Ceturtdiena, 21. novembris, Varda dienas: Andis, Zeltīte

Divu stundu garais PPP paskrien nemanot draugiem.lv

- 21.11.2020
Sadaļas: LKFĪ - Atslēgvārdi: , ,

img-20201121-wa0000Svētku nedēļas nogalē Īrijā pulciņš “palaidņu” satikās Zoomistabā, lai pastāstītu par saviem nedarbiem Latvijas okupācijas laikā. Viena otra palaidnība izrādās tika cauri sveikā, bet tādu nebija daudz. Lielākoties nedarbi tika pamanīti un nemaz tik jautri nebeidzās. Strostēšana un baidīšana tajā laikā bija okupētās Latvijas ikdiena. Trimdā uzaugušā Pētera Elferta stāstu pūrā arī tas, kā ticis milicijas aizturēts un izraidīts no Latvijas vēl pavisam īsu brīdi pirms neatkarības atgūšanas.

Iedvesmojoties no Eiropas latviešu apvienības pasākuma “Neļauj apdzist ugunskuram!”, bet vēlāk, gūstot apstiprinājumu PPP nepieciešamībai pēc muzeja LaPa astoņu stundu garā atmiņu maratona “Tu biji tajā demonstrācijā!”, pārliecinājāmies, cik atmiņas ir svarīgas un vienlaikus interesantas. Un tā, Latviešu kultūras fonds Īrijā (LKFĪ) nolēma rīkot satikšanos Zoom, lai ar saviem stāstiņiem padalītos tie, kas lielāka vai mazāka mēroga blēņas sastrādājuši paši vai to darījuši mūsu draugi laikā, kad par brīvu Latviju pat sapņot nedrīkstējām.
Ja mums visiem ir kas kopīgs, tad tas ir piedzīvotais laiks sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados; gan tiem, kas PPP zoomā pieslēdzās no Īrijas, Lielbritānijas, Latvijas, gan Pēterim Elfertam no Grieķijas, kura stāsti ļāva uz okupācijas laiku paskatīties arī no Dzelzs aizkara otras puses.
Padomju režīmā dzimuši, pasargāšanas labad gan vecāku mācīti uzmanīties, gan progresīvāko skolotāju aizstāvēti, taču komunistu stingri uzraudzīti, augām un bieži vien paši neapzinoties, taču iekšējas nepatikas mudināti, darījām aizliegtas lietas. Gājām uz baznīcu, ņēmām nost vadoņu portretus, kas skolās bija sakarināti teju pie katras sienas, zīmējām sarkanbaltsarkanus karodziņus, skaitījām “nepareizos” dzejoļus un klausījāmies “nepareizās” dziesmas, ko pārraidīja “nepareizās” radiostacijas.

Laimas Ozolas atmiņas lika padomāt par to, cik vēl šobaltdien dzīvelīgi un aktīvi ir viens otrs Saeimā izsēdējies un labos amatos iekārtojies kādreizējais īsteni pārliecinātais komunists. Viņa atcerējās niknos uzbrukums, strostēšanu un draudēšanu, ko savulaik skolā saņēmusi no toreizējās pārliecinātās “komsordzes” Aijas Barčas, kuras okupācijas laika karjera mūsdienās nav atrodama nevienā aprakstā un pat Wikipediā ne, gluži tā, it kā šī kundze līdz Latvijas neatkarībai nemaz nebūtu dzīvojusi. Arī Daces Priedes no Latvijas un Ilzes Barkus (Īrija) piedzīvotais liecina, ka vairāki bijušie pārliecinātie padomijas patrioti no histēriskiem diktāta aizstāvjiem zibenīgi ir spējuši pārtapt par tikpat pārliecinātiem nacionālistiem un neatkarības aizstāvjiem. Lilitas Krūzes (Lielbritānija) stāsts mūs savukārt aizveda līdz pat Berlīnes mūrim un pilnīgi neticamā kārtā arī pamanīšanos iekļūt Berlīnes rietumdaļā, bet Ilmāra Kristjansona (Latvija) Padomju Savienības kontūrkartē Latvijas PSR vietā iezīmētais sarkanbaltsarkanais karodziņš tikai veiklas izlocīšanās pēc nekļuva par iemeslu izslēgšanai no skolas īsi pirms izlaiduma. Bet kā saldais ēdiens visam – Pētera Elferta stāstījums par jauniešu akcijām brīvajā pasaulē un grāmatu “NYET, NYET, SOVIET”, kurā šie stāsti apkopoti.
Stāstu daudz un tie virknējās viens aiz otra tā, ka divas stundas paskrēja nemanot, un droši vien to būtu bijis vēl vairāk, jo vienas atmiņas raisa nākošās. Kas tām visām kopīgs? Tas, ka dziļi sirdī reizumis apzināti, reizumis neapzināti mēs izjutām riebumu pret režīmu un tas atspoguļojās arī naivā un gluži bērnišķīgā izpildījumā.

FOTO: LKFĪ



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie