Otrdiena, 19. marts, Varda dienas: Jāzeps

Atbalsts remigrantiem – ilūzija vai patiesība? draugiem.lv

- 26.11.2018

karikVides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) šī gada martā sāka īstenot pilotprojektu “Reģionālais remigrācijas koordinators”, kuram no Latvijas valsts budžeta 2018.gadā tika piešķirts finansējums 425699 eiro apmērā. Ministrija izveidoja piecu reģionālo remigrācijas koordinatoru tīklu, nodrošinot pa vienam reģionālajam koordinatoram katrā plānošanas reģionā – Vidzemē, Kurzemē, Latgalē, Zemgalē un Rīgā.

Kā liecina projekta mājas lapā www.paps.lv publicētā informācija, koordinatoru galvenais uzdevums ir “sagatavot personalizētu informācijas piedāvājumu atbilstoši potenciālā remigranta interesēm, kā arī palīdzēt atgriezties Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes, iesaistīties vietējā sabiedrībā un darba tirgū.”
No piešķirtā finansējuma 9% tika paredzēti projekta administrēšanai, 31% – piecu reģionālo koordinatoru darbības nodrošināšanai, 18% – desmit projektu vadītāju darbības nodrošināšanai pašvaldībās, bet 42% jeb 180000 € – atbalstam remigrantiem uzņēmējdarbības uzsākšanai.
Raksta publicēšanas brīdī, 26.novembrī, projekta ietvaros publiskotā informācija liecina, ka, pateicoties remigrācijas koordinatoru konsultācijām, Latvijā ir atgriezušās 124 ģimenes jeb 314 cilvēki, tuvākajā nākotnē plāno atgriezties vēl 110 ģimenes, sagatavoti 1172 piedāvājumi, uzrunātas un pēc atbalsta vērsušās 1132 ģimenes.
Skaitļos viss sķiet vairāk vai mazāk kārtībā, taču diezin vai cilvēku “galviņu” vai sagatavoto piedāvājumu uzskaitīšana ir tas, kā var izvērtēt šī projekta lietderību.
Aptaujājot cilvēkus, kuri pēc prombūtnes ir atgriezušies Latvijā, plāno to darīt vai vismaz domā par atgriešanos kā par savu iespēju, mēģinājām saprast, cik liela loma lēmumā atgriezties ir bijusi tieši koordinatoriem un kādi ir iemesli, kas likuši atteikties no šīs domas atgriezties vai arī pēc remigrēšanas pieņemt lēmumu atkal aizbraukt.

Pirmā atziņa, kas sadzirdama teju vai katrā stāstā – lēmums par atgriešanos dzimtenē ir ļoti personīgs un tas visbiežāk tiek pieņemts vēl pirms kontaktēšanās ar remigrācijas koordinatoru vai valsts iestāžu amatpersonām. Lielākā daļa remigrantu šo lēmumu pieņēmuši ģimenes, radinieku vai draugu ietekmēti un vislielāko praktisko un emocionālo atbalstu pēc atgriešanās sajutuši tieši no viņiem.
Attieksme pret remigrācijas koordinatoru paveikto nav viennozīmīga. Daļa aptaujāto remigrantu norāda, ka informācijas un atbalsta saņemšana bijusi svarīga un palīdzējusi risināt daudzus praktiskus jautājumus, savukārt citi apgalvo, ka konsultācijās piedāvāto informāciju pavisam vienkārši internetā var atrast jebkurš lietotājs un koordinatora loma praktisko jautājumu risināšanā gan pirms, gan pēc atgriešanās ir bijusi niecīga. Ingrīda, kura šobrīd ir atgriezusies Latvijā, bet diemžēl jau meklē iespējas atkal braukt prom, remigrācijas koordinatoru lomu vērtē skarbi: “Varbūt arī ir palīdzējuši kādiem, kas pilnībā nepārzina, kā darbojas interneta meklētāju sistēma. Man tiešām ne. Bērnudārzu pati atradu, arī dzīvokli un darbu pati.”
Daži no remigrantiem apgalvoja, ka atbildes uz saviem jautājumiem no koordinatora nav saņēmuši vispār. Piemēram, Marta, kura pēc 9 gadu prombūtnes ir atgriezusies Latvijā, stāsta: “Remigrācijas konsultantei sūtīju jautājumus par bērnudārzu prioritātēm, kas, kur, kā jāreğistrējas atgriežoties un kādas iespējamās priekšrocības sniedz remigranta statuss. Viņa man neatbildēja. Tad nu pati izrakos cauri visam, kas pieejams interneta dzīlēs. Atradu info, kas ir remigrācijas likums un kaut kādu skumju infografiku ar linkiem, kur ko meklēt. Reāli nekas no tā man nebija noderīgs.”
Cilvēku izklāstītā pieredze liecina, ka ārkārtīgi liela loma praktisku jautājumu risināšanā pirms un pēc atgriešanās ir tieši pašvaldības ieinteresētībai un vēlmei piesaistīt remigrantus. Veiksmīgākā pieredze liecina, ka bieži vien tieši koordinators bijis tas, kurš strādājis ar pašvaldību, kopīgi meklējot risinājumus dzīvesvietas, skolas, bērnudārza u.c. jautājumos.
Daļa aptaujāto remigrantu norādīja, ka neko nav zinājuši par iespēju saņemt koordinatoru konsultācijas un ka, viņuprāt, šāda iespēja netiek pietiekami reklamēta un informācija par to noslīkst ziņu plūdos. Ilze, kura ir atgriezusies no Anglijas, stāsta: “Ja godīgi, es nezinu ko tieši viņi palīdz. Arī tagad nemaz neatceros, kā sauca, tikai to, ka bija saistīts ar reemigrāciju. Nezinājām par atbalstu, bet diez vai arī būtu to izmantojuši. Gan aizbraukt, gan atgriezties bija pārdomāts lēmums.”
Kāds remigrants, kurš pēc astoņiem Īrijā nostrādātiem gadiem atgriezās Latvijā, bet pēc trīs tur nostrādātiem mēnešiem izlēma atkal braukt prom, apgalvo, ka neviens koordinators nevar ietekmēt situāciju Latvijā atalgojuma un darba kultūras ziņā. Viņš mēģināja atgriezties, kad pilotprojekta vēl nebija, taču uzskata, ka tas nekādi nevar ietekmēt aizbraukušo lēmumu atgriezties Latvijā: “Kad būs darba kultūra, cilvēcīga un godīga attieksme, tad arī cilvēki brauks atpakaļ.”
Turpinājums sekos

F.Slišāna karikatūra

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore S.Bondarevska.

sif_logo3111


  1. bet 42% jeb 180000 € – atbalstam remigrantiem uzņēmējdarbības uzsākšanai.Taapeec jau mums Latvijaa nekas nebuus,kamer taadi matemaatikki seedees pie stuures un tautu pisiis. Par raksta saturu atbild tā autore S.Bondarevska.425699 miinus 42% nu nekaadi nesanaak 180000 euras ,tuvaak buutu 178793 taatad 1207 eiras nozzurkotas .Tad luudzu raksta autori S.Bondarevsku,kur paliks1207e?

  2. Raksta autore un VARAM ierēdņi ir divas dažādas lietas. Raksta autors stāsta par to, kas notiek ministrijā, bet ministrija ir tā, kas dala un tērē naudu. Tā, ka jautājums nav adresēts īstajam atbildes sniedzējam. No savas puses varu vien retoriski pajautāt – Vai šī ir vienigā summa, kas pa laikam kaut kur mēdz “palikt”?



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie