Pirms 100 gadiem. Latvija un Īrija

Īrijas un Latvijas ceļi uz valstisko neatkarību tiek salīdzināti itin bieži. Ne reti jau atzīts, ka vēsturisko notikumu secība abās ir visai līdzīga. Tiesa gan, Latvija šo ceļu pieveica ātrāk, bet Īrijai nācās pacīnīties ilgāk. Šoreiz palūkosimies, kādi notikumi risinājās Zaļajā salā laikā, kad Baltijas jūras krastā tika proklomēta Latvijas Republika un kādas saites tolaik saistīja Latviju ar Īriju.

Tikai nepilnu mēnesi pēc Latvijas valsts proklomēšanas 1918.gada vēlajā rudenī, arī Īrijā ne tuvu vēl nebija rimušas 1916.gada Lieldienu dumpja laikā lolotās tautas cerības, ka reiz pienāks laiks, kad īri paši lems savas zemes likteni. Un pavisam reāls šo ilgu piepildījums pavērās tieši 1918.gada nogalē, kad 14.decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās, apsteidzot britu partijas, ar lielu pārsvaru uzvarēja Īmona de Valeras vadītā īru patriotu partija Sinn Féin. No 105 vietām parlamentā Sinn Féin ieguva 77. Īru tauta alka pēc brīvības. Karaliste šo faktu nedrīkstēja ignorēt, lai kā tas viņai nepatika. Decembra vēlēšanās vietu parlamentā ieguva arī leģendārā īru revolucionāre Konstance Markeviča, kuras domubiedru grupā darbojās toreiz pavisam jaunais latviešu inženieris Konrāds Pētersons, kas Dublinā bija nule kā pabeidzis universitāti un visus studiju gadus kopā ar citiem bija aktīvi piedalījies Īrijas atbrīvošanās kustībā.
Pēc vēlēšanām Īrijas dienas Lielbritānijas sastāvā bija skaitītas, lai gan vēlākie notikumi rāda, ka sarunas par Zaļās salas neatkarību nebūt nerisinājās ātri un viegli. Latvijas Ārlietu ministrija atzīmē, ka vienlaikus Apvienotā Karaliste bija pirmā valsts, kas jau 1918. gada 11. novembrī – nedēļu pirms tika proklamēta Latvijas Republika – atzina Latvijas neatkarību de facto. Apvienotās Karalistes militāro spēku līdzdalība Latvijas atbrīvošanas cīņās 1919. gadā, kas prasīja daudzas britu un īru karavīru dzīvības, Latvijas sabiedrībā raisīja ļoti labvēlīgu attieksmi pret Lielbritāniju (un Īriju tās sastāvā) kā Latvijai draudzīgu valsti. 1919.gada sākumā, kad Latvija tika pakļauta boļševiku varas okupācijai, britu kuģis “Saratov” Liepājā uz laiku kļuva par likumīgās Latvijas valdības un tās vadītāja K. Ulmaņa patvēruma vietu. 1921. gada 26. janvārī Apvienotā Karaliste atzina Latvijas neatkarību de iure.

Latvijas valsts veidošanas pirmsākumos, 20. gadsimta 20. gados, Latvijas intereses Īrijā pārstāvēja konsulārās aģentūras Belfāstā un Londondērijā (Ziemeļīrija). Jau daudz vēlāk – 1940. gadā Īrijā (Dublinā) darbojās Latvijas goda konsulāts, kā arī vicekonsuli Korkā un Veterfordā. Londonā darbojās Latvijas sūtniecība.
Laikā no 1918. līdz 1920.gadam ne tikai laikraksti Londonā, bet arī Belfāstā un Dublinā ziņoja par situāciju Baltijas valstīs, pieminot arī to, ka sakarā ar Latvijas Republikas nodibināšanu 1918.gadā tika veikta baznīcas reorganizācija. Un kā nu ne, ja tajā iesaistīts viņu tautietis. 1922.gada 8.jūlijā par to raksta Dublinas izdevums Weekly Freeman’s Journal. Te dublinieši īpaši izceļ faktu, ka sakarā ar pārmaiņām Latvijā no amata tiek atbrīvots Rīgas bīskaps Mgr. Eduards O’Rourke, pēc tautības īrs, kuru bīskaps Juris Matulevičs Viļņā bija konsekrējis (iesvētījis) kā pirmo atjaunotās Rīgas diecēzes bīskapu. Karadarbības dēļ bīskaps O`Rourke toreiz Latvijā gan ieradās tikai 1919.gada augustā un savus pienākumus pildīja vien īsu brīdi. Latviešu valodas nezināšana bīskapam stipri traucēja viņa darbā. 1920.gada sākumā bīskaps O`Rourke iesniedza pāvestam demisijas rakstu, kas arī tika pieņemts, un Eduards O’Rourke savu posteni Rīgā pameta.
Interesants ir fakts, ka jau toreiz, 1918.gadā īri saskatīja Latvijas un Īrijas situāciju līdzību, kritizēja britu varas pārstāvjus un drosmīgākie pat atļāvās presē viņiem aizrādīt – sak, jūs atzīstat Baltijas valstu neatkarību no Krievijas impērijas, bet mums – īriem – neatkarību liedzat!

(Raksta sagatavošanai ir izmantoti fakti no Īrijas un Lielbritānijas preses arhīviem, British Pathé kinohroniku kolekcijas materiāliem, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas vēstures arhīviem, privātām kolekcijām un citiem avotiem.)

FOTO: no Sandras Bondarevskas privātās kolekcijas

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore S.Bondarevska.