Atklāti par finanšu krīzi Latvijā

Ludmila Glazunova, īpaši Īrijas latviešiem

Globālā finanšu krīze ir aktuālākais temats pasaulē. Daudzi Īrijas latvieši satraucas par saviem noguldījumiem un depozītiem Latvijas komercbankās, īsti neuzticoties Latvijas banku sistēmas drošībai. Lai noskaidrotu, cik nopietna ir situācija Latvijā, uz sarunu aicināju Latvijas Krājbankas valdes locekli Ivaru Priedīti. Īrijas latvieši ir mazliet iebaidīti – līdz Zaļajai salai ir nonākušas baumas, ka Latvijas komercbankas vairs nav drošas – steigšus jāņem ārā nauda. Cik pamatotas ir šī informācija?

Vienā vārdā sakot –nē, nav pamatota. Tas, kas šobrīd uztrauc visu pasauli, tiešā veidā neuztrauc Latviju – mums ir citi jautājumi, ko risināt. Vispirms jau – Latviju mazā mērā satrauc tās problēmas, kas ir saistītas ar tā dēvētajiem toksiskajiem vērtspapīriem, Latvijas bankām tādu tikpat kā nav, mēs bijām pārāk „mazi”, lai tos iepirktu. Tie ir vērtspapīri, kurus vēl nesen pasaules reitingu aģentūras novērtēja ar augstiem reitingiem, dodot signālu tirgum, ka tas ir kaut kas labs un vērtīgs. Izrādījās, ka tas tā nav. Latvijas iedzīvotāji arī nav rīkojušies līdzīgi amerikāņiem un nav masveidā spēlējuši fondu biržās. Protams, ir cilvēki, kuri to ir darījuši, taču tā šobrīd ir nedaudzu cilvēku, nevis lielākās daļas sabiedrības problēma.
Mūsu problēmas ir citas. Pirmkārt, ir pārtrūkusi naudas plūsma, kas bija pieejama visus līdzšinējos gadus – nav vairs naudas pārpilnības tirgū. Katrs sargā savu naudu, neuzticas citiem tirgus dalībniekiem. Ja aizdod, tad par ļoti augstu samaksu. Līdz ar to ir krietni samazinājušies kreditēšanas tempi, bankas kritiski pārvērtē savus jau izsniegtos kredītus. Cilvēki saprot, ka viņi ir nopirkuši dzīvokļus, kuru vērtība ir kritusies – tā ir psiholoģiska problēma, jo kaut kas ir iegādāts pārāk dārgi. Otra problēma – pieaug to cilvēku skaits, kuriem ir problēmas ar kārtējo samaksu. Daļa cilvēku ir zaudējusi darbu, daļa – kapitālu. Tiesa, tas ir neliels skaits. Agrāk daudzi ar skaudību skatījās uz mākleriem un nekustamā īpašuma attīstītājiem, arī uz celtniekiem. Tagad šīs sfēras ir apstājušās. Sāpīgākais ir tas, ka pieprasījums pēc dzīvokļiem un uzlabotas vides noteikti nav apmierināts – tūkstošiem cilvēku vēl sapņo, ka gribētu iegādāties jaunus dzīvokļus.

Tātad kredīti praktiski nav pieejami?
Šobrīd bankas pieprasa daudz precīzākas izziņas, informāciju no Valsts ieņēmumu dienesta par ienākumiem. Turklāt ienākumiem jābūt ilgtermiņā pastāvīgiem. Katrā ziņā lielais optimisms, kas vēl nesen valdīja nekustamā īpašuma tirgū un tā kreditēšanā, ir beidzies. Tās acīmredzot ir tās ziņas, kas ir nonākušas līdz salai. Tas arī uztrauc.
No otras puses, bankās pieaug toksiskie nekustamā īpašuma projekti – pļavas, kuras kāds gribēja pārvērst par ziedošajiem ciematiem, bet tagad tur aug Latvijas kokvilna – usnes. Jo cilvēkiem, lai nonāktu līdz gala produktam – vajadzīgi lieli ieguldījumi – jānopērk zeme, jāizbūvē komunikācijas, tas ir ļoti dārgi. Pie nepietiekamas finansēšanas, tas ir problemātiski. Šobrīd bankas diezgan nopietni strādā ar saviem problēmkredītiem. Ja objekts domāts pārdošanai, vairākas bankas mēģina palīdzēt objektu pabeigt, pat atliekot maksājumus. Līdz ar to toksiskums kredītportfelī tik būtiski nepalielinās.
Ja skatāmies Latvijas banku likviditātes rādītājus, tad tie ir augsti. Tā latiņa, kuru ir uzstādījusi Finanšu un kapitāla tirgus komisija, ir ļoti augsta. Visticamāk, daudzām bankām nebūs lielas peļņas, kādai būs arī negatīvi rādītāji. Bet šobrīd es neredzu nekādu īpašu problēmu banku sektorā. Protams, mēs nevaram šeit būt miera osta, kad visur viss apkārt bango. Galvenā problēma ir tā, ka bankām nepieciešams aizņemties no lielajiem finanšu tirgiem naudu, ko bankas vienmēr ir darījušas arī līdz šim. Un arī bankām nauda ir jāatdod. Tas skaitlis, kas ir jāatdod šogad, ir gandrīz 100 miljoni eiro un vairāk nekā miljards eiro nākamgad. Tas nav maz, bet nav arī nepārvarams lielums. Skaidrs, ka šo naudu ir nepieciešams aizvietot ar kādiem citiem kredītiem. Un bankas ļoti intensīvi pie tā strādā. Taču nauda ir kļuvusi dārgāka – tā nav vietējo banku problēma, tiekšanās pēc lielākas peļņas, lai izpatiktu saviem akcionāriem. Tas ir globāli – nauda ir kļuvusi nepieejamāka un līdz ar to arī dārgāka. Tas ir tas pamatslogs cilvēkiem, kuri ir paņēmuši kredītus vienalga kurās valūtās – vai latos, vai eiro, vai dolāros.
Mēs visi esam saprātīgi, ar esošajiem klientiem, kas ņēmuši kredītus, mēs strādājam un strādāsim, izprazdami viņu problēmas. Ja banka ir aizdevusi 100 latus, tad tā ir klientu problēma, ja iedod 2000 latus, tā ir mūsu kopīgā problēma, bet, ja aizdodam miljonu – tad tā jau ir bankas problēma. Rezumējums – pati svarīgākā problēma ir tā, ka nauda kļuvusi mazāk pieejama un tā ir dārgāka. Taču ir arī labā ziņa – ja nauda kļuvusi dārgāka, tad dārgāki ir arī depozīti.

Turklāt valsts ir gatava garantēt depozītus…
Jā. Likums jau ir pieņemts. Garantēta, apdrošināta naudas summa 50 000 eiro apjomā. Protams, ka var būt kādas super kataklizmas – tās ir lietas, ko mēs nevaram izslēgt.Bet mēs nevaram arī ar domu par iespējamo katastrofu celties un iet gulēt. Ir jādomā pozitīvi, mūsu pašu labā.

Un tomēr! Daudzi cilvēki taču atceras visas iepriekšējās kataklizmas. Visspilgtāk, protams, palicis atmiņā Bankas Baltija krahs. Vienā brīdī liela daļa Latvijas palika bez naudas.
Cilvēks ir bagāts un interesants ar savu pieredzi. Bet pārāk grūta pieredze, pārāk smagas atmiņas traucē kustēties. Man atmiņā palikusi pat 1961. gada naudas maiņa.. Un pēc tam bija Gorbačova laika naudas maiņa, Bankas Baltija krahs, un vēl jāatceras, ka deviņdesmitajos gados pa burbuli aizgāja sešas no Latvijas TOP10 komercbankām, 1998. gadā bija Krievijas krīze… Viss tas tika apzīmēts ar vārdu „krīze”. Bet gribu norādīt, ka šīs krīzes ir atšķirīgas. Tās visas notika pilnīgi pēc cita scenārija. Deviņdesmitajos gados, kad bankrotēja Olimpija un Banka Baltija, banku uzraudzība nebija tādā līmenī kā šobrīd. Jau toreiz strādāju banku sistēmā, un noteikti zinu, ka pēc šiem notikumiem pamatīgi uzlabojās banku uzraudzība, lai tas vairs neatkārtotos.
Bet, gribu atgādināt, ka nav zāļu pret paniku. Ja runājam par Krievijas krīzi un Rīgas Komercbankas krahu, to lielā mērā izraisīja panika, kas tika arī no malas veicināta. Bet Bankas Baltija lietā bija pilnīgi cits scenārijs – aktīvu aizvešana – to lai tiesa pasaka, vai tā bija zagšana. Visos tajos simtos sējumu tas ir pateikts. Mēs nevaram šis situācijas salīdzināt ar mūsdienām.

Ja jums būtu personīgiem līdzekļi gan kādā Īrijas bankā, gan kādā Latvijas komercbankā, vai jūs šobrīd atstātu naudu tur, kur tā ir?
Īrija bija pirmā valsts, kas varbūt arī pozitīvi izprovocēja citas valstis, paziņojot par depozītu garantēšanu. Jautājums jau nav tikai par drošību un naudas pieejamību. Ja cilvēks gatavojas dzīvot kādā konkrētā valstī, ņemt kredītus, saņemt kredītkartes, skolot bērnus, veidot dzīvi, tad viņam šajā konkrētajā valstī ir jābūt savai kredītvēsturei. Tātad – kur cilvēks vēlas dzīvot, tur ir jābūt arī naudai.
Nākamais jautājums ir nodokļi. Valdība gatavojas lemt par to, ka ar ienākumu nodokli tiks aplikts arī kapitāla pieaugums. Protams, šobrīd ir īstais brīdis, lai pieņemtu nepopulārus lēmumus, jo cilvēki ir saprotošāki. Taču šajā gadījumā vēl nav īsti izvērtētas sekas. Latvijas bankas ir darījušas ārkārtīgi daudz, lai nerezidentiem Latvijā būtu pievilcīgi un interesanti, un lielā mērā šeit atrodas daudz nerezidentu naudas, kas veicina ekonomisko uzplaukumu un naudas pieejamību. Tad vajadzētu izvērtēt, kādas būs sekas šādam lēmumam, vai kapitāls nepametīs Latviju. Cik esmu saskāries ar gudrajām galvām, viņi nez kāpēc rēķinās ar to, ka viss būs tā, kā ir, un mēs no tiem miljardiem, kas šeit guļ, varētu iekasēt zināmus procentus. Bet tikpat labi kontus varēs atvērt Igaunijā un kapitāls var aizplūst tur.

Valdība atkal nav padomājusi soli uz priekšu…
Jā, nav izvērtēts, kādas sekas tas varētu dot ekonomiskajai situācijai. Tūlīt jau sāksies diskusijas, un, cerams, tiks pieņemts vispareizākais lēmums šajā jautājumā.

Ko Jūs pats personīgi ieteiktu Īrijas latviešiem, kā rīkoties ar naudu Latvijā?
Mēs savu dzīvi plānojam un zinām, kad mums nauda būs vai nebūs vajadzīga. Ja runājam par latiem, depozītu procenta likme šobrīd 8-10 % pat arī uz neilgu laiku, tad es domāju, ka šis ir labs brīdis depozītu atvēršanai. Šobrīd bankas ir izdomājušas tādu produktu, ka klientam 7,14 vai 30 dienas iepriekš jāpaziņo par kādas naudas summas izņemšanu, un tad bez soda sankcijām var izņemt daļu no summas. Es personīgi tā arī daru. Tā nauda, kas nav akūti vajadzīga, varētu tikt likta depozītā – tas tomēr ir kaut kāds pienesums un pluss. Nedomāju, ka cilvēkam papildus iegūti lati vai eiro būtu lieki.

Kā Jums šķiet, kad varam gaidīt finanšu krīzes beigas?
Ja kāds būtu pagājušajā gadā ar šā gada pieredzi kaut ko tādu stāstījis, viņu labākajā gadījumā izsmietu, sliktākajā aizsūtītu pie ārsta, sakot, ka tas ir panikas cēlājs. Mūs gaida vēl daudzi pārsteigumi. Finanšu krīze norims, bet kas notiks ar ekonomikas finansēšanu? Cilvēki Latvijā gan vairāk gājuši cauri krīzēm , nevis tai saldajai dzīvei: tie „treknie gadi” bijuši tādi īsi, nespējam īsti saprast, kurā vietā esam, un atkal nāk jau kārtējā krīze. Domāju, ka cilvēki jau ir iemanījušies, kā uzvesties, kā radikāli samazināt savas vajadzības, piemēram, ņemt sviestmaizes līdzi uz darbu. Ja tā paskatāmies, tie personāži, kas agrāk gozējās uz glancēto žurnālu vākiem un lappusēs, tagad ir pazuduši.

Un tomēr no ASV puses jau izskan optimistiski apgalvojumi, ka krīze Ziemeļamerikā jau ir beigusies, sāksies augšupeja.
Ja kāds to zinātu! Kādam no ekspertiem jau būs taisnība. Kuram, nezinu. Gribētu cerēt, ka viss ir beidzies. Bet šobrīd tik daudz ir dažādu sakritību un faktoru! Vienu dienu viss izskatās ļoti pozitīvi, līknītes ir zaļas un ved uz augšu, nākamajā dienā viss sarkans un slīd uz leju. Tas viss ir tik globāli!
Es kā cilvēks domāju – kāpēc gudrie prāti nekliedza pirms tam, un ļāva pārdot skaisti ietītus mēslus, piešķirot tiem augstus reitingus. Bet, ja paraugāmies no otras puses – pēc enerģijas nezūdamības likuma, nauda nav pazudusi, vienkārši kaut kas ir pārdots dārgāk, nekā tas reāli maksā. Šobrīd pasaulē valda neuzticības krīze. Kādai finanšu institūcijai ir nauda, kuru tā pagaidām nav gatava nevienam aizdot. Bet kredītiestāde ir domāta, lai kreditētu, tātad agrāk vai vēlāk finanses kā ekonomikas asinis atkal sāks plūst!

FOTO: Ludmila Glazunova