nav iedomājama bez koncerta un šoreiz tas notika tieši zem klajas debess klusajā Willow Park Avenue. Te nu nākas uzreiz piebilst, ka šoreiz iela nemaz tik klusa nebija, jo latviešu mūzika pieskandināja visu apkārtni un no tuvākajām mājām izvilināja ne vienu vien te dzīvojošo. Tad nu var sacīt pavisam droši, ka skatītāju “zālē” visas vietas bija pilnas.

Toreiz, kad pirms gadiem piecpadsmit latvieši arvien vairāk sāka braukt uz Īriju, Silvijas kundze mēdza jokot: “Man uz Latviju vairs nav jābrauc, jo Latvija ir atbraukusi pie manis.” Un tagad tas patiešām notika gluži burtiski. Skatītāju ielenkti Silvijas mājas priekšā “Karbunkuļa” dejotāji pašai saimniecei, viņas ģimenei un kaimiņiem sniedza minikoncertu ar četrām skaistām latviešu tautas dejām. Te jāpiebilst, ka arī pati Silvija jaunībā ir dejojusi latviešu tautas deju kopā, tāpēc “Karbunkulis” viņai ir īpaši mīļš.
Lai pateiktos par grāmatu un koncertu, Silvija no savas puses dejotājiem bija sarīkojusi dārza svētkus un cienāja ar pīrādziņiem un citiem gardumiem. Lieki jautāt, vai sirmā kundze bija priecīga par dejotāju ierašanos. Tik liela latviešu kņada viņas mājā nebija bijusi jau sen, bet pandēmija to bija padarījusi vēl klusāku. Tagad mājā un dārzā rosījās latvieši tautas tērpos un skanēja latviešu valoda.

Dejotāji Silvijai bija aizveduši arī portāla Baltic-Ireland.ie dāvinātās saulespuķu sēklas un palīdzēja tās iestādīt, piekodinot, ka nu viņai būs jārūpējas, lai tās aug un zied, jo kas zina, dejotāji ir ņipra tauta un nav izslēgts, ka pēc kāda laika tie ierodas pie Silvijas paraudzīties, vai puķes brangi stiepjas garumā.

FOTO: Arnis Krūminš, no TDK “Karbunkulis” arhīva