Ceturtdiena, 2. maijs, Varda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds

“Vajag vienkārši darīt!” draugiem.lv

- 07.01.2024

418427462_1274806076792047_3326078339680373890_nThe Coffee Mine īpašnieces Marijas Dzenes saknes meklējamas Latgalē, viņa ir dzīvojusi Zaubē un kopš skolas gadiem – Rīgā, bet nu jau 22 gadus viņas mājas ir Īrijā. Uzņēmīgā sieviete atceras, ka pašai nebija ne īpašas vajadzības, ne vēlmes pamest Latviju, taču viņas dzīvesbiedrs jau gadu iepriekš bija atceļojis uz Zaļo Salu cerībā labāk nopelnīt.

Tā kā abu mazajai meitiņai vārds “tētis” sāka saistīties tikai ar cilvēku fotogrāfijās, Marija nolēma, ka ģimenei jābūt kopā, jāpelna kopā un kopā jāatgriežas mājās. Ar tādu domu viņa atbrauca uz Īriju.
“Sākums bija ļoti grūts. Skolā mācījos vācu valodu, angļu valodas man nebija vispār. Atceros, kā stāvēju lidostā ar saviem čemodāniem un nesapratu ne vārda no tā, ko jautāja pasu kontrolē un muitnieki. Vienīgais, ko pratu pateikt, bija frāze “I go?””
Marija piebilst, ka tolaik nebija tādu gudro telefonu kā tagad un saziņa angļu valodā notika, izmantojot vārdnīcu, tā pamazām iemācoties frāzi pēc frāzes. Viņa smejas, ka pēc laika, apmeklējot McDonald restorānu, meita teikusi: “Mamm, tikai neprasi tagad kartupeļus “free”!”
Viņas pirmais darbs bija sēņu fermā, kur sieviete strādāja 12 – 16 stundas diennaktī, bija agri jāceļas, meita jāatstāj auklītei un, pārnākot no darba, mazā jau gulēja. Taču Marija saka: “Es šo darbu tiešām izbaudīju. Varbūt tāpēc, ka esmu no laukiem, man neviens darbs nav par grūtu. Ja es būtu viena, es laikam joprojām strādātu sēnēs.”
Viņas sākotnējais stāsts ir līdzīgs simtiem citu uz Īriju savulaik atbraukušo Latvijas cilvēku pieredzei – atbrauca uz laiku, lai sapelnītu naudu. Taču, dzīvojot Īrijā, attiecības ar dzīvesbiedru izjuka un Marija palika viena ar meitu. Viņas mēģināja atgriezties Latvijā, taču saprata, ka tur neizdzīvos, un nolēma palikt Īrijā.

Lai būtu vairāk kopā ar meitu, Marija sāka strādāt virtuvē vienā no Navanas kafejnīcām. Par šo darbu viņa saka: “Es nekad mūžā nebiju strādājusi tik smagi kā tur. Īpašniece pati strādāja kā “darba zirgs”, bet arī no darbiniekiem pieprasīja to pašu. Tu vēl nebiji sācis darīt pirmo darbu, kad tevi jau gaidīja 50 citi.” Pēc laika sieviete pārgāja uz liela ēdināšanas uzņēmuma virtuvi, kur nostrādāja deviņus gadus.
Doma par savu kafejnīcu Marijai bija radusies jau Latvijā un tā pie viņas atgriezās īsi pirms Covid-19 pandēmijas. Viņa stāsta, ka, paraugoties atpakaļ, The Coffe Mine telpas, kurās viņa saimnieko tagad, “atnāca” īstajā brīdī – ne par ātru, ne par vēlu. Pirmo reizi tās iegūt neizdevās un drīz pēc tam sākās pandēmija. Ja toreiz darījums būtu izdevies un bizness būtu uzsākts, visticamāk, tas būtu neveiksmīgs. Pēc tam Marija gribēja atvērt pavisam nelielu kafejnīciņu, kura nodrošinātu darbu gan viņai, gan meitai, taču arī tas neizdevās.
The Coffee Mine viņa ieguva pagājušā gada sākumā un klientiem kafejnīcu atvēra maijā. Vispirms, kā bija ieplānojusi, piedāvājot tikai kafiju, tēju un kūciņas. Bet drīz, pēc apmeklētāju pieprasījuma, piedāvājumam pievienoja arī sviestmaizes un vēlāk arī dažādus ēdienus. Ēdienkartē ir iekļauti pārsvarā vietējiem klientiem pazīstami ēdieni, kurus gatavo darbinieces īrietes, taču pati Marija gatavo to, kas ir iecienīts tautiešu vidū. Gandrīz vienmēr tiek piedāvāta mājas zupa ar vistas gaļu un gaļas pankūkas, kuras nu jau iecienījusi arī īru publika. Ik pa laikam kafejnīcā var nobaudīt pīrādziņus ar dažādu pildījumu, cepumus “žagariņus”, “siļķi kažokā” un citus gardumus. Marija piebilst, ka šī piedāvājuma nav regulārajā ēdienkartē, bet jebkurš apmeklētājs var par šiem ēdieniem uzzināt, vienkārši pajautājot. Viņa gan saka, ka mūsu cilvēki bieži vien kautrējas vai baidās jautāt, tāpēc pašai jāpamana, kad klients kaut ko ar skatienu meklē ēdienu stendā.
The Coffee Mine īpašniece stāsta, ka, biznesu uzsākot, no valsts puses netika piedāvāti nekādi atvieglojumi, un izšķirošie esot pirmie seši darbības mēneši. Ja bizness šajā laikā izdzīvo un to izdodas nostabilizēt, tad ir cerības, ka tam būs nākotne. Marijai tas izdevās un tieši tāpēc oficiālās atvēršanas svinības viņa sarīkoja novembrī, kad kafejnīcas darbībai apritēja seši mēneši.
Paši grūtākie esot bijuši pirmie divi mēneši, kamēr atrasti produktu piegādātāji, kad pamazām izveidojies savs pastāvīgo apmeklētāju loks. Marija stāsta, ka ir izdevies saglabāt daļu iepriekšējās kafejnīcas klientu, bet klāt nākuši arī citi cilvēki, kuri šeit iegriežas regulāri, arvien vairāk nāk arī latvieši. Viņa piebilst, ka klientiem nepietiek tikai ar garšīgu ēdienu, svarīga ir arī apkalpojošā personāla attieksme un atmosfēra, kāda valda kafejnīcā. Marija piebilst, ka viņas uzņēmums gatavo ēdienus arī uz pasūtījuma un The Coffee Mine telpās ir iespējams sarīkot nelielas svinības. Viņa saka – viss jādara tā, lai klienti būtu apmierināti.
Nedaudz sagurušās acis Marijas smaidīgajā un laipnajā sejā liecina, ka biznesa vadīšana, organizēšana un darbs kafejnīcā prasa ļoti daudz. Viņa stāsta, ka kopš tā uzsākšanas maijā viņai ir bijušas vien divas brīvdienas, un strādāt nākas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Taču, jautāta, ko viņa ieteiktu kādam, kurš sapņo par savas lietas uzsākšanu, bet vēl šaubās, Marija smaida un saka: “Ja vien biznesa uzsākšana neprasa iekulties milzīgos parādos, tad – uz priekšu! Vajag vienkārši darīt!”

FOTO: baltic-ireland.ie

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.

apvienots


  1. Lai veiksme pavada…



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie