Vai obligātajam dienestam ir kas kopīgs ar patriotismu? (1.daļa)

“Katra Latvijas pilsoņa pienākums ir aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu.” /Nacionālās Drošības likums, 5.pants/

Pamatīgu vētru sabiedrībā ne vien Latvijā, bet arī diasporā sacēla ziņa, ka Aizsardzības ministrijas (AM) nākusi klajā ar plānu, kas paredz 5 gadu laikā radīt sistēmu, kurā 18-27 gadus veci vīriešu dzimtes Latvijas pilsoņi obligātā kārtā tiktu iesaistīti dienestā. Plāns paredz, ka dienests būs obligāts arī tiem atbilstošā vecuma Latvijas pilsoņiem, kuri dzīvo ārzemēs.

Zaļajā salā dzīvojošo latviešu viedokļi par šo jautājumu ir dažādi, lai gan nozīmīgs vairākums ir gatavi pat atteikties no pilsonības saviem bērniem, lai izvairītos no dienesta Latvijas armijā, un uzskata, ka dienestam jābūt brīvprātīgam.
Jāsecina, ka viedokļus visaktīvāk ir gatavi izteikt tieši vecāki, uz kuru bērniem varētu attiekties obligātais dienests. Uzskatus būtiski ietekmē daudzu ģimeņu atmiņas un bēdīgā pieredze saistībā ar padomju armiju, kas vēl jo aktuālāka kļūst Ukrainas kara kontekstā. Bijusī kandavniece, divu dēlu mamma Ilze Ceiča ir pret obligāto militāro dienestu principā un viņa uzsver, ka tas nav atkarīgs no tā, kur viņa ar bērniem dzīvo. Ilze saka, ka viņai “ļoti labā atmiņā ir ģedovščina jeb ārpus reglamenta attiecības, kas valdīja Latvijas armijā līdz pat OMD likvidēšanai 2006.gadā, un, diemžēl tās joprojām nav izskaustas, kā vēsta informācijas avoti Latvijā.”
Sabiedrībā gan joprojām izplatīts ir uzskats, ka tikai dienests armijā padara puišus par “īstiem vīriešiem”. Ilze gan ir skeptiska pret šo uzskatu: “Ko tad dod armija? Disciplīnu, fizisko sagatavotību, cīņas mākslu, prasmi apieties ar ieročiem. Ko no šī visa var apgūt, neejot armijā? Pilnīgi visu! Varbūt prasmi apieties ar kara tehniku tikai nē. Bet vai armijā māca savstarpējo cieņu, mīlestību pret tuvāko, rūpes un atbildību pret ģimeni, pret sievu, pret bērniem? Manuprāt, tās ir īpašības, kas raksturo īstu vīrieti. Diemžēl armijā visām labajām lietām bieži nāk līdzi arī psihiskas traumas, it īpaši tiem, kam ir nācies dienēt karstajos punktos, un tas viss pēc tam atspoguļojas savstarpējās attiecībās un ģimenē, kā arī pašu dzīves kvalitātē.”

Arī Aiva Mūrniece, kura Īrijā ieradās no Cēsīm pirms 15 gadiem, uzskata, ka ideja par obligātu dienestu ir absurda un ir barbariski domāt, ka tikai dienests armijā var padarīt puišus par “īstiem vīriem”. Viņa domā, ka to, vai ārvalstīs dzīvojošajiem vīriešiem būtu jādodas dienēt, būtu jāizvēlas katram cilvēkam pašam, nevis valdībai piespiedu kārtā.
Alūksnietis Igors Savčenko Zaļajā Salā dzīvo jau 24 gadus un arī viņš uzskata, ka “armija sniedz daudz ko labu pesonības veidošanā un dažādu iemaņu gūšanā, ja ir pareizi noorganizēta. Bet tikai tad, ja kāds ārzemēs dzīvojošais latvietis jūt to stipro saikni ar savu dzimteni, tanī gadījumā būtu jāpiedāvā iespēja dienēt Latvijā.” Igora dēli ir dzimuši Īrijā un vēl nav iesaukšanas vecumā, bet viņš pauž neizpratni, kāpēc puišus varētu iesaukt dienēt valsts, kurā viņi nedzīvo.
Igors skaidro to, kas ir izskanējis arī daudzu citu Īrijas latviešu viedokļos: “Ārzemēs dzīvojošie latvieši ir ārzemēs dzīvojošie latvieši, tāpēc, ka Latvijā viņiem “nebija vietas”. Latvijas valdība kārtējo reizi mēģina kautko uzspiest saviem pilsoņiem, kuri saskārās ar dažādām grūtībām dzīvojot savā valstī un, nonākuši bezizejas stāvoklī, bija spiesti to pamest. Tagad tā valsts mēģina viņiem teikt, ka tie ir kaut ko viņai parādā.“
Latgalietis Arnis, kurš aizbrauca no Rēzeknes pirms 17 gadiem, ir kategoriski pret obligāto dienestu un viņam ir vairāki argumenti: “Pirmkārt, tādai mazai valstij kā Latvijai tas nav vajadzīgs (piemērs-Īrija); otrkārt, NATO mūs ievilka aizsardzībai – tad lai aizsargā; un, treškārt, Latvija nav jāaizsargā no Krievijas, jo tā nekad neuzbruks NATO dalībvalstij.” Arnis uzskata, ka demokrātiskā valstī dienestam jābūt tikai un vienīgi brīvprātīgam un obligātajam dienestam nav nekā kopīga ar patriotismu. Ja vīrieša dēls nevēlēsies dienēt, ģimenē tiek apsvērta iespēja viņam atteikties no Latvijas pilsonības.
Turpinājums sekos

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.