Savu pirmo darba nedēļu Dublinā aizvadījis jaunais Latvijas vēstnieks Īrijā Juris Štālmeistars. Oficiāli vēstnieks darba pienākumus sāks pildīt no 27. septembra, kad būs iesniegtas akreditācijas vēstules Īrijas prezidentam, bet jau tagad pienākumu netrūkst – jāiepazīst jaunā darba vieta un situācija kopumā, meitas jāiekārto skolā, kā arī jau jāatbild uz pirmajiem uzaicinājumiem no tautiešu organizācijām.

Atskatoties uz nule kā aizvadīto 3x3 nometnes nedēļu, jāsaka, ka atmosfēras ziņā šī bija viena no latviskākajām un vislabāk noorganizētajām nometnēm, kādas līdz šim bijušas Īrijā. Organizatori domā, ka iemesls tam ir divu gadu gatavošanās klātienes saietam, rūpīgais plānojums un ilgo gadu nometņu rīkošanas pieredze. Par izdevušos šo nometni novērtēja arī Latvijas 3x3 ieviržu vadītāji.

Iveta Ozola Cīrule, kura pirms vairākiem gadiem kopā ar vīru Gustavu un dēlu Tomu kādu laiku dzīvoja Īrijā, bet pēc tam Vācijā, pēc atgriešanās Latvijā ir pabeigusi maģistratūras studijas Latvijas Universitātē klīniskajā psiholoģijā. Viņas izstrādātā maģistra darba tēma ir “Remigrantu atgriešanās šoka, tā pārvarēšanas stilu un atkārtotas psiholoģiskās pielāgošanās sakarības pieaugušajiem pēc atgriešanās Latvijā”. Medijos ir atrodami daudzi pozitīvi atgriešanās stāsti, bet Iveta teic, ka tie neatspoguļo realitāti.

Likumā noteiktā diplomātu rotācija Latvijas vēstniecībā Īrijā šogad attiecas arī uz vēstnieku Jāni Sīli. Vēstniecības augstākā amatpersona Īrijā nostrādāja piecus gadus, par gadu ilgāk nekā plānots, kam par iemeslu bija pandēmijas izraisītās jukas. Jānis Sīlis par to tikai priecājās, jo Īrija un arī darbs šeit viņam ļoti patika.

Pirms vienpadsmit gadiem, aizsākot 3x3 kustību Īrijā, neliela entuziastu grupiņa pat iedomāties nevarēja, ka nometnes augustā daudzu gadu garumā kļūs par neatņemamu latviskās dzīves daļu Zaļajā salā. Lai arī organizatoru grupas sastāvs gadu gaitā ir mainījies, 3x3 gars viņos tik ļoti iesakņojies, ka, šķiet, jau dzīvo savu dzīvi. To mainīt nav spējusi pat divu gadu pandēmija.

Nu jau pāris nedēļas Latvijas vēstniecības Īrijā Konsulārās nodaļas vadītājas amatā strādā tās jaunā vadītāja, padomniece Lilita Cīrule. Padomnieces kundzei ir liela pieredze darbā vēstniecībās (Norvēģija, Nīderlande, Krievija), tādēļ konsulārais darbs un valstspiederīgo problēmjautājumu risināšana viņai ir ierasta lieta. Lilitai Cīrulei ir arī pieredze darbā vēlēšanu iecirknī ārvalstīs.

Kintija atgriezās Latvijā pirms 2 gadiem ar diviem maziem bērniem pēc 11 Īrijā pavadītiem gadiem. Bez īpašas iepriekšējas sagatavošanās, nezinot, kāda būs viņu nākotne. Šodien viņa gaiši smaida un saka, ka viss ir labi un ka nedosies prom no Latvijas vairs nekad, tomēr atzīst, ka pirmais pusgads pēc atgriešanās Latvijā ir bijis emocionāli ļoti smags.

Vakar izskanēja pēdējais “Dziesma dejo.Deja skan.” koncerts Mežaparka lielajā estrādē, kas pulcēja kopā vairāk kā 6000 dalībnieku, tostarp arī no ārvalstīm. Dalībnieku vidū bija Īrijas deju kopas Rietumkrasts un Karbunkulis, kā arī koru LA’IR un eLVē dziedātājas.

Jūlija pēdējā nedēļā pusaudži no Īrijas un Latvijas tiekas nometnē, kuru tradicionāli rīko Īrijas latviešu nacionālā padome (ĪLNP) un pilnībā finansē Sabiedrības integrācijas fonds (SIF). Šā gada nometne, kas notiek pēc trīs gadu pārtraukuma, kam par iemeslu bija pandēmijas ierobežojumi, ir tematiska un izglīto par zaļo dzīvesveidu, kas šajā gadsimtā ir ļoti aktuāla tēma, jo īpaši jauniešu vidū.

“Katra Latvijas pilsoņa pienākums ir aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu.” /Nacionālās Drošības likums, 5.pants/ Paši iesaucamā vecuma jaunieši savu viedokli par obligāto dienestu publiski ir izteikuši reti, biežāk tas pausts ģimenes lokā. Jaunajiem cilvēkiem nav iepriekšējas pieredzes saistībā ar jebkādu armiju un viņu uzskatus galvenokārt ietekmē pašu intereses, raksturs un lielā mērā arī audzināšana. Daudzi no viņiem, par pārsteigumu saviem vecākiem, saka, ka dosies dienēt, ja tas būs vajadzīgs un būs gatavi aizstāvēt Latviju smagā brīdī.