Nekad nesaki “nekad”

Sestdien nejauši satiku vienu puisi. Likās, kaut kur redzēts. Jā, atcerējos! Oskars. Un vēl atcerējos, ka pavasarī Oskars visiem stāstīja, ka viņam ir apnikusi Īrija, ka viņš grib braukt mājās un, ka Īrijā nekad neatgriezīsies!
Vaicāju Oskaram: “Klau, vai es kaut ko jaucu? Vai tas biji tu, kurš teica, ka Īrijā nekad neatgriezīsies?”
Ar smaidu uz lūpām Oskars Lācis, kurš tagad atkal dzīvo Dundalkā, atbildēja, ka es neko nejaucu. Atbilde mani nemaz nepārsteidza, jo pa šiem astoņiem gadiem, ko esmu nodzīvojusi Īrijā, tādi gadījumi ir jau daudzkārt redzēti.

Jautājums: “Kas tad īsti notika, kāpēc Tu aizbrauci uz Latviju un kāpēc atgriezies?”
Stāsta pats Oskars: “Nu, stāsts ir ļoti vienkāršs…
Aizbraucu tāpēc, ka biju noilgojies pēc Latvijas, jo nebiju bijis tur deviņus mēnešus, un vēl arī iemesls bija meitene…
Kad aizbraucu uz Latviju, sāku Rīgā strādāt celtniecībā, jo citu variantu nebija. Izsūtīju daudzus CV, bet atbildes nesaņēmu, vai arī, ja pazvaniīju, tad atbildēja, ka jā, atzvanīs… Strādājot celtniecībā, solīja labu algu, bet, kad pienāca algas diena, tad nekā… Tikai solījumi, ka būs, būs. Pat varu pateikt firmu, kurā strādāju – SIA “Ovia”.
Nu, lūk, un tad dabūju darbu savā profesijā poligrāfijas jomā. Oficiāli, ar nodokļiem, jo celtniecībā tā arī nenoformēja dokumentus. Tomēr, lai arī cik patīkami nebūtu strādāt savā profesijā, ar to algu izdzīvot nevarēja. Pēc īres naudas nomaksāšanas, man no mēneša algas palika pāri 20 Ls.
Punktu visam pielika vēl tas, ka izšķīros ar savu meiteni un tad jau vairs nekas mani neatturēja atgriezties Īrijā. Jo Īrijā ir labākas un stabilas algas, te man dzīvo arī vecāki jau 8 gadus. Un gan jau pienāks diena, kad te uz vietas man būs meitene un, kas zin, varbūt palieku uz mūžu Īrijā…
Tāds nu ir tas stāsts, kāpēc es atgriezos šeit atpakaļ, lai gan pirms braukšanas teicu, ka neatgriezīšos… Bet to jau ir teikuši daudzi. Latvijas dzīve piespiež tomēr braukt atpakaļ, jo preču cenas tur ir fantastiskas un tādēļ nav iespējams dzīvot tā, ka varētu atļauties to ko vēlies…”

Nu ko, welcome back!