Trešdiena, 17. jūlijs, Varda dienas: Aleksejs, Aleksis

Krūmiņu dzimta un 3×3 draugiem.lv

- 21.08.2023

n_184583-copyĪrijā tikko ir beidzies ikgadējais 3×3 saiets, kurā šoreiz kuplāk nekā parasti bija pārstāvēta Krūmiņu dzimta, bez kuras šie saieti nav iedomājami. Viņi visi četri – Inese, Jānis Atis, Eduards un Ieva ir daļa no Latvijas 3×3 padomes, ir vadījuši saietus Latvijā un šogad sniedza būtisku pienesumu arī Īrijas 3×3 saieta norisē.

Inese un Jānis Atis līdz šim ir vadījuši 8 saietus Latvijā, bet Eduards un Ieva – divus, tagad gatavojas trešajam.
3×3 Zaļajā Salā gandrìz nevienu gadu nav norisinājies bez Ineses un Jāņa Ata un arī šoreiz viņi abi bija šeit, vadīja katrs savu ievirzi un kopā arī saieta nozīmīgāko notikumu – Daudzinājumu. Pirmo reizi viņiem Īrijā bija pievienojies dēls Eduards, vedekla Ieva un mazmeitiņa Rūta. Eduards darbojās ar jauniešiem, Ieva maketēja nometnes avīzi “Trejlapis” un līdztekus tam abi rūpējās, lai arī deviņus mēnešus vecā Rūta saņemtu vecāku uzmanību un justos labi.
Mūsu saruna šoreiz ir par Krūmiņu dzimtu un tās tradīcijām, kā arī par 3×3 kustību, kas ir nozīmīga viņu dzīves daļa.
Inesei un Jānim Atim ir 6 pieauguši bērni, kuriem visiem ir otrās pusītes, un 9 mazbērni. Visi viņi ik pirmdienu pulcējas vecāku un vecvecāku mājā uz vakariņām Juglā. Kopā pie saimes galda pirmdienu vakaros sēžas 23 cilvēki.
Kā veidot “savu republiku”
Aizsākam sarunu par to, kur vecāki ir smēlušies gudrību saprast, kā saturēt kopā dzimtu, kā veidot, kā viņi paši saka – “savu republiku”.
Jānis Atis saka, ka gudrība sākās no “negudrības”, kad abi saprata, kādas ir bijušas viņu dzīves okupācijas apstākļos un ka tā dzīvot negribas. Savukārt Inese papildina, ka runa nav tikai par okupāciju, bet arī par seno dzimtas vēsturi. Trīs paaudzes iepriekš dzimtas naids brāļu starpā bijis briesmīgs. Vēlāk, mammas paaudzē dzimtu sašķēlusi izsūtīšana, jo lielākā daļa bērnu tika izsūtīti uz Sibīriju, bet vecākā māsa nē. Tad kāds, visdrīzāk, nepatiesi apvainojis vecāko māsu, ka viņa ir bijusi līdzdalīga pie pārējo izsūtīšanas, un atkal radies briesmīgs naids.
“Manas paaudzes līmenī nebija naida, bet mēs ar brāli un māsu bijām vairāk konkurenti nekā draugi. Līdz ar to tas bija milzīgs dzinulis izveidot to modeli, ko mēs abi uzskatījām par ideālo. Neviens jau mēs neesam mūžīgs un es nezinu, kas būs pēc 20-30 gadiem, kad mēs abi nomirsim. Vai tad gadījumā nebūs tā, ka dzīve viņus aizvedīs katru uz savu pusi un varbūt kādi pat sastrīdēsies savā starpā. Bet tad tomēr ar savu klātbūtni un sava nolūka spēku mēs būsim devuši viņiem ilgu laiku, kurā viņi ir dzīvojuši kā viena saime.”
Jautāta, cik liela nozīme šajā visā ir tam, ka Krūmiņi kopj ne tikai savas dzimtas tradīcijas, bet arī latviskumu, un vai šīs lietas ir savstarpēji saistītas, Inese atbild, ka tik saprātīgs ģimenes menedžments nekad nebūtu izveidojies, ja 3×3 viņi nebūtu satikuši Līgu Ruperti un Māru Tupesi un gājuši uz ģimeņu semināriem.
