Atbalsts remigrantiem – ilūzija vai patiesība?

Turpinājums, sākums lasāms šeit.
Oktobrī noslēdzās arī grantu konkurss remigrantu uzņēmējdarbības atbalstam, kas domāts personām, kuras vismaz pēc trīs gadu prombūtnes ārzemēs ir atgriezušās Latvijā un nepilnu gadu meklē iespēju attīstīt savu biznesu.
Vislielākā interese par to bija Kurzemē, kur par iespējamo atbalstu interesējās vairāk nekā 50 cilvēku, tika iesniegti 6 un atbalstu saņēma 5 projekti un tādējādi tika piešķirts viss reģionam plānotais finansējums 36 tūkstošu eiro apmērā.

Zemgalē interesi izrādīja apmēram 20 remigranti, no tiem divi iesniedza projektu pieteikumus un atbalsts 14775 € apmērā tika piešķirts diviem projektiem. Vidzemē interesi izrādīja ap 30 remigrantu, no tiem pieci iesniedza projektu pieteikumus un atbalstu 18000 € apmērā saņēma 2 projekti, savukārt Latgalē, kur interesējās 37 remigranti, tika iesniegti 3 projekti, bet atbalstu nesaņēma neviens. Rīgas plānošanas reģionā, kur par atbalsta saņemšanu interesējās 35 remigranti, netika iesniegts neviens projekts un ieplānotie 36 tūkstoši eiro netika apgūti. Reģiona administrācija norādīja, ka lielākā daļa interesentu vēlējās attīstīt savu biznesu Rīgā, kas, saskaņā ar konkursa nolikumu, nebija atbalsta teritorija.
Kopējā aina, izsakot to skaitļos, tātad bija šāda: 172 interesējās, 16 projekti iesniegti, 9 projekti apstiprināti, no kopējā plānotā valsts finansējuma 180000 € projektiem piešķirti 68775 €.
Konkursa gaitā atklājās, ka visos reģionos ne vien projekta ideju pieteicējiem, bet arī daļai interesentu galvenais šķērslis dalībai konkursā bija ārvalstu adreses nenorādīšana Iedzīvotāju reģistrā. Ministru Kabineta noteikumi nosaka, ka par remigrantu var tikt uzskatīta “persona, kura ir atgriezusies vai pārcēlusies, vai plāno atgriezties, vai pārcelties no mītnes valsts uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes”, un “par ilgstošu prombūtni uzskatāma prombūtne, kas ir ilgāka par trim gadiem kopš ārvalsts adreses norādīšanas Iedzīvotāju reģistrā.” Kā šķērslis valsts atbalsta saņemšanai tika minēti arī īsais projekta izstrādes laiks un nepieciešamība pēc personīgā finansiālā ieguldījuma 50% apmērā, kā arī konkursa nosacījums, ka saņemtais finansējums jāiztērē līdz 2018. gada decembra vidum.
Pēc konkursa rezultātu apkopošanas VARAM novembra vidū rosināja ieviest izmaiņas MK noteikumos un kopējo remigrācijas atbalsta pasākuma finansējuma apjomu – 180000 € – sadalīt starp plānošanas reģioniem pēc faktiskās situācijas. Proti, balstoties uz tobrīd iesniegtajiem projektiem, Kurzemes plānošanas reģionam piešķirt 52 000 eiro, Zemgales un Vidzemes plānošanas reģioniem – katram pa 36 000 eiro, bet Rīgas un Latgales plānošanas reģioniem – katram pa 28 000 eiro.

Tātad kā risinājums esošajai situācijai tika izvēlēta naudas pārdale nevis izmaiņas MK noteikumos attiecībā uz veidiem, kā remigrants varētu pierādīt savu “ilgstošo prombūtni”. Tādu cilvēku, kuri izbraucot no Latvijas, nav izdeklarējušies un Iedzīvotāju reģistrā reģistrējuši savu jauno dzīvesvietu ārzemēs, ir tūkstošiem. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem to nav izdarījuši gluži vienkāršas nezināšanas dēļ, nevis apzināti.
Aptaujātie remigranti ir neizpratnē par šādu neelastību un birokrātiju, jo, galu galā, to, cik ilgi cilvēks dzīvojis un strādājis ārzemēs var pierādīt arī citādos veidos, piemēram, ar oficiālu izziņu, kurā norādīts laika periods, kad mītnes valstī tikuši maksāti nodokļi vai saņemti pabalsti. Šajā situācijā atraidītie potenciālie projektu iesniedzēji izvirza pat dažādas sazvērestības teorijas. Piemēram, kāda komentētaja pie portāla publikācijas par pilotprojektu satraukta apgalvo, ka pēc atgriešanās Latvijā nekas nenotiek tā, kā solīts, un visi sarežģītie noteikumi ir izdomāti tikai tāpēc, lai varētu atrast iemeslus remigrantiem finansiālo atbalstu nepiešķirt.

