Vai obligātajam dienestam ir kas kopīgs ar patriotismu? (2.daļa)

“Katra Latvijas pilsoņa pienākums ir aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu.” /Nacionālās Drošības likums, 5.pants/


Paši iesaucamā vecuma jaunieši savu viedokli par obligāto dienestu publiski ir izteikuši reti, biežāk tas pausts ģimenes lokā. Jaunajiem cilvēkiem nav iepriekšējas pieredzes saistībā ar jebkādu armiju un viņu uzskatus galvenokārt ietekmē pašu intereses, raksturs un lielā mērā arī audzināšana. Daudzi no viņiem, par pārsteigumu saviem vecākiem, saka, ka dosies dienēt, ja tas būs vajadzīgs un būs gatavi aizstāvēt Latviju smagā brīdī.

Laima Nikovska kādā Īrijas latviešu domubiedru grupā Facebook raksta: “Es te sašutumā vāros par šito piespiedu patriotisma dzīšanu, bet nupat parunāju ar savu 19gadnieku un, izrādās, viņš nemaz nav noskaņots tik noraidoši. Teica, ja vajadzēs, tad iešu, neizvairīšos, kaut gan Īrijā dzīvo no 5 gadu vecuma. Tā lūk, kārtējo reizi pārliecinājos, ka jaunieši tomēr domā savādāk un tas ir jāpieņem, patīk mums tas vai nepatīk.”
Bijusī daugavpiliete Ilga Škutāne dzīvo Īrijā kopš 2001.gada. Viņas ģimenē saziņas valoda ir angļu, un diemžēl sievietes dēls nerunā latviski. Ilga stāsta, ka, neraugoties uz to, dēls paziņojis, ka, ja saņems izsaukumu, tad noteikti uz 11 mēnešiem brauks uz Latviju un dienēs. Mamma nav pret obligāto dienestu, tomēr viņa ir nobažījusies par dažiem jautājumiem: “Ceru, ka būs izstrādātas vadlīnijas, lai jaunieši netiktu izrauti no mācību procesa. Protams, ļoti aktuāls un neskaidrs ir jautājums, kā ārzemēs dzīvojošie jaunie vīrieši – Latvijas pilsoņi, kuri varbūt jau nerunā latviski vai valodas zināšanas nav pietiekošas, būs integrēti šajā militārās apmācības procesā. Arī augstākā iesaukuma vecuma latiņa būtu diskutējama. 27 gados jau var būt mājokļa kredīts, ģimene, bērni, piemēram Īrijā vai kādā citā valstī.”
Līdzīgas bažas pauž arī Ilze: “Mani dēli, no kuriem vecākajam tūlīt paliks 18 gadi, ir dzimuši un auguši Īrijā, un Latvijas apmeklējumus viņi var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Latviešu valodu viņi nepārzina tik labā līmenī, lai varētu dienestu pildīt latviešu valodā, un es varu iedomāties, kāda pret viņiem tur būtu attieksme. Vēl, kas nav mazsvarīgi, jauniešiem Latvijā būs iespēja pavadīt nedēļas nogales mājās. Manējiem mājas ir Īrijā. Kur viņi pavadīs nedēļas nogales? Paliks kazarmās, kamēr citi brauc mājās?”

Visas uzrunātās mammas tomēr atzīst, ka, lai vai ko domātu viņas pašas, lēmumu par vai pret dienestu Latvijā pieņems viņu dēli. Ilze saka, ka tā ir ļoti smaga izvēle, un vecākiem tur noteikti ir otršķirīga loma, jo gala lēmumu tomēr pieņem pats jaunietis. Ilzes izveidotajā aptaujā Īrijas latviešiem Facebook 16% respondentu jeb 38 cilvēki izvēlējušies atbildēt, ka ļaus pašam jaunietim izdomāt, vai doties dienēt Latvijā, un tajā skaitā ir tikai 5 vīrieši. Savukārt atbildi “Ar prieku sūtīšu savu bērnu dienēt” ir izvēlējušies 8% jeb 22 respondenti un to vidū vien 5 sievietes. Izskatās, ka Īrijā dzīvojošās mammas vairāk uzticas saviem dēliem nekā tēvi.
Par to, kas nosaka ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu attieksmi pret obligāto dienestu Latvijā, Aiva saka tā: “Manuprāt, ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu attieksmi pret šo jautājumu nosaka valdības attieksme pret diasporas cilvēkiem. Jau gadiem valdība izsaka tukšus solījumus par iespēju cilvēkiem atgriezties Latvijā. Kameras turpina mūs attēlot kā neizglītotus un nodevējus. Ja Latvijas valsts nevar nodrošināt manu bērnu nākotni, tad kāpēc maniem bērniem būtu jāuztraucas par Latvijas kā valsts nākotni?”
Savukārt Ilze domā, ka latviešos Īrijā nav zudis patriotisms, jeb mainījusies attieksme pret Latviju: “Domāju, ka primārā ir vecāku vēlme pasargāt savus bērnus, it īpaši šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā laikā. Tomēr nevar izslēgt arī to, ka daudziem ir saglabājies aizvainojums pret Latviju, dēļ tā, ka viņi ir bijuši spiesti to pamest. Daudzi arī domā par atteikšanos no Latvijas pilsonības.” Ilzes izveidotās aptaujas rezultāti rāda, ka to apsver 65% jeb 167 aptaujas dalībnieki.
Igors, kurā rit ukraiņu asinis, gribējis doties uz Ukrainu cīnīties, tomēr izvēlējies palikt un aizstāvēt savu ģimeni un savas mājas, baidoties, ka šis konflikts varētu pāraugt lielākā. Jautāts par to, vai vajadzības gadījumā dotos karot, aizstāvot dzimto valsti, Igors atbild ļoti tieši: “Ja Latvijā sāktos karš, es tur nedotos palīgā. Pirmkārt, tāpēc, ka Latvija ir NATO valsts, to būtu kam aizstāvēt. Pati par sevi Latvija, varētu aizstāvēties vienīgi pret kādu Mozambiku. Manas un manas ģimenes mājas ir Īrija, un pret šo valsti es pildītu savu pienākumu bez vārda runas.”
Portālā uz aptaujas jautājumu “Vai valsts aizsardzības dienestā jāiesauc arī ārvalstīs mītošos pilsoņus?” šobrīd ir atbildējuši 178 lasītāji un visvairāk – 50% jeb 89 cilvēki izvēlējušies atbildi “Tikai tos, kuri to vēlas”. Otrs populārākais atbilžu variants ir “Pilnīgi noteikti nē”, kuru ir atzīmējuši 35% jeb 62 respondenti. Šī aptauja nevar pretendēt uz statistikas pētījuma līmeni, tomēr skaitļi iezīmē noteiktas viedokļu tendences, kuras būtu vēlams ņemt vērā valsts amatpersonām, diskutējot par valsts aizsardzības dienesta veidošanu.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.