Latviju viņa arvien glabāja sirdī

Silvija Grigule Džonsa
(21.09.1935. – 25.01.2025.)

“Silvija Džonsa, dzimusi Grigule, cauri gadiem pratusi nest latviskumu. Viņas viesistabas grāmatu plauktā rindojas latviešu dainu sējumi un kaudzītē salikti savu kārtu lasīšanai un pārlasīšanai gaida žurnāla “Jaunā Gaita” numuri.

Izgrebtiem latvju rakstiem rotātajā svečturī laiku pa laikam tiek aizdegtas liesmiņas un lielo galdu sedz linu galdauds. Latviskais gars te ir dzīvs un tiek rūpīgi kopts. Apliecinājums tam – lielo margarietu dobe dārza malā un milzu bērzs, pie kura piestiprināts veca zvejnieku tīkla viens gals. Otru tīkla galu tur ābele. Te vaļas brīžos Silvijas kundze mēdz vai nu tāpat vien atpūsties vai arī lasa grāmatas.” Tā pirms vairāk nekā 10 gadiem sākās raksts par Silviju latviešu avīzē “Sveiks!”, kas tika izdota Dublinā.
Silvijas dzīves gājums sākās Latvijā, taču jau deviņu gadu vecumā, 1944. gadā Griguļu ģimene bija spiesta pamest dzimtās mājas Jūrmalā un doties bēgļu gaitās, vispirms uz Vāciju, vēlāk – Lielbritāniju. Jau cienījamā vecumā atmiņas par savu bērnības laiku viņa aprakstīja grāmatā “What next?”, kas vēlāk, pārtulkota latviešu valodā, tika izdota ar nosaukumu “Un ko nu?”

Jaunības laiks Silvijai pagāja Korbijā, kur viņa piedalījās visos latviešu pasākumos un neskaitāmas stundas pavadīja kopā ar latviešu bērniem, mācot valodu nedēļas nogales skoliņā. Taču vēlāk mīlestība viņu atved uz Zaļo salu un 1962. gadā Silvija apprecējās ar īru puisi Hariju. Te, Dublinā piedzima seši viņas bērni – dēli Konrāds un Ēriks, un meitas – Kristīne, Eleonora, Elizabete un Monika. Ziemsvētki un Jāņi Silvijas mājā arvien tikuši svinēti latviskā garā. Turpat dārzā esot kūruši ugunskuru un dziedājuši līgo dziesmas.
“Vācu visus kā mamma. Mēs te, Īrijā, bijām tikai dažas ģimenes, kas turējās kopā – es, Ivars Zauers, Riekstiņi, Irēna Cibuļska, Miķelis Kūda, Ivars Falks, dzejniece Astrīde Ivaska. Kad 1998. gadā rādījās, ka Latvija tiešām var kļūt brīva, mēs, četri latvieši, uztaisījām savu sabiedrisko organizāciju – Īrijas latviešu asociāciju un sūtījām atbalsta vēstules Latvijas neatkarībai. Tādai vēstulei no asociacijas ir daudz lielāks svars, nekā, ja atbalstu izteiktu viena pati Silvija Džonsa, tāpēc arī saorganizējāmies,” savulaik stāstīja Silvija.
Viņa vienmēr ar prieku atcerējās laiku, kad uz Zaļo salu jau deviņdesmito gadu sākumā, bet arvien vairāk pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, uz Īriju pārcēlās latvieši. Tad Dublinā sākās aktīva latviskā sabiedriskā dzīve, notika pirmie latviešu dievkalpojumi, koru un deju kopu koncerti, 18. novembra svinības un sarīkojumi. Silvija jau tad mēdza jokot: “Man vairs nav jābrauc uz Latviju, jo Latvija ir atbraukusi pie manis.”
Un tādu mēs viņu atcerēsimies, arvien dzīvespriecīgu, asprātīgu, labsirdīgu – Silviju, kas sirdī arvien glabāja Latviju.

FOTO: baltic-ireland.ie