Atvadu vēstule Pēterim Elfertam

Ir tik bezgala skumji, kad jāapzinās – VAIRS NEKAD… Tikai pirms dažām dienām Tu kopā ar visiem priecājies par Latvijas hokeja izlases uzvaru pār Kanādu. Vēl pagājušā gada novembrī Tu mums, Īrijas latviešiem, Zoomā stāstīji par saviem patriotiskajiem piedzīvojumiem Latvijā padomju gados, bet oktobrī mēs sūtījām tev uz Grieķiju balvu Latvijas lepnums Īrijā – Iedvesmotājs. Tu biji kopā ar mums vienmēr, arī pēc tam, kad sen jau vairs nebiji Latvijas vēstnieks Īrijā.

Kā vēstniekam mēs bijām Tava pirmā diasporas zeme. Vai Tu pats maz apzinājies, cik ļoti bija paveicies mums? Šajā vēstulē es nekautrējos Tevi uzrunāt uz “TU”, jo mēs bijām uz tu. Tu mūs saprati no pusvārda, jo faktiski Tu jau pats biji diaspora; pats bērnībā biji izjutis, cik svarīgas ir ārpusē dzimušo bērnu skoliņas un nometnes, kultūras pasākumi, latviešu draugi. Ko tur uzskaitīt… Tu pats biji mūsu draugs, arī padomdevējs un skolotājs. Mēs augām ar Tavu gudrību un ar Tavu pieredzi.
Mēs gribam ticēt, ka arī mēs Tev bijām īpaši – kā skolnieki skolotājam, kas savu pirmo audzināmo klasi nekad neaizmirst. Un Tu neaizmirsi arī. Tu atsaucies vienmēr, kad mēs Tev lūdzām atsaukties. Līdz pēdējam.
Atceres pasākumā pie Konrāda Pētersona kapa, kuru kopā ar Tevi Īrijā atradām 2012. gada vasarā, šā brīža vēstnieks Īrijā Jānis Sīlis 2018. gadā sacīja “Cilvēks nav miris tik ilgi, kamēr mēs viņu atceramies.” Pēteri, Tu mums atmiņās būsi dzīvs vienmēr.
Mēs skumstam un sērojam kopā ar Taviem vistuvākajiem cilvēkiem, ģimeni, draugiem un kolēģiem. Mums Tevis pietrūks. Ļoti, ļoti!

FOTO: baltic-ireland.ie