“Tas bija ļoti labs, jauns skatu punkts. Uz to brīdi mums jau bija četri bērni, abi bijām skolotāji, bet tas bija spēcīgs pagrieziena punkts. Tieši caur 3×3 mēs sapratām, ka var dzīvot savādāk un ir, kur dabūt pozitīvo piemēru. Jo mēģināt dzīvot pa savam, ja ir tikai tas negatīvais piemērs, tad, kad es zinu tikai, ko es negribu, ir daudz par grūtu. Tad, kad es varu sākt saprast, ko es gribu, tad daudz kas noskaidrojas un daudzi nelietderīgie mēģinājumi atkrīt paši no sevis.”
3×3 palīdz nodot bērniem dzīvesziņu
Jānis stāsta, ka pirmais, ko viņš kā tēvs ir gribējis ielikt savos bērnos, ir lai viņi turētos kopā, lai būtu šī “sava republika”.
“Lai mēs esam kopā un viens otram palīdzam un apzināmies, ka mēs esam savējie. Vēl es esmu sapratis, ka tu vari runāt no rīta līdz vakaram, bet, ja tu pats to nedari, tas nedarbojas. Es vienmēr devu priekšroku tam, ka mēs darām un bērni dara līdzi. 3×3 mums tiešām ir ļoti palīdzējis bez stāstīšanām no rīta līdz vakaram par to, cik nozīmīgas ir mūsu tautas vērtības un tradīcijas un latviskā dzīvesziņa, kurā mēs dzīvojam. Tas ir bijis ceļš, kā mums viņu nodot saviem bērniem caur 3×3. Tā pamata būtība ir, ka vienkārši ir jādara pašam, ja tu gribi, lai tas turpinātos.”
Eduards atzīst, ka latviskā dzīvesziņa līgani un pakāpeniski ieaugusi viņa dzīvē un tā ir viņa normālība. Viņš atceras, ka 3×3 vienmēr ir bijis gaidīts notikums.
“Es tajā vidē jutos kā savējais un vecāki kaut kādos brīžos – bijuši nebijuši. Viss skaidrs, kur kas notiek, kur var dabūt paēst un kur naktī jāguļ. Par tautastērpa vilkšanu gan kaut kādos brīžos ir bijis, ka likās – priekš kam. Bet 14-15 gadu vecumā bija domas, ka, ja man ir tautastērps Daudzinājumā, bet draugiem nav, varbūt tas mani padaru kaut kā īpašāku. Brīžiem man ir bijušas domas par to, kāda tad ir tā mana identitāte, kāds es esmu izaudzis, bet īstenībā man nebija daudz izvēles. Es varēju pretoties vai kaut ko iebilst, bet man bija derīgs modelis, es braucu līdzi un te nu es esmu.”
Ieva Krūmiņu dzimtā ir ienākusi no ģimenes, kura arī, kā viņa pati saka, bija latviska, tikai citādākā veidā, jo fakts, ka viņas tētis piedzima Sibīrijā, kā arī vecāku to laiku skaudrā pieredze par latviskajām tradīcijām lika domāt kā par pretestību. Ieva atzīst, ka, nonākot pie Krūmiņiem, ieraudzījusi, ka to var darīt citādāk.
“Es esmu no Krūmiņiem ļoti daudz ko mācījusies. Tas arī bija viens no impulsiem, kāpēc mēs aizgājām studēt tradicionālo kultūru un latviešu folkloru. Tas šķita tik interesanti un visam, kas tika darīts, gribējās atrast kaut kādu pamatojumu. 3×3 ir lielā mērā mūs ar Edžu veidojis kā personības. Darbošanās saietos sākās, kad mēs bijām diezgan jauni. Tur varējām visu ko izmēģināt, piemēram, pirmo reizi vadīt ievirzi, un droši vien es nekad dzīvē pati nebūtu izmēģinājusi būt par avīzes redaktori, vai, kā šeit, maketēt avīzi. Tā ir iespēja pašiem sevi apliecināt un, iespējams, ja nebūtu tie daudzie saieti un tā darīšana, mēs būtu pavisam citi cilvēki.”

