Vienas ģimenes stāsts Īrijā

Lasītāja raksts
Saņēmām piedāvājumu strādāt Īrijā, latviešu uzņēmēju dibinātā maizes uzņēmumā Four Grains. Katrs atbraucām dažādos laikos, cits ātrāk, cits vēlāk. Ģimenē visi esam maiznieki ar lielu darba stāžu. Pirms atbraukšanas, pēc mūsu pieprasījuma iepazināmies ar darba līgumu, tika atbildēts uz mūsu neskaidrajiem jautājumiem.

Pirmos mēnešus strādājām bez līguma, par mums netika maksāti nodokļi, jutāmies, ka tādi bēgļi. Mums paskaidroja, ka tas tāpēc, ka formalitātes Īrijā kārtojas ļoti lēnām – PPS u.t.t.. Sākotnēji nekas neliecināja, ka būsim vergu lomā, ka kaut kas tāds šajos laikos ir iespējams, lai gan bija dzirdēti dažādi nostāsti. Tikām brīdināti, ka nedrīkstam ārpus darba telpām runāt par algu un darba stundām, ka šeit tas nav pieņemts. Mums tika apmaksātas avio biļetes un iedoti naudas līdzekļi iztikai, kuri pēc tam bija jāatdod. Strādājām smagas un fiziski grūtas maiņas, arī nakts maiņas, dažreiz līdz pat 17 stundām, piecas dienas nedēļā, dažreiz 6 dienas nedēļā. Katra darbinieka alga bija 50 EUR dienā, neatkarīgi no nostrādātajām stundām. Mums netika maksāts par pārstrādātajām stundām, par nakts stundām, par svētku dienām, netika maksāts Bank Holidays, atvaļinājuma nauda. Uz mūsu jautājumiem un iebildumiem, darba devēji atbildēja, ka viņi pašreiz nevar maksāt vairāk, ka mazliet jāpaciešas, lai paceļam pasūtījumu un kvalitāti, tad arī pacels algas. Katru mēnesi darba devēju rīkotajās sapulcēs darbiniekiem, mēs jautājām, kad tiks paceltas algas, kad mainīsies attieksme, jo jūtamies kā vergi. Mēs 100% atdevām sevi darbā, ziedojām veselību, zināšanas, pieredzi, lai attīstītu viņu biznesu līdz tādam līmenim, kāds viņš ir šobrīd, ar daudz ieviestām jaunām maizes receptēm. Bijām uzticīgi līdz pēdējai darba dienai, jo viņi solīja, jo mēs ticējām. Bija tādi brīži, kad bija jāuzklausa pazemojumi, apmelojumi, pat rupjības un lamu vārdi, ka neko nemākam, ka mūs atlaidīs no darba un viņi parūpēsies par to, lai darbu nekur vairs neatrodam. Un, ja vēlēsimies kādam sūdzēties, neko nepanāksim, jo šeit tādi jau ir strādājuši, kuri, tāpat kā mēs no sākums esam bijuši apmierināti ar visu, bet laika gaitā esot sākuši izvirzīt savas prasības.

No grāmatvedības puses visi papīri bija kārtībā, arī algas lapiņās tika uzrādītas minimālās darba stundas un attiecīgā darba minimālā alga, atvaļinājuma nauda un Bank Holidays. Uz algas lapiņām bija jāparakstās un jāraksta teksts, ka esam saņēmuši visu summu. Nokārtojām bankas kontu, lai algu ieskaita kontā, bet darba devēji uzskatīja par pienākumu maksāt algu aploksnēs – 50 EUR pa dienu.

Gāja laiks, sapratām, ka nekas nemainās, attieksme bija neizturama, tādēļ vērsāmies pie NERA un SIPTU pēc palīdzības. Sapratām, ka mūsu dienas darbā ir skaitītas, tomēr cerējām, ka kāds mums spēs palīdzēt. Iesniedzām pierādījumus, kurus cītīgi bijām vākuši un sākās izmeklēšanas no iepriekš minētām iestādēm. Viņi atrada daudz pārkāpumu un tika ierosināta krimināllieta un notika tiesa pret Four Grains. Kad darba devēji uzzināja, kuri viņus ir nodevuši, sākās draudi un diskriminācija un mūs vienu pēc otru atlaida no darba.
Piebildīšu, ka divi no mūsu ģimenes esam atraduši labus darbus un esam laimīgi un šis atgadījums mūs kā ģimeni vēl vairāk satuvināja.
Tiesu vinnējām un jau sākot ar 20. martu bijušie darba devēji sāks neizmaksātās algas izmaksu.

Linda Ludannaja, Zaiga Fišmeistere, Lana Fišmeistere un Aivo Srauhs

FOTO: baltic-ireland.ie