Top grāmata par Īrijas latviešiem!

Visbiežāk, runājot par latviešiem Īrijā, rodas asociācijas ar mums pašiem, proti, ar pēdējo emigrāciju. Tomēr tā nebūt nav – latvieši Īrijā ir dzīvojuši jau izsenis.
Vieni no slavenākajiem 19. un 20. gs. Īrijas latviešiem noteikti ir Pētersoni. Tieši par viņiem pēdējās emigrācijas Īrijas latviete Sandra Bondarevska (attēlā pa labi) šobrīd raksta grāmatu!

Lai uzzinātu vairāk par tik nozīmīga (kā īriem, tā arī latviešiem) darba tapšanu, kā arī lai kliedētu mītu, ka pārsvarā gadījumos latvieši Īrijā neko citu nedara, kā vien lasa šampinjonus vai gliemežus (Laimas Muktupāvelas romāns “Šampinjonu derība” un Ivara Zviedra filma “Bēgums”) portāls baltic-ireland.ie aicināja uz sarunu topošās grāmatas autori Sandru Bondarevsku.

b-i: Tātad, par ko būs grāmata?
S.B.: Grāmata būs par Īrijas Pētersoniem. Vispirms jau, protams, par vispopulārāko – Kārli Pētersonu, jo viņa vārds caur Īriju ir izskanējis pasaulē visplašāk, turklāt viņš ir arī pirmais latvietis, vismaz zināmais, kas šurp atbraucis un tas notika 1876.gadā. Faktiski jau viņš ir viens no pašiem pirmajiem latviešiem, kas pēc dzimtbūšanas atcelšanas, pēc brīvas gribas ir aizceļojis no dzimtenes. Otrs Pētersons ir Kārļa brāļadēls Konrāds, kas, mukdams no cara laika 1905. gada represijām, atbēga šurp uz Īriju pie tēvoča, pabeidza Dublinā augstskolu un vēlāk kļuva par Kilbērijas kūdras rūpnīcas direktoru. Trešā grāmatas “varone” ir Isolde Pētersone – Amnesty International kustības dibinātāja Īrijā, Kārļa meita. Tās ir trīs paaudzes, un viņu nopelni patiešām ir taustāmi. Protams, aprakstīšu arī citu Īrijas Pētersonu gaitas. Tā ir Kārļa sieva Annija Pētersone, dēls Konrāds-Henrijs, brālēns Jūlijs Johans Pētersons, kurš arī kādu laiku strādāja Dublinā pīpju ražotnē “Kapp&Peterson”. Stāstā būs atvēlēta vieta arī Latvijā palikušajām Kārļa māsām Lizetei un Trīnei, arī Laurai Neibergai, kas nāk no Pētersonu dzimtas.

b-i: Kā radās doma rakstīt grāmatu?
S.B.: Laikam jau tāpēc, ka pienāca viens brīdis, kad jutu, materiāla ir sakrājies pārāk daudz un arvien turpina nākt un nākt klāt. Pie kam šie materiāli un fakti ir pārsteidzoši, to atzīst arī īru vēsturnieki Kierans Valasa un Braians Krovlijs. Faktiski jau mēs neko par Pētersoniem līdz šim nezinājām, ja nu vienīgi klasisko leģendu par gara auguma latvieti, kas aizpagājušā gadsimta otrajā pusē iesoļoja vācieša Kappa Graftonstrītas pīpju bodē un paziņoja, ka zin revolucionāru pīpes konstrukciju. Viss. Ne ģimenes, ne dzimšanas, ne miršanas vieta un laiks, par vecākiem, izglītību un sabiedrisko, vai, pasarg’ Dievs, politisko darbību, nemaz nerunājot. To visu nācās meklēt rokā un urbties cauri gan arhīviem Latvijā, gan Īrijā. Un te man jāsaka milzīgs paldies vismaz cilvēkiem 50 vai pat vairāk, kas neliedza savu palīdzību.
Kad sāku meklēt plašāku informāciju, parādījās bezgala interesantas nianses, unikāli dokumenti, uz un no Latvijas rakstītas vēstules un ārkārtīgi daudz fotogrāfiju (ap 1200).
Likteņi te savijušies viens ar otru, personāžu daudz. Faktiski caur Dublinas Pētersoniem var izzināt visu pagājušā gadsimta Īrijas vēsturi. Viņi ir piedalījušies 1911.gada britu karaļa vizītes pienācīgas “sagaidīšanas” organizēšanā, Lieldienu dumpī, pretošanās kustībā pēc dumpja krišanas un visubeidzot ne daudz, ne maz, bet tieši Īrijas neatkarības vissvarīgākā dokumenta Anglo-Irish Treaty parakstīšanas laikā 20.gados Īrijas prezidenta Īmona de Valeras ofiss bija iekārtots tieši Pētersonu ģimenes mājā Kenilvorsskvēra 53.numurā, Ratmainē (53 Kenilworth Sq., Rathmines). Arī Otrais pasaules karš, kurā Īrija bija pavisam neitrāla, Pētersonu ģimenē ieviesa savas un visai traģiskas “korekcijas”. Lai izstāstītu visu stāstu, man būtu jāpārstāsta visa grāmata.