3×3 un dzimtas tradīciju veidošana ir investīciju projekts
Uz jautājumu, kāda ir proporcija starp to, kas tiek ieguldīts tradīciju kopšanā un šajos saietos, un to, ko viņi saņem pretī, Inese saka, ka atbilde ir pavisam vienkārša.
“3×3, un arī ģimene un dzimta tiem, kas to veido, ir investīciju projekts. Diezgan ilgu laiku tās ir investīcijas un tad kaut kādā brīdī, kad parādās “dividendes”, ja runājam finanšu terminos, ir tas brīnišķīgais brīdis, kad var sākt saprast, ka darbs nav velts.”
Viņa atzīst, ka dzimtas vakariņas pirmdienās tik daudziem cilvēkiem arī prasa ieguldījumus, taču ir milzīgs gandarījuma brīdis, redzot to, kā tas notiek, ka visiem ir interesanti būt kopā, ka māsīcas un brālēni kopā rotaļājas, draudzējas un dažkārt arī kopā dara nedarbus.
Inese piebilst, ka arī 3×3 ir par kopā būšanu.
“Mēs neviens neesam kaut kādi īpašie latvieši, bet mēs esam atraduši modeli, kur mēs viens otram esam vērtība, varam viens pret otru cilvēcīgi un laipni izturēties un viens otru novērtēt. Mums nav jāieņem kaut kādas grūtas lomas, kuras mēs knapi varam izpildīt. Mēs varam būt, kas mēs esam, mēs varam dvēseliski dzīvot ar to, kas mums ir, un būt īsti. To ir grūti paskaidrot, bet to ir grūti nesajust.”
Viņa uzsver, ka cilvēka uzdrošināšanās iekļauties 3×3 saimē, atvērties un dot ir tā, kas katru no mums padara īpašu.
Uzdrošināties un spert pirmo soli
Mūsu saruna ievirzās par to, ka bieži vien cilvēki baidās spert šo pirmo soli un paliek tikai vērotāji no malas. Jānis Atis saka, ka cilvēks, kurš nav bijis 3×3, redzot, kas saietos notiek, saprot, ka viņš ar to nedzīvo ikdienā, līdz ar to nevarēs tur “ierakstīties” un sevi nostādīs neērtā situācijā.
“Kad tu pārkāp pāri šim slieksnim un atmet savu ego, un ieej 3×3, no iekšpuses tu redzi šo pasauli pavisam citādāku nekā no malas. Tu vari visā piedalīties, sevi attīstīt un pilnveidot.”
Eduards piebilst, ka cilvēki pasauli, kuru viņi nepazīst, savā galvā ieliek kādā “kastītē”.
Ieva atceras savu pirmo saietu un atzīst, ka tagad pirmreizējiem dalībniekiem ir vieglāk iekļauties, jo daudzas lietas, piemēram, latviešu danči ir jau kļuvuši populāri latviešu kultūrā.
Pārrunājam dažādus padomus un ieceres, kā organizatoriem veiksmīgāk iesaistīt cilvēkus 3×3 saimē, lai viņi sajustos piederīgi jau no pirmās dienas, un Ieva piebilst: “Man tomēr gribas likt atbildību arī uz pašiem dalībniekiem. Man kā dalībniekam ir jābūt tai gribai mazliet pārkāpt sev pāri, darīt lietas, nevis gaidīt, ka mani kāds sadraudzinās.”
Inese saka: “Mēs esam tā lielā ģimene, tā saime, kurā ir visas paaudzes, kurā ir dažādi cilvēki, mēs mācāmies toleranci, mēs mācāmies respektu, varbūt arī novilkt kādas robežas vai iedot uzmundrinājumu. Tā ir ļoti vērtīga pieredze.”
Sarunas noslēgumā palūdzu katram no viņiem uzrunāt tos latviešus Īrijā, kuri līdz šim nav uzdrošinājušies paspert soli pretim 3×3.
Inese: “Ja tu pamēģināsi, tu vari nedabūt to, ko tu gribi, bet tu vari arī dabūt.”
Jānis Atis: “Ja jums ir bērni, tad 3×3 var palīdzēt saglabāt viņos latvietību, latviešu valodu un tradīcijas.”
Eduards: “Ja tu jau esi spēcīgs, tad tev, visticamāk, ir ko dot, un 3×3 ir laba vieta un platforma, kur tiešām dot un būt vērtīgam kā latvietim un noderīgam visai latviešu sabiedrībai. Savukārt, ja tu vēl nejūties gana spēcīgs, tad 3×3 ir vieta kur ņemt. Visi šeit ir gaidīti.”
Ieva: “Pamēģināt var! Tās nav saistības uz mūžu. Ja uzdrošinās šo soli spert, tad var daudz iegūt.”

FOTO
: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.
apvienots



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie