Šodien mums nav laika pat paskatīties vienam uz otru, nav laika runāties, priecāties vienam par otru... Tā mēs aizvien mazāk un mazāk satiekamies viens ar otru. Pasaule iet postā mīļuma un laipnības trūkuma dēļ. Cilvēki mokās mīlestības slāpēs, bet mīlestībai neatliek laika, jo visi ļoti steidzas. (Māte Terēze)

Savā ģimenes lietu advokāta praksē es vai ik dienas pārliecinos par to, ka no daudzām problēmām varētu izvairīties un šķiršanās process būtu krietni vien saudzējošāks, ja, jau uzsākot kopdzīvi, attiecībā uz justīciju pāris ielāgotu vairākas patiesības un censtos tās vienmēr paturēt prātā.  Ģimene (vairāk vai mazāk) tomēr ir kaujas lauks. Jo kopdzīvē ar otru cilvēku bez mīlestības ir arī daudz citu svarīgu aspektu. Nepieciešama savstarpēja iecietība un uzupurēšanās šī vārda vistiešākajā nozīmē. Divu cilvēku idilli mēdz krietni vien paplucināt nepieciešamība satikt ar radiem un draugiem, pārdzīvot dažādas krīzes (tajā skaitā arī valstiskas) un vienoties par bērnu audzināšanas jautājumiem. Un tā tālāk. Turklāt attiecības ģimenē gluži privātas vis nav, jo uz tām vienmēr ir iespējamas  attiecināt kādu civillikuma, krimināllikuma vai kāda cita likuma pantu. Tādēļ vecā patiesība „gribi mieru, gatavojies karam” attiecībā uz ģimenes laimi (vai nelaimi) ir īsti vietā.

Lasītāja raksts Es atbraucu…Tā varētu nosaukt šo stāstu. Neliels stresiņš, kilogramu limits čemodānam, skumdinošas atvadas, savdabīgais lidostas troksnis un – zem manis jau naksnīgā Īrija. Arī mani uz šo zemi aizveda tā pati taciņa, kas daudzus – finanses. Students, kuram sesija beidzas līdz ar Līgo dziesmām, nespēj konkurēt Latvijas darba tirgū… Un kā jau kārtīgam studentam – iespēja taču ir jāizmanto! Manā gadījumā par iespēju es dēvēju darbu Īrijā, savos divos brīvajos vasaras mēnešos. Es biju un redzēju – vēl neskaitās. Es biju un piedzīvoju – tā jau ir vērtība.