b-i: Ņemot vērā tēmu, tam jābūt darbietilpīgam procesam; kā top grāmata?
S.B.: Ar visklasiskākajām pētnieciskās žurnālistikas metodēm. Vispirms hipotēze, tad tās apstiprinājums vai noraidījums. Piemēram: Kārlim Pētersonam ir bijusi ģimene un bērni. Sākas apstiprinājumu meklēšana. Pirmais dokuments, kas vedināja uz apstiprinājumu, bija 1911.gada tautas skaitīšanas ieraksti. Tālāk dokumentu meklēšana, pētīšana, simtiem vēstuļu, kamēr atbilde ir rokā. Pagaidām visas hipotēzes ir apstiprinājušās, ieskaitot to, ka kaut kur Latvijā ir jābūt Pētersonu dzimtas pēctečiem. Esmu viņus atradusi. Visjaunākajam februārī būs gads.
Vai arī šāda hipotēze par Konrādu: Viņš ir piedalījies Īrijas neatkarības kustībā.
Sākas rakāšanās pa arhīviem, līdz kamēr – jā, BUREAU OF MILITARY HISTORY ir liecinieku stāsti par studenta Konrāda Pētersona darbību Sinn Fein kustībā un tamlīdzīgi. Tas patiešām ir ļoti darbietilpīgs, bet ļoti interesants un aizraujošs process.

b-i: Uzrakstīt grāmatu un pēc tam arī izdot nav lēts prieks, kur ņemsi finansējumu?
S.B.: Pētīšanā un rakstīšanā pašreiz iztieku ar saviem personīgajiem līdzekļiem. Ekspedīcijas uz Latviju apvienoju ar radu apciemošanu, tāpēc to var neskaitīt. Braukāšanu pa salu vai nu finansēju pati, vai man talkā nāk mūsu vēstnieks, liels vēstures entuziasts Pēteris Elferts, kurš aizrautīgi seko līdzi visam, kas notiek ar pētījumiem Pētersonu sakarā. Milzīgs paldies viņam par to! Kilbēriju pirmoreiz izbraukājām kopā vasarā. Toreiz mums pievienojās arī vēsturnieks Andris Tomašūns no Latvijas. Tas bija lieliski, jo viņš ar savu profesionālo aci man ļoti daudz palīdzēja.
Tagad plānoju, kā aizkļūt līdz Hamburgai, kur 1919.gadā mira un ir apglabāts Kārlis Pētersons. Droši vien, ka izdomāšu maršrutu Dublina-Hamburga-Rīga un pavasarī tad arī to izceļošu. Ja neizdosies, jāapdomā citi varianti. Arī Menas salas brauciens vēl stāv priekšā, tur dzīvo katoļu priesteris tēvs Mahonijs, kas personīgi pazinis Kārļa Pētersona meitu Izoldi un dēlu, mākslinieku Konrādu-Henriju. Tēvu Mahoniju vajadzētu apciemot, viņš ir gatavs stāstīt savas atmiņas un domā, ka kaut kur vēl ir saglabājušās Konrāda-Henrija zīmētās portretu skices.
Grāmatas izdošana… jā, tas jau prasa vairāk līdzekļu un patiešām ir padārgs prieks, bet neiespējams nav. Šobrīd darba stadijā izskatās, ka grāmata stāsta vairāk par Īriju kā Latviju, tāpēc būtu tikai loģiski, ka tā tiktu izdota šeit, tātad angliski. Par šo jautājumu jau aprunājos ar Kieranu Valasu. Visatbilstošākais būtu iesniegt projektu Heritage Council Grants programme, lai gan Īrijā eksistē arī izdevniecības, kas finansē eksperimentālus projektus, tā ka rudenī, kad darbs ies uz beigām un arī angliskie teksti būs gatavāki, iesniegšu manuskriptu vērtēšanai gan tur, gan tur.

b-i: Paldies par sarunu! Portāls noteikti sekos līdz tavam veikumam un paziņos, kad grāmata nonāks grāmatnīcu plauktos!
S.B.: Lūdzu!

FOTO: baltic-ireland.ie un no Sandras Bondarevskas personīgā arhīva