Rīgas rajona viesi Limerikā

Lasītāja raksts.
1. novembra vakars mūsu ģimenei ilgi paliks atmiņā, un iespējams, ietekmēs dzīvi nākotnē. Par cik Latvijā mūsu dzīvesvieta ir Rīgas rajons, tad iespēja tikties ar Rīgas rajona pašvaldību vadītājiem Limerikā mūs ieintriģēja. Mērojām 120 km attālo ceļa posmu no mūsu mājām līdz Clarion Steamboat Quay viesnīcai Limerikas centrā, kur nelielā konferenču zālē, nepiespiestā gaisotnē noritēja šī tikšanās.

Baltic-ireland portālā sniegtajā informācijā par Rīgas rajona pašvaldību vadītāju brauciena mērķi tika minēts : „Tikties ar Īrijā strādājošajiem no Latvijas, pastāstīt, kā dzīvo Pierīgā, kas labs un kas varbūt ne tik labs notiek Latvijā, gan arī iepazīties ar vietējām pašvaldībām Limerikā un Atlonā un tikties ar Īrijas nodarbinātības speciālistiem”,” Tās būs atklātas sarunas gan par darbavietām un algām, gan par mājokļu cenām un bērnudārziem.”

Uz Īriju, ar augstāk minētajiem mērķiem bija atbraukuši vadītāji no Ādažiem, Ķekavas, Sējas, Baldones, Siguldas, Krimuldas, Baložiem, Vangažiem, Daugmales, Olaines, Salas un Stopiņiem, kā arī Rīgas rajona padomes Izglītības un kultūras pārvaldes vadītājs Oļģerts Lejnieks.

Uz šo tikšanos braucām ar nelielām bažām, kam par pamatu ir Latvijas sabiedrības, protams, ne visas, negatīvā attieksme pret tādiem kā mēs, kuri pametuši Dzimteni, lai dotos peļņā uz citu valsti. Taču, vakara gaitā šīs bažas izgaisa, pateicoties pozitīvi lādētajām emocijām no abu pušu pārstāvjiem.

Ļoti patīkamu iespaidu uz mums atstāja pašvaldību vadītāju sagatavotās prezentācijas PowerPoint formātā, kur pārskatāmi tika atspoguļotas pašvaldību ekonomiskā, kultūras, izglītības situācija tagad, un iespējamās perspektīvas.

Protams, galvenie jautājumi no Īrijā dzīvojošo latviešu puses – ekonomiskā situācija, darba iespējas, algu apmēri. No vadītāju puses sniegtajām atbildēm radās iespaids, ka Latvijā nemaz tik slikta ekonomiskā, ražošanas attīstība nav, kā to esam nostiprinājuši mēs, savos priekšstatos. Taču, vakara gaitā, dažs Latvijas pārstāvis, uzzinot šeit dzīvojošo latviešu apstākļus un izveidojušos uzskatus, kļuva domīgs.

Mans jautājums Latvijas pārstāvjiem: „Pieņemsim, ka es rīt pirkšu biļeti un došos atpakaļ uz Latviju. Pieņemsim, ka man ir bērns, kurš 4 gadus ir mācījies vietējā skolā, kuram ir ļoti vājas zināšanas latviešu valodas lasīt, rakstīt prasmēs. Ko viņš darīs Latvijas skolā ar citu, diametrāli atšķirīgu mācību programmu?” Uz šo jautājumu atbildēja Rīgas rajona padomes Izglītības un kultūras pārvaldes vadītājs Oļģerts Lejnieks. Viņš paskaidroja, ka šādā situācijā tiek novērtēts bērna zināšanu līmenis, ja nepieciešams, noteikta mājapmācība, un pēc gada bērns var tikt integrēts skolā. Arī Baldones pašvaldības vadītāja Karina Putniņa, kura pati pēc izglītības un darba pieredzes ir skolotāja, piebilda, ka Latvijā ir gadījumi ar šādu, no ārvalstīm ieceļojušu ģimeņu bērnu integrēšanu Latvijas skolās. Tomēr, kā apliecināja O. Lejnieks, mācību programma šādiem bērniem izstrādāta nav.

No atbildēm uz manu otro jautājumu, kas skar Īrijā dzīvojošo bērnu latviskās izglītošanas materiālo atbalstu šeit esošajām latviešu bērnu skolām, sapratu, ka šī problēma ir Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē.

Oficiālā tikšanās daļa ar neformālo nemanāmi tika sapludināta, Latvijas pārstāvjiem cienājot Īrijas latviešus ar lauku rupjmaizi, sieru, konfektēm, balzāmu, dāvinot suvenīrus.

Man personīgi, bija ļoti patīkami Latvijas pārstāvju vidū atkal tikties ar seniem paziņām, kā Oļģertu Lejnieku un Sējas pagasta pašvaldības vadītāju Liepiņa kungu, kuri pazīstami, saistībā ar manām bijušajām darbavietām Latvijā.

Sarunās „aci pret aci”, Latvijas pārstāvjus ļoti interesēja mūsu darba, sadzīves, atpūtas jautājumi, Īrijas daba, kā arī mūsu domas par nākotnes iecerēm, kas saistītas ar Latviju. Es jautāju: „Ja es rīt atgrieztos Latvijā, vai jūs varētu man piedāvāt darbavietu?” Trīs pašvaldību vadītāju pārliecinoši atbildēja – jā! Manuprāt, tas ir pozitīvi, un liek pārdomāt iespējas atgriezties Dzimtenē – ierastā vidē, pie draugiem, paziņām un tuviem cilvēkiem.

Savukārt, mans dzīvesbiedrs Egils, runājot ar vairākiem pašvaldību vadītājiem par konkrētām biznesa iespējām, ieguva ļoti pozitīvu atsauksmi uz savām idejām. Radās iespaids, ka Latvijas pārstāvjiem patika sarunas ar Egilu, kuras bija konstruktīvas, pamatotas ar profesionālām zināšanām un Īrijas pieredzi.

Vakars pagāja nemanot, daloties iespaidiem, uzskatiem, kaļot nākotnes plānus, kas bija svarīgs faktors šīvakara tikšanās mērķu sasniegšanai.

Protams, katrs šīvakara tikšanās dalībnieks pasākumu uztvēra savādāk, un atgriezās mājās ar saviem, subjektīviem iespaidiem. Tomēr, ceru, ka arī Latvijas pārstāvjiem ir radušies jauni iespaidi, priekšstati par Īrijā dzīvojošajiem latviešiem, tāpat kā mūsu ģimenei par apstākļiem Latvijā. Mēs esam viena tauta, ar vienotām tradīcijām, valodu, senču mantotiem tikumiem. Mūsu, katra dzīves uzdevums ir nodot savu pieredzi un zināšanas nākamajām paaudzēm. Tāpēc, nebūsim kašķīgi, skaudīgi nosodītāji, bet meklēsim iespējas uzlabot dzīves kvalitāti, lai kur arī mēs nebūtu. Uzskatu, ka šī tikšanās bija pirmais pozitīvais solītis pretī svešumā dzīvojošajiem tautiešiem.

Teksts un foto Skarleta Mukāne