Birokrātija un sabiedrībā valdošā neiecietība ir to iemeslu vidū, kurus daudzi otrreiz no Latvijas aizbraukušie bijušie remigranti min kā iemeslu nespējai un negribēšanai palikt dzimtajā valstī. Ne viens vien stāsta par to, ka pēc atšķirīgās pieredzes ārzemēs nevar pieņemt daudzas lietas, kuras Latvijas sabiedrībā ir norma. Antra, kura pēc neveiksmīgas remigrācijas jau vairākus gadus atkal dzīvo Īrijā, stāsta: “Aizbraucot ciemos uz Latviju, ne vienmēr jūtos komfortabli un nemaz, nemaz nav sajūta, ka tā ir vieta, kur vēlētos dzīvot. Arī dažādu attieksmju ziņā, vai dēļ fobijām, kas valda sabiedrībā un man nav ne pieņemamas, ne atbalstāmas. Lai vai kā cenšos domāt pozitīvi, bet nu nespēju es Latvijā šobrīd saskatīt jekādu iespēju. Kaut vai tāpēc, ka, grozies kā gribi, bet jebkurš Latvijā dzīvojošais vai strādājošais, kā pilnīgi normālu uzskata kaut nelielu, bet krāpšanos – apiet nodokļus, pabraukt “pa zaķi” utt.”
Iemesli katram savi un daudzi atgriezušies paliek un ir patiešām laimīgi, taču diemžēl ne viens vien remigrants atkal krāmē somas un brauc prom. Kāds nevar iedzīvoties, jo saprot, ka plašā pasaule viņu ir pārāk izmainījusi, cits nav gatavs strādāt trīs darbos, lai samaksātu rēķinus, vēl kāda ģimene ar bērniem, kurā strādā tikai ģimenes galva, saprot, ka, lai kā viņi strādātu, pie izsapņotās ģimenes mājas Latvijā viņiem netikt. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem nav neapdomīgi vai “karstas putras strēbēji” un lēmumus pieņēmuši atbildīgi, viņu atgriešanās dzimtenē ir bijusi rūpīgi izplānota, viņi ir uzklausījuši padomus un ieteikumus, ir cīnījušies pat vairākus gadus. Un tomēr, pienāk brīdis, kad tiek pieņemts lēmums braukt atpakaļ uz mītnes zemi.
Tieši tāpēc remigrācijas koordinatoru pilotprojekta rezultāti šobrīd nav izmērāmi atgriezušos cilvēku vai ģimeņu skaitā, bet būs izvērtējami tikai pēc vairākiem gadiem. VARAM pārstāve A. Zaļepska intervijā “Bauskas Dzīvei” gan apgalvo, ka šie skaitliskie “rezultāti atspoguļo pilotprojekta pienesumu.” Gribas piebilst, ka šobrīd daudz lielāks pienesums no pilotprojekta būtu, ja tā rezultātā būtu radusies sapratne par problēmām, kuras kavē cilvēkus atgriezties reģionos, izpratne par to, kas būtu jādara, lai viņus noturētu.
Reģionālās remigrācijas koordinatoru pilotprojekts beidzas 31.decembrī un tā nākotne ir neskaidra, par to lems jaunā valdība. Ļoti gribas ticēt, ka tajā ieguldītie gandrīz pus miljons eiro nebūs tikai īstermiņa plāksteris, bet gan sēkla, no kuras izaugs kaut kas noderīgs un labs. Un ka 124 remigrantu ģimenes arī pēc pieciem un vairāk gadiem dzīvos un strādās dzimtajā Latvijā un būs laimīgas.

F.Slišāna karikatūra

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore S.Bondarevska.