Otrdiena, 28. maijs, Varda dienas: Vilhelms, Vilis

Karš Ukrainā, latvieši Sibīrijā, impēriskā domāšana un agresija… draugiem.lv

- 02.10.2023

img_6324Šajās dienās Īrijā viesojas kinorežisore un daudzu grāmatu autore Dzintra Geka-Vaska kopā ar savu dzīvesbiedru komponistu Pēteri Vasku un mazmeitu Elizabeti. Svētdienas pēcpusdienā vēstniecība bija uzaicinājusi latviešu kopienu uz tikšanos ar viesiem un filmas “Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc mēs braucām?” izrādi un grāmatas “Mātes Sibīrijā” prezentāciju.

Ņemot vērā vēstniecības telpu ierobežoto kapacitāti, pasākuma apmeklētāji bija lūgti iepriekš pieteikties un lielās intereses dēļ šo pieteikšanos nācās slēgt vairākas dienas pirms tikšanās.
Uzrunājot klātesošos Latvijas vēstnieks Juris Štālmeistars minēja, ka, ņemot vērā karu Ukrainā, režisores iemūžinātie uz Sibīriju izsūtīto latviešu likteņstāsti ir kļuvuši vēl nozīmīgāki, ļaujot skarbi izgaismot agresora patieso dabu.
Dzintra Geka-Vaska atcerējās savu pirmo viesošanos Īrijā ar filmu “Dieva putniņi”, sakot, ka toreiz sajutusi ārkārtīgi lielu sirsnību un nolēmusi, ka vēlētos šurp atbraukt atkal. Režisore pastāstīja, ka uz Sibīriju ir braukusi 20 gadus un 2019.gadā bija pēdējā reize, kura, visticamāk, ir bijusi absolūti pēdējā, jo diez vai vēl kādreiz būs iespējams turp aizbraukt. Viņa sacīja, ka kopš 2014.gada braucieni uz Krieviju kļuva arvien sarežģītāki, tika saņemtas vēstules, ka Latvija ir rusofobiska valsts, ka latvieši ar dubļiem aplej Krieviju un viņiem turp nav jābrauc.
Dzintra Geka-Vaska pastāstīja, ka pēc pirmā brauciena uz Sibīriju, cilvēki sākuši rakstīt vēstules ar lūgumiem turpināt veidot filmas ne tikai par 1941.gadā izvesto latviešu bērnu likteņiem, bet arī par tiem latviešiem, kas tur ir palikuši. Grāmatā “Sibīrijas bērni” ir apkopotas 760 intervijas ar 1941.gadā uz Sibīriju aizvestajiem bērniem. Režisore atceras, ka tieši šie cilvēki bija mudinājuši, balstoties uz viņu atmiņām izdot grāmatu par mātēm Sibīrijā, jo tikai pateicoties mātēm daudzi no šiem bērniem izdzīvoja. Grāmatā apkopotās māšu un bērnu atmiņas ir traģisma pilnas – 1946.gadā 1500 latviešu bērni bāreņi tika atvesti uz Latviju un daudzus no viņiem uzdeva par bāreņiem, bet bija mātes, kas izdarīja pašnāvības, lai bērni varētu nokļūt atpakaļ Latvijā. Daudzas no mātēm pēc bērnu atvešanas uz Latviju nelegāli aizbrauca turp, ar to pēc tam izpelnoties 20 gadu cietumsodu lēģeros.

Dzintra Geka-Vaska atcerējās, ka savulaik viņai kolēģi jautājuši, kāpēc viņa tik daudz laika velta šai Sibīrijas tēmai. Režisore uz to atbild, ka viņai tas vienmēr likās svarīgi sajust gandarījumu par to, ko dara. No Sibīrijas braucieniem ir savākts milzīgs arhīvs un bijusi iespēja būt pat tik attālās Sibīrijas vietās, kur nav bijuši Krievijas kino veidotāji.
Klātesošos uzrunāja arī Pēteris Vasks, kura mūzika skan visās režisores veidotajās filmās par Sibīriju. Viņš stāstīja, ka ir bijis līdzās dzīvesbiedrei visos Sibīrijas braucienos, mierinājis viņu uztraukumu brīžos, nesis čemodānus, palīdzējis organizēt braucienus, kas vienmēr bija ļoti kompilcēti. Viņš atzina, ka tas viss viņam personīgi daudz deva, ļaujot vēl vairāk iemīlēt savu tautu un savus tautiešus, redzot, cik viņi ir bijuši stipri.
Piesakot filmu “Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc mēs braucām?”, komponists teica: “Viņi neturēja ļaunumu, jo cilvēks, kas tur ļaunumu, viņš pats sevi saēd. Viņi bija stiprāki par to. Šī ir filma par ļoti stipriem cilvēkiem.”
Pēc filmas noskatīšanās režisore piebilda: “Mēs nevaram justies droši. Šie cilvēki Krievijā, tas pat šķiet kā paradokss un pat smieklīgi, viņi ir tādi apmātie. Tā impēriskā domāšana un naidīgā attieksme ir pat cilvēkiem, kas mums palīdzēja, žurnālistiem. Pasaule ir trausla palikusi.”
Sarunās ar klātesošajiem Dzintra Geka-Vaska atzina, ka neredz, ka Krievijā varētu mainīties, jo cilvēki tiek kontrolēti un ir iebiedēti, un tas ar gadiem ir arvien pieaudzis. “Cilvēkiem vienkārši ir jāklusē. Līdzīgi kā mēs padomju laikos, mēs taču arī klusējām. Un tie, kas neklusēja, nonāca cietumos un lēģeros.”
Pēteris Vasks nobeigumā sacīja, ka sirds sāp par to, kas ar mūsu tautu ir noticis, un tomēr mēs esam izdzīvojuši. “Mums katram ir savs liktenis. Jūs esat tālu prom no dzimtenes, bet es ļoti ceru, ka jūs nezaudēsiet saikni ar savu zemi. Nepazūdiet Latvijai, nepazaudējiet savu valodu un mūsu skaisto kultūru. Jūs esat būtiska mūsu tautas daļa.”
Visas studijas “Sibīrijas bērni” veidotās filmas ir pieejamas fonda mājas lapā šeit.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.
apvienots